A   2025.

******

atkal novīst puķes tavā ēnā
arī es tur mirstu lēnām
tikmēr tu jau lūkojies uz citām
kamēr maisos tev pa kājām
varbūt tā būs labāk
ja no manis tukšums paliks mājā
tāpēc dodos svešā ceļā
tikai kāpēc min pa pēdām
laid reiz mani vaļā

lūkojos es tavā sejā
redzu neatstāsi mierā
atkāpties ir jāmāk

A

*******

A   2024.

Atver savas acis
Un tu gaismu ieraudzīsi,
Pasniedz savas rokas
Un tu labu izdarīsi,
Saki mīļus vārdus
Un tu labu pasacīsi,
Piecel ceļā pakritušu
Un tu draugu iegūsi.
Lai tev katru dienu
Tikai gaišas domas,
Rosība un krietni darbi -
Tā ar vērtu dzīvi
Skaistu mūžu nodzīvosi.

Apskauj mani jo cieši,
Turi un nepalaid vaļā,
Jo man vēl atļauj niķi
Būt brīvai savā garā.
Bet pasaki man tieši,
Ka nu esmu tavā varā,
Jo tu tik ļoti mīli mani,
Un netikšu vairs vaļā.

A

Atkal ārā lietus līst,
Atkal ārā saule spīd,
Atkal prāts ir nemierīgs,
Neapmierināts un izvēlīgs.

.............

Atkal vakardiena mēdās,
Soļodama manās pēdās,
Jo es pati vainīga it visās
Savās piedzīvotās bēdās.

Augšā kliedziens,
Nobirst spalvas;
Putns nomirst
Man virs galvas.

ar to kas man izauga dārzā
un ko vēl ēdamu atradu mežā
es rudeni sapinu ražīgās bizēs
lai vēlāk jau saltajā ziemā
tās pamazām raisītu vaļā

tad kavēšos vasaras ainās
un rudens brieduma smaržās
bet ziemu sniegavīros viļāšu
un pavasari gaidīšu mājās
ar jau krietni vaļējām bizēm

A   2023.

ar mani pilsēta runā
skaļā transporta dunā
un pasažieru iespaidā
mīcos cilvēku plūsmā

un dodos dienišķā pastaigā
lauzītu koku sīkajā skvērā
slīd apavi dubļainā ielā
un aizelšos smacīgā gaisā

tur krājas pelķes trotuārā
un suņi zālājā čurā un kakā
jo mana dzīve rit komfortā
un tajā paklūpu asfalta robā

Ak mīļā mana meitene
Vai to kaimiņu ozolu vēl atceries
Kas mūsu noslēpumu glabā
Tur guļ tā kārbiņa dobumā
Bet tu jau visu zini labāk
Jo viena vēstījuma tur vairs nav
Nu kāpēc tas tik nežēlīgi sanāk
Ka savu laimi sameklēji citā

Ak mans mīļais labākais
Es bieži domāju par ozolu pļavā
Un kārbiņu ar solījumiem tajā
Nu kāpēc tevi negaidīju mājās
Bet devos laimi atrast citā
Tā laikam palikusi tavā lapiņā
Ko glabā ozols dobumā
Bet ir par vēlu meklēt bijušo

Ak mīļā mana labākā
Mana laime palikusi tajā ozolā
Es reizēm aizbraucu pie tā
Un cieši apskauju kā tevi agrāk
Jo ilgi meklēju tik mīļo tēlu citā
Bet neko neatradis paliku vien tukšā

Ak mīļais mans mīļotais
Man dzīve aizrit arvien prastāk
Bez mīlestības vīla skaistumā
Un sodīja ar šķiršanos
Tad laimes veiksmi meklēju
Jau katrā satiktajā garāmgājējā

Ak mīļā mana vienīgā
Kā lauztā sirds tik ļoti sāp
Ja varētu to laiku pagriezt atpakaļ
Es neaizbrauktu tajā nolādētā jūrā
Bet mīļi tevi nēsātu uz rokām
Un laimē mūžu pavadītu krastā

Ak mīļais ļoti ilgojos
Un reizēm aizbraucu pie ozola
Tā stumbram cieši pieglaužos
Un ilgi gaidu kad tu piezagsies
Bet asarās mirkst miza rievainā
Un vienai jādodas ir projām

Ak mīļā mana cerētā
Ak mīļais mans gaidītais
Cik ilgi dzīvojām par otru neziņā
Lai vecumā zem ozola vēl satiktos

apvijos ap tevi cieši
jo nezinu cik ilgi noturēšu
bet vaļā nelaidīšu

un acīs raugos mīļi
un arī izmantoju tevi viltīgi
lai neaizdzītu mani

tu uzvedies tik dāsni
ka ātri pazaudēju modrību
un manu mērķi atklāji

es piedošanu lūdzu
bet tu par vārdiem smīni
jo atbrīvoties gribi

un tāpēc tevi atlaižu
jo grūti turēties ar spītu
kad man ir tikai meli

atkal un atkal es gaidu
uz to kam sen jau vairs neticu
un lai gan vienmēr to zinu
ka mani pavelk uz apmānu
es vēl tikai to labāko domāju
jo gribu piedzīvot brīnumu

Aiznes vēji manu sāpi
Neķer vēju
Lai tev nesāp tā kā man
Priecājos par sauli
Jo es zinu
Ka man spīd tāpat kā tev

Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava šūpuļdziesma vajadzīga –
Jo naktis tagad nemierīgas,
Un nav vairs pasakas pirms miega.

Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava mīlestība pietrūkusi,
Un dienas pilnas grūtsirdības –
Jo esmu atstāta pirms laika.

Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Es neticu, ka tu jau esi projām
Tur tālumā aiz mākoņiem,
Un man šeit jāpaliek ir vienai.

Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Tikai nevarēšu turpmāk tevi satikt,
Jo man dzīve kļuvusi ir tāda,
Ka bez tevis tagad jāprot iztikt.

Aug manā pļavā margrietiņu vāli,
Tur staigāju un rauju ziediņus,
Un zīlēju sev nezināmo likteni –
Vai drīz jau savu mīlestību satikšu?

Daudz ziedlapiņas birst zem kājām,
Jo ticēt negribu, ka plūkāju tās velti,
Bet pļavā paliek plēstie ziedu vidiņi,
Un, puķēs vīlusies, es trinu izkapti.

Aiz loga koki vējā šūpojas,
Tie - ar nokareniem zariem;
Bet, kāpēc kāds tos stādījis,
Jo sauc par sēru bērziem?

aiz stūra ceļavēju noķēru
turējos cik spēju
tas tik strauji pūta

ceļavēju kaut kur pazaudēju
paspēt līdzi nespēju
tas jau citu ceļā sūta

Atnāc ciemos šovakar
Atnāc gan
Man vēl šnabis plauktā stāv
Man nav žēl
Un lamāsim to draņķa dzīvi
Un iedzersim
Tu pa nakti palikt vēlēsies
Tu gribēsi vēl
Es tevi pa durvīm izgrūdīšu
Es neatvēršu
Nenāc ciemos šovakar
Nenāc garām ej

atskan plīkšķis blīkšķis
nokritis škīvis
gabalu gabalos
noplaiksnījis zibens
stariņu stariņos
zirgs satrūcies
pātagas cirtienos
asiņains vaigs
pļaukas asajos nagos
katram savs rausnis
kas sabiedē trokšņos
izsprucis pirdiens
pūšot sveces ar vēlēšanos
saplīst man balons
dzimšanas dienas svētkos
jo plīkšķis blīšķis
gaida noslēpies visos

A   2022.

Ap spožu saules ripu
Saulrietā mākoņi deg,
Bet ugunskurs aizslīd
Un tālajā pamalē plēn

Ar pelnu pelēku tumsu
Sārtums debesīs gaist,
Jo naktsmelnums atnāk,
Un mākoņos krāsa zūd.

Atnāc un iztraucē manu garlaicību,
Pļāpāsim par politiku un mīlestību.
Tikai neaizmirsti nopirkt vīnu,
Lai reibumā atmestam spriedzi.
Un tad jau aprunāsim visu pasauli
Un bezkaunīgi gulēsim kaili.

Atkal pulkstenis lēni iet!
Kāpēc tas nevar skriet?
No gausuma
Gribu jau kliegt.

Atkal pulkstenis ātri skrien!
Kāpēc tas nevar iet?
No steigas
Gribu jau kliegt.

Saule mūžam lec un riet –
Ne aizskrien, ne atpaliek.
Nevajag
Veltīgi kliegt.

Ar katru rudeni novecoju,
Jo mazliet jau nogurstu
Un kopā ar ziemu ir skumji.
Bet, kad es satieku pavasari
Atkal ziedonī plaukstu
Un dzīvoju vasaru koši.
Tikai nespēju izlaist rudeni, ziemu,
Bet varu priecāties pavasari, vasaru,
Jo vajadzīgi arī tie sliktie laiki,
Lai jūtu, kā visu to mīlu.

aizaug taciņas
un sagrūst ceļi
kur sagāžas mājas
jo cilvēki aiziet

nobāl atmiņas
un izgaist tēli
kur netiekas radi
jo saskarsme pazūd

izaug pilsētas
un pildās nami
kur satiekas sveši
jo nepietiek laika

ļaudis vientuļi
un raugās skumji
kur sacer dzīvi
jo spožumu rāda

dabas saskaņa
un miers ar sevi
kur elpo zeme
jo pasaule gaida

Ar baudu vārtos baltā kupenā
Un priecājos, cik tas ir jauki.
Bet tas nekas, ka man ir auksti,
Jo neguļu es saltu dubļu peļķē,
Un tā nav vasara, bet sniegi -
Vien tāpēc, ka ir mierīgi un gaiši.

Aizauļo zirgi,
Aizlido gājputni,
Aizpeld zivis,
Jo dzīve iet.

Apstājas zirgi,
Atgriežas gājputni,
Plunčājas zivis,
Bet dzīve aiziet.

Ak tu, viens,
Ja kā miets nestāvēsi,
Salocīs, apgāzīs,
Arī nulle aizripos.
Gaidīsi, kad citu
Nulli atradīsi,
Kura tevi pieturēs,
Ja vien nepaliksi
Kādā atkarībā ieķēries.
Ko nu nullei padarīsi,
Tā tik ripo tālāk,
Kā no kalna slalomā -
Kā ar vieniekiem
Saspraustajā trasē:
Kādu noliec, kādu paceļ,
Kādam garām aiztrauc.
Tikai aizripo,
Ceļā apdauzījusies:
Nulle, viens.

Apzinos, kāda ir mana valsts,
Kamēr būšu “uķi – puķi”,
Viss būs “okei”,
Bet, līdzko “atvēršu muti”,
Man pienāks “gals”.
Jo apzinos, kāda mana valsts –
Nekas nav “okei”.
Man tāpat “aizvērs muti”
Un pienāks mans “gals”.
“Uķi – puķi” – svešiem mana valsts.

Aizrit dienas tukšumā –
Nosacītā viltus brīvībā.
Ceru, ka viss labais priekšā,
Tikai negrimt atkal bezcerībā.

asaras acīs
smiekli lūpās
rokas dūrēs
prāts mokās
sirds sažņaudzas

dzērājs ārdās
glupi vārās
un jāklausās
svešās vainās
jo pats gudrāks

neviens neglābs
jāsaņemas
prom jādodas
nav jādzīvo
vienās bailēs

Ar reiz nepildītiem solījumiem
Un vēl kādām citām gudrībām,
Jau atkal gatavojas vēlēšanām.
Ar jaunām un ar vecām partijām
Nekādu mācību vēl neguvām
Un tālāk šķeļamies pa daļām.
Bet naidtautieši, ar savām
Vēlētāju balsīm vienotām,
Reiz izdzīs mūs no mājām.

apkārt miers
mani pušu nemiers plēš
mācos rimties
tikai sāpes spiež
vajag celties
bet kamdēļ
vajag saņemties
sevis dēļ
nedrīkst padoties

aizvakar sniga vakar lija
tikai gājputni jau agrāk bija
bet naktī klepus mocīja

šodien saule tā sasildīja
ka pirmie kukaiņi atlidoja
un sniegpulksteņi vēl ziedēja

nožuva tas kas samirka
bet rītdiena nezināja
ko aprīlis tai gatavoja

Acis sāļas.
Lūpas saldas.
Skūpstu garša.
Asaras un sēras.

Mīlas kaisle.
Naids un bēdas.
Baiļu smarža.
Asinis un rētas.

Atkal nozagta stunda no manas dzīves –
Nez, ko tajā varēju izdarīt ...

reiz kādi naudas taupītāji - rausēji
ir izrēķinājuši
ka tā būs labāk
ražosanai izdevīgi
un vispār ekonomiski
jo visi tikai ieguvēji
it kā pareizi
tikai tie laika ļurkātāji
par cilvēku
nedomāja

Atkal nozagta stunda no manas dzīves –
Labi, ka neko nepaspēju izdarīt ...

lai to stundu pavasara naktī
negulēju
lai to stundu rundens naktī
nogulēju
ekonomiski
un izdevīgi
man?
nē!
tam kas to izdomāja
iespējams nu jau mirušam
----
Divreiz gadā
Kāds savā kapā
Grozās riņķī savā zārkā,
Jo viņu par laika kropli zākā.

A   2021.

Aiztek lietus pa bērza stumbru,
Nopil sveķi no priedes mizas;
Cik slapjas ir bērzam lapas,
Tik mitras ir priedei skujas.
Tikai salīdzinu tevi ar sevi,
Jo esam tik atsķirīgi –
Es vējā lokos, bet tu stāvi stalti,
Bet mūsu saknes ir savijušās,
Lai blakus šalkotu vienādi
Divi dažādi koki.

ausis debesīs iesala
un doma ledū tapa
acis zemē izkusa
kamēr dubļos juka

rokas debesīm lūdza
un domas neko nejuta
kājas gaisā grima
kamēr zemē palika

Atkal ir pavasaris
Un atgriežas gājputni
Debesīs nemanāmi
Jo cenšamies
Bedrēs lūkoties
Ielās

Bet ne jau gājputni
Atnes to pavasari
Bet bedrīšu lāpītāji
Asfaltu knābā
Pilsētas bedrēs
Lielās

Ar savu nastu gāju garām
Vientuļām mājām,
Tu tajā brīdī vārtus atslēdzi vaļā,
Man izkrita nasta no rokām
Un izbira pie tavām kājām.
Bet, kamēr birumu lasījām
Atpakaļ tajā,
Mēs visas šaubas saminām
Un naidu aizmetām projām,
Vien mīļumu atstājām,
Ar kuru mani ievedi pagalmā
Un vairāk nelaidi vaļā.
Jo arī tavu nastu mēs izpurinājām
Un abas sasējām vienā,
Tikai ar mīļumu iekšā,
Bet vārtiem atslēgu pazaudējām.

aizspurdz zīlīte
aizspurdz kāda dzīvīte

aizpurdz žagata
aizspurdz kāda ziņa

aizspurdz zvirbulis
aizspurdz kāda liktenis

aizspurdz žubīte
aizspurdz kāda vēstule

aizspurdz putni tālumā
aizspurdz vārdi nejēgā

aizspurdz zīlīte
aizspurdz kāda dzīvīte

aizpurdz žagatiņa
aizspurdz kāda ziņa

aizspurdz zvirbulis
aizspurdz kāda liktenis

aizspurdz putni gaisā
aizspurdz doma galvā

kaķis pieglaužas un murā
kaķis putnus saliek rindiņā

vārdi – vai man patīk putni
patiesība šajā stāstā

vārdi – vai es mīlu savi kaķi
patiesība kaķa instinktā

Ak, taureni,
Ja man būtu tavi spārni,
Es bezrūpīgi lidotu,
Bet tikai īsu mūžu.

Ak, taureni,
Labi, ka nav tie tavi spārni.
Es labāk smagāk eju,
Bet ļoti garu dzīvi.

Ak, taureni,
Tu garām lidoji uz mērķi.
Es apskaudu vien ceļu,
Pa gaisu ejot – īsāku.

Ak, tu trakā pasaulīte,
Raibulīte,
Ak, tu mana trakulīte,
Pasaulīte,
Ak, tu mana raibulīte,
Dzīvīte.
Dzīva mana raibā
Trakulīte,   
Raiba mana trakā
Pasaulīte,
Mana dzīvā dzīve
Dzīvīte.

atvērtu sirdi
nejauc
ar naudas maku

meklē darbu
nestāvi
ar iztieptu roku

tikai vārdi
skarbi
ar zināmu dzēlību

tāda ir dzīve
rūgta
ar mērenu patiesību

visi likumi
pareizi
ar ierobežotu sabiedrību

Aizveras mūža pēdējā lappuse,
Tavs augums zemei paliek,
Atveras debesīs rakstītā grāmata,
Tava dvēsele mūžībā aiziet.

Mūsu šķiršanās atvadu asarās
Tev pēdējās ziedlapās nobirst,
Mums tagad auksti bez tuvuma,
Tavs siltums atmiņās nezūd.

Tikai dzīve turpinās savādāka,
Tavi iesāktie darbi paliek,
Tos, aizejot, atstāji mīlestībā,
Un tajā mums jādzīvo tālāk.

aukaini vēji aizbrāžas pāri
liekas ka drausmīgi auksti
un gružainas asaras birst
ai kāds tas nejaukais laiks
bet kustībā paliek jau silti
man gan liekas ka eņģeļi
tikai strauji vicina spārnus
jo tā mums palīgā steidzas
un apkārt viņu tik ļoti daudz
ka saceļas pārdomu aukas
un rodas man aizdomas ka
paši vien visā vainīgi esam
kāpēc rausta pasaules vēji
un brāzmās asaras slauku
jo nu jau atkal kāda eņģeļa
vēdas aši glaužas gar ausi

Aita,
Maska,
Vilka daba
Melu kažokā.
Haotiskā karnevālā
Varas agonija glupā varā.

/Smejas tie, kas meliem maksā,
Smiekli tiem, kas ubago tev ceļā.
Asarās, kas viņiem naudu pelna,
Raud, kas maskā sēž bez darba.
Visa nauda šājā maksas šovā
Klusi sabirst bagātajiem makā,
Tikai asaras kā smiekla nauda
Skaļi pazūd nabagajiem zupā./

Vilki slēpjas melu kažokā,
Aitu bariem draud un stāsta;
Tikai pote, maska, paklausība,
Un, ka daļa aitas paliek dzīva.
Tikmēr varas vilki savā nodabā
Naski svešu - tavu naudu skaita.
Viltus karnevāla scenārijā
Esi tikai saskaitāma aita.

A   2020.

Atnākusi mājās, nogurusi,
Veros rīta neizdzertā sulas glāzē.
Muļķes, augļu mušas,
Kamēr strādāju, tās noslīkušas.

Es tāpat, kā mušas nogrimušas,
Noslīkusi svešos darbos,
Pelnu naudu, pērku pakās sulu.
Tikai noslīcinu mušas.

Atveramies bērnības atmiņām
Dažādām
Gan jautrām
Gan bēdīgām
Gan ļoti mīļām
Viegli sarkstam par blēņām
Un ļaujamies sajūtām
Kā vecākiem pretī skrējām
Kā kokos kāpām
Kā bikses plēsām
Kā visur savu degunu bāzām
Kā atslēgas caurumā lūrējām
Kā kaimiņu zemeņu dobē līdām
Kā zaļus ābolus grauzām
Kā basām kājām rasā traucām
Kā peļķes bridām
Kā vējā kliedzām
Kā indiāņus spēlējām
Kā ar riteņiem braucām
Kā bumbu dzenājām
Kā skolas pagalmā klases lecām
Kā divnieku dzēsām
Kā no stundām mukām
Kā pērienu dabūjām
Kā saplēstu trauku slēpām
Kā no akas ūdeni nesām
Kā ar mēli sniegpārslas ķērām
Kā zvaigznes skaitījām
Kā kupenā grimām
Kā kamanas vilkām
Kā kritām
Kā raudājām
Kā smējām
Ko tikai nedarījām
Ko tikai nepaspējām
Ko zaudējām
Ko mīlējām
Ko gribējām
Ko redzējām
Dalos ar dažām
Atmiņu zibām
Tālāk katrs ar savām
Sarakstu turpinām

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

.....
ar mīļu Labvakaru
un skūpsta šmaukstu
Tev mājas durvis atveru
Es vakariņu galdu klāju
un Tavās dienas rūpēs
uzmanīgi ieklausos
Es klusi laimi baudu
priecīga ka Tu man esi

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

A   2020.

Ak, jaunība, ak, pārdrošība,
Tikai melns, tikai balts -
Pelēku krāsu neredzēju,
Paklupu un cēlos,
Rētu nolaizīju ar mēli,
Delnā notraucu asaras
Un atkal tālāk skrēju.

Ak, šodiena, ak, piesardzība,
Ne melns, ne balts –
Krāsu toņu dažādība,
Nu jau izvēlīga,
Viegli krītu, viegli ceļos,
Nav laika birdināt asaras,
Lai kaut ko nenokavēju.

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

....
Atmiņas par tevi sainīti saberu
Un kārtīgu mezglu sasienu,
Un pār plecu aizmetu,
Trīsreiz uzspļauju.

Aiz sevis dzirdu nožēlas saucienu,
Lai šo nastu atpakaļ paņemu;
Es tavām pasakām neticu
Un projām skrienu.

...
Apgriežu otrādi smaidu,
Jo šūpojos
Aizsaules, Pasaules pusēs.
Kliedzu miesiskās sāpēs:
Par ko un kāpēc?
Ir jānomirst tāpēc!
Man nesūta atbildes:
Vai ļaunumu sēju?
Vai neklausīju?
Vai negribēju?
Vai nedarīju?
Vai nemīlēju?
Vienmēr Visumā ticēju:
Laimē raudāju,
Nelaimē smēju.
Strādāju, mīlēju,
Palīdzēju.
Neskaudu, nekrāju
Un nenogalināju.
Tomēr Pasaule izmet no šūpolēm;
Smaidu atgriežu vietā,
Bet sāpes atstāju miesā.
Reiz redzētā gaismas tunelī,
Tagad aizeju viegli,
Jo šoreiz mani turp nesūta -
Aizsaule pati ir atvērta.

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

A   2019.

.....
agrāk skrēju krustu šķērsu
mainīju zirgus un pilis
princeses bildināju
nekas nebija labi
viss no jauna vilināja
aizgāju taisnu ceļu
atradu namā pavardu siltu
tur saimnieci mīļu
nu būtu labi
bet nekam vairs nederēju

A   2019.

A 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

Atnes man tikko
Plūktu leduspuķi no rūts.

Ap mums miglo
Zieda smaržīgums vēss.

Mēs runāsim ilgi par ziemu,
Bet zieds paliks nenoplūkts.

Tikko uzziedēja leduspuķe.
Man kļuva auksti.
Es nosalšu,
Ja neatnāksi.

Ārā aiz loga
salst un snieg.
Manās istabas puķēs
mārīte dzīvo,
spītējot ziemai
tā manās puķēs
kā vasarā skrien.
No puķes uz puķi aizdūc
un nopakšķ uz lapām.
Par spīti ziemai
un leduspuķei,
kas blakus zied.

Aprīļa lietū es

Pavasara dubļus brienu.

Čalo lāses pret zemi;

Kā čuksti tās skan,

Kā pumpuri sačukstas:

“ču – ču – čauks!

Drīz pušu plīsīsim jau!”

Urdz strautiņš

No krastiem izkāpis,

It kā visa pasaule

Tam būtu jāapskauj,

Jo citur vēl ziema valda,

Ar asām sala lāstekām dur.

Bet es brienu tālāk

Lietus eža pukšķos

Un lāšu adatas

Pret manu spītību lūzt.

Ieeju jaunā gadalaikā;

Peļķes žūst un

Kāds mani gaida.

 

Atņem man spītību
Pacenties labi
Lai vari mani pakļaut
Atņem manu brīvību
Slēdzot pie sevis
Un pazaudē atslēgu
Atņem man visu
Ko spējīgs vien aizliegt
Atstājot dvēseli pliku
Es smiešos par tevi
Kad gribēsi mīlēt
Jo būšu tev pazudusi

A    1970-tie (manas bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

AI, ZAĻĀ LĪDACIŅA

“Ai, zaļā līdaciņa,
Nāc ar mani parunāt!
Es tev došu zelta naudu,
Tu man zvīņu vainadziņu.”

“Nevajag man naudas tavas
Pietiek man(i)m mantas savas.
Ņem to zvīņu vainadziņu
Un staigā dziedādama.”

Es iemetu zelta naudu
Tālu ūdens plašumā.
Tad paņēmu vainadziņu
Un uzliku galviņā.

Lai ļautiņi brīnījās
Manu dižu vainadziņu.
Ļaudis mani redzēdami,
Teic zvejniekam līgaviņu.

A