T   2026.

*****

Tās zilās puķītes,
Kas zied pie upītes -
Vai tās ir neaizmirstules,
Lai vārdus atceros
No senas dziesmiņas?
Kaut zinu tik vien pāris rindiņas,
Bet man tās dungojas,
Kad noeju pie upītes
Un meklēju tur neaizmirstules.
Bet lēkā tajā vardītes
Un lido garām spārītes,
Kad nu jau zilas puķītes
Starp dziesmu lapām irušas,
Ko kāda puiša rokas
Reiz vecmāmiņai pasniegušas.
Tur arī dažas rožu lapiņas,
Kas līgavai no pušķa nobirušas.

*****

Tas nekas, ka tu vairs mani nemīli,
Es katrā kāzu gadadienā cepu pīli -
Tās daudzus gadus ēzdams slavēji
Un, ar ko pildītas, tu vienmēr minēji.
Bet tagad nolieku to svētku cepeti
Pie miskastes, kur klaiņo dzīvnieki,
Jo arī viņi kādreiz kādiem bija mīļi.
Es sen jau neraudu par mūsu dzīvi
Un katrā kāzu gadadienā cepu pīli,
Lai pacienātu tos, kas bija uzticīgi.

*****

Tai dzīvei, ko nolādi vārdos,
Viss arī pārvēršas darbos;
No tavas attiesmes tajos -
Saņem labos vai sliktos.

T   2025.

******

tajā stāstā ko rakstu
tevis vairs nav
jo saminu ledu
un ūdens tur raud
to izžāvē saule
tur sazaļo zāle
un bradāju rasu
kā stāstā ko lasu
kad tevis vairs nav

*************

tuksnesis
te slāpes stiprākas par svelmi
un ūdens lāses nespēj aizstāt briljanti
tu mīli savu kamieli
kaut blakus var būt draugi
bet esat tikai ceļinieki
kas kopā brien šo smilti
tu galamērķī nonākt ceri
un taupi savu ūdeni
jo nezini kas ceļā gaida tevi
te visi esat vienādi
vai valdnieki vai kalpi
te tuksnesis
un nauda zaudējusi nozīmi
te tikai saule smilšu vāli
te savu niecību tu sajūti
te nevaldi pār pasauli
ir slāpes stiprākas par svelmi
bet ūdenslāses nespēj aizstāt briljanti
tāds tuksnesis

*******

tik ļoti gribu gaišu
baltu ziemas dienu
ar saulīti un sniegu
bet tikai iztieku
ar spuldžu gaismu
un televizoru pilnu
vien sliktu laika ziņu
par ikdienu vēl smagu
un informāciju par karu
tad sajūtu ka jau par drūmu
un rodu samākslotu prieku
es klausos vecu mūziku
un iemalkoju karstvīnu
vēl sveces liesmu vēroju
un gaudoju tur dziesmu
līdz ārā ieraugu jau tumsu
kur neko jaunu nemanu
jo piedzirdītu prātu
nu grīļojos uz gultu
un varbūt tajā sapņošu
kā piedzīvoju īstu prieku

*****

T   2024.

*****

tur kur pļavas
un kur noras
visas nezāles zied
tur kur meži
un kur krūmi
visi lidoņi dzied
tur kur ievas
un kad naktis
pāri tikties steidz
kur ir mīla
un kur viltus
atklājas kad beidz

...............

tur aiz apvāršņa
vakarā saule krīt
es gribu to redzēt
kur paliek tur tā
reiz jau kāds
aizgāja skatīt
bet atpakaļ nenāk
vien saule kā kāpj
tā kāpj rītausmā
atpakaļ debesīs
un vakarā atkal
saulrietā zūd
tikai tas meklētājs
nenāk un nenāk
kā jau neviens
vēl nav atgriezies
aizgājis meklēt
kas atrodas tur

****

te jūras dziļumā klusē
un dzīlēs kaut ko vēl slēpj
bet ne vēji ne cilvēki
netiek tiem klāt

te kalni augstumā klaigā
jo vērtīgi klinšainos stāvus
gan vēji gan cilvēki
postoši cērt

un ir līdzenas vietas to starpā
kur liekas ka droši var staigāt
bet tajās gan vēji ķeras
gan cilvēki klūp

šajā brīnumā dzīvoju trauksmainā
laikā kad nevaru zināt kas būs
jo gan vēju gan cilvēku varā
ir iespēja pasauli plēst

******

tad pēkšņi tu apstājies krastā
jo gribēji
bet diemžēl otrreiz tai straumē
vairs netrāpīji
jo ūdens kust mūžīgā plūsmā
ko nokavēji
bet bija vēl ezeri peļķes un dīķi
jau gaidoši
kur tajos ūdens tik mierīgi spulgo
ka paspēji
bet tur tu vairs nedarīji itinneko
vien gaidīji
līdz pārvērties smirdošā dūņā
un nogrimi
nu kāpēc tu nekāpi plūsmā
kaut citā
jo ne jau vienmēr tur svešā
ir sliktāk
bet kustībā nevar tā pazust
pavisam

*******

tas brīdis vēl nav pienācis
kad būsi mani saticis
bet tu tik uzmācīgs jau palicis
ka esi apnicis

.........

trīspadsmitais datums un piektdiena
esot kalendāra melnākā diena
jo māņu ticīgo slimajās domās
veicina neveiksmes ikdienas gaitās

trīspadsmitais datums un piektdiena
tā man kalendāra mīļākā diena
jo māņu ticīgie paslēpjas mājās
un dodos no bailēm tīrākās ielās

trīspadsmitais datums un piekdiena
tā ir viekārša kalendāra diena
bet kā veiksme slepenām varām
uzturot bailes pakļauto aunu barā

.............

Tas ir garš,
Bet tas ir īss,
Un vēl kaut kāds –
Pavisam nederīgs.

.............

tur pa kādu lielceļu
manas domas aizstaigā
pašu pamezdamas ceļmalā
un nu brīva esmu palikusi
vairs tās nevilkdama katrā ceļā

******

****

tur kur pļavas
un kur noras
visas nezāles zied
tur kur meži
un kur krūmi
visi lidoņi dzied
tur kur ievas
un kad naktis
pāri tikties steidz
kur ir mīla
un kur viltus
atklājas kad beidz

T   2023.

Tik tak pulkstenis sit
Laika ritumā slīd
Tik tak pulkstenis teic
Kad uzausis rīts
Tik tak pulkstenis līdz
Tavu darbu veikt
Tik tak vakara miers
Laiks gultu klāt
Tik tak pulkstenis tikš
Tas miegā velk
Tik tak pulkstenis jāuzvelk
Lai staigāt neapstāj
Tik tak kā tā zobrati griež

Jau atmiņā zūd
Pulkstenis elektroniskais
Klusi ciparos vīd
Pulkstenis acīs spīd
Rīts agri ir klāt
Un ilgi tā jāstrādā vēl
Laikrādis mirkšķ
Vakarā spēka vairs nav
Nodziest ekrāns
Jo vajag bateriju mainīt
Tev un pulkstenim

Bet atskan tālruņa zvans
Kur parādās laiks
Kurš naudu steidz skaitīt
Kurai vērtība zūd
Bet sienas pulktenis
Neuzvilkts stāv
Tik taka laiku vairs nedzird
Steiga dzen

Tukši tālruņa zvani
Klusē ar mani
Aiz durvīm tu gaidi
Velti tur stāvi
Vāzē guļ vītuši ziedi
Tie vairs nav tavi

Tonis, tonis, tonis, pustonis
Un pasteļtonis.
Do, Re, Mi un Fa diēzs minorā,
Nesaprotu notis.
Visas otas, sarene un pindzele
Sakritušas krāsā.
Mokās klavieres aiz manas
Nomālētās sienas.

To tik zin(a) es un viņš,
Visi saka – mēnestiņš,
Bet, vai zināt kurš
Ir tas, kura apskāvienos
Mēnestiņā lūkojos -
Tas ir mans noslēpums.
Bet tas spožais mēnestiņš
Mīļi uzspīd arī jums.

tad kad deguns velkas pa zemi
tad man garas jo garas ir vagas
un tām pāri skrien mākoņu vāli
bet vagās zied kartupeļu puķes

gribu lai deguns debesīs duras
un kartupeļu vagas ir līdzenas
lai man pāri ikdienu spīd saule
un vāzē stāv krāšņākās rozes

tas ir seit
tepat netālu
tuvumā dzīvoju
bet tu esi gana tālu
jo mani neapciemoji
tāpēc ka blakus tas ir
un iedams pāri pārkāpi
jo ne jau mani te meklēji
tāpēc ka tālumu alki
un tajā tu aizgāji

Kopkrājums  "APMALDĪTIES  SEVĪ"

......
tie baltie vārti
vēsās debesīs
vēl nav tie patiesie
kas atvērsies
jo melnie vārti
ugunīgā pazemē
ir siltā gaisma
kura paturēs

tās vēl nav beigas
ja viss nav labi
jo būs reiz labi
tās arī nav beigas
ja vēl nav labi
un tas arī ir labi
jo beigās
viss jau būs labi

"Tukša muca tālu skan":
Vai nu esmu aplam iedomīgs,
Vai nu tajā mucā manis nav,
Vai nu gudri muļķi kauc.

"Pūlas tā kā varde darvas mucā":
Vai nu esmu aplam slinks,
Vai nu pārāk iztapīgs,
Bezjēdzīgu darbu darīdams.

"Mucā audzis un pa spundi barots":
Vai nu esmu pilnīgs mulķis,
Vai nu ļoti vērtīgs
Tā kā nostāvējies vīns.

Atradu vien tikai sakāmvārdus trīs
Par to, ko latvietis var mucā meklēt,
Kad ir iedomīgs, vai slinks, vai muļķīgs;
Kamēr manā mucā putains alus stāv.

tā kā lāse
tā kā lietus
tā kā ūdens
tvaikos

kā vēlos un gribu
kā gaidu un viļos
niekos

tā mīlu un nīstu
tā krītu un ceļos
tā skrienu un stājos
tā mācos un kļūdos
zūdos

Tas ir tiem citiem
Ar kuriem aizeju norietiem
Ar ābeļu ziediem
Ar sapuvušiem augļiem
Ar tārpu saēstiem
Idiotiem.

tad kad man
dzīvē labāk klāsies
tad arī satiksimies
bet tagad es
ar savām ķezām
netraucēju ne
draugus ne radus
ne ienaidniekus
ne arī citus

kaut nu tas brīdis
pienāktu ātrāk
citādi var sanākt
tā kā ir dzirdēts
ka satiekas
kapsētas vārtos
vai it nemaz

bet satiksimies
tikai tad kad man
labāk klāsies
vai it nemaz
tāds brīdis
nekad nepienāks

Tajā zilajā sapņu tālē
Reiz Dauka aizgāja
Un vēl nav atgriezies,
Un viņa sekotāji arī nē.

Tas nezināmais svešums
Vienmēr ziņkārīgos vilina,
Jo sākums ir viltīgi gluds,
Bet tālāk jau, kā nu tur sanāk.

Es labāk tupēšu tepat,
Un varbūt kāds mans sapnis
Caur nezināmiem kāviem
Reiz nez’ kad piepildās.

Bet Daukam tur varbūt ir labi
Un tāpēc neatgriežas mājās.
Bet vajag, lai kāds arī notic
Savam sapnim bīstamā tālē.

Tā kā smiltis ūdenī plūst
Tā manas dienas aizrit
Tā kā purvā dūņas grimst
Tā mana dzīve galu gūst

Tā kā migla ceļas debesīs
Tā mana dvēsele aizceļo
Tā kā gāju putni aizlido
Tā mani kādreiz atgriezīs

.......
Tur ar visām manām
Burvestībām nepietiek,
Kur esi aizgājis par tālu,
Kad visai pasaulei tu stāsti
Par savu bagātību klāstu.

Un kāpēc tava laime tālu,
Kad esi atradis ko cēlu?
Tas tāpēc, ka nav sieviete,
Kas ievelk gultā savu vīrieti
Un pasaka ko tādu:

Ka ausis nosvilst izlietnei
Un podā nolaiž mēnesgaismu,
Jo kamiņiem no rīta stāsta,
Kā atkal pagalmā kāds
Darbojas ar sniega lāpstu.

tik traki jau vēl nav
ka jāiet sniegpārsliņu aizņemties
jo kaimiņienei sāls vairs nav
bet piesnidzis tik daudz
ka viņa pagalmā
ar tukšu trauku stāv un kauc
bet tajā asaras tik birst
un ja vēl asinis var piejaukt
sāli nevajag nevienam lūgt
un visi savus logus
atkal aizver ciet
un skatās savos sālstraukos
vai tiešām laukā snieg
bet kādam tomēr
jāaiziet pie kaimiņienes
pāris sniegpārsliņas aizņemties

Kopkrājums  "ZEMTEKSTS"

T   2022.

tik daudz nejauki darbi
un tādi paši vārdi
jo par otru spried tikpat labi
kā pats to dari

Tavi soļi skaļi manā klusumā,
Un mēma atbilde ir jautājumā,
Jo eju savās sāpēs izmisumā,
Bet redzu atkal gaismu tālumā.

Tavi soļi klusi manā skaļumā,
Jo atgādini, ka es biju mīļotā,
Bet ir par vēlu raudāt nožēlā,
Un tev neko es neesmu parādā.

Tajos kalnos kur nebiju
Mani sapņi kāpa
Tajās pļavās kur negāju
Tie tālumā skrēja
Kā gribēju lai piepildās
Un arī to izdarīju
Kad kalnos un pļavās biju
Gan kāpu gan skrēju
Un mani sapņi tur zuda
Un gurumā kritu
Jo reizēm tajos ir vilšanās

tikai vienu mirkli
pazibēja šaubas
neklausīju sirdi
izdarīju kļūdu

pavēroju dzīvi
ieraudzīju viltu
uzklausīju prātu
pametu to visu

nožēloju laiku
izturēju kaunu
sakārtoju sevi
satiku jau citu

Tiku – taku,
Pulksten's manu laiku skaita.
Tiku – tiku,
Katru dienu jūtu skaitīšanu.
Tiku – taku,
Rītos ceļos un uz darbu skrienu.
Tiku – taku,
Arī brīvdienās tas nedod mieru.
Tiku – taku,
Ir par ātru, lai es visu paspēstu.
Tiku – taku,
Arī izvadīs uz kapsētu.
Tiku – taku,
Tikai tad es mierā būšu.
Tiku – taku,
Un jau atkal atgādina.
Tiku – taku,
Neapstājies! Neatgriezīs laiku.

Tas nekas, ka nogurums,
Skumjas, apnikums.
Varbūt vēl nav nobeigums,
Tikai atkal sākums.

Tas jau tikai laiks,
Kuru nekādi netveru.
Vēl jau ir trauks,
Kuru rokās paņemu.

Ar laiku nepaēdīšu -
Tikai to nositīšu.
Trauku vēl iztukšošu
Un nejauši sadauzīšu.

Kam man tas laiks?
Kam man tas trauks?
Iešu kur un kad varēšu,
Un tos abus izmantošu.

Man ir sasists trauks
Un pazaudēts laiks,
Bet par to nebēdāju,
Jo uz vietas nestāvu.

Te vien' milzīg' dzejas lād' –
Te birst labi domu graud';
Te tos makten' riekšām grābt
Un to smukum' tautā sēt.

Tauta mana tos, kas bļauj
Un acu priekšā koši ņirb,
Jo tiem, kas dara, nav jau laika
Skaļi kliegt un plānā grozīties.
Bet, ne jau vienmēr spoža saule silda,
Un arī miers ir reizēm maldinošs;
Jo var būt tā, ka saule acis apžilbina,
Bet klusumā kāds darbojas.
Un tāpēc ir par vēlu jau,
Kad tauta saprot, ka tā alojas.
Vai tie ir latvieši, kas padodas?

(PAR VĒLĒŠANĀM)

MĀRTIŅA RĪTIŅA PIEMIŅAI
Tuč tuč čiploka
Un tad būs gardi,
Jo ir jāpabaro visi:
Ņemam to un taisam šito ...
Nu jau mākoņi ir sāļi.
Trakas receptes
Un debess bāla –
Tās nav asaras,
Bet pūdercukurs,
Purināti milti –
Jānotīra sīpoli;
Tuč, tuč čiploka
Un būsiet veseli –
Mana Mārtiņ’ Rītiņ’
Dzīvīb’s recepte!!!

11-FEB-22

Tumšā saulrietā tiekamies
Un melnu nakti pavadām;
Gaišu rītausmu sagaidām
Un baltā dienā šķiramies.

********

Tas kas bija vakar
Lai paliek tur
Kas būs rīt
Nevajag minēt
Jo kas būs tas būs
Galvenais ir šodien
Kaut ko izdarīt
Jo kā vienmēr
Bija tas kas notiek
Bet varbūt rīt
Būs savādāk

tajās tālēs zilajās
gandrīz visi lūkojas
nez par ko aizdomājas
vai par to ka tur labāk klājas
vai vienkārši cerības krājas
cik daudzi tikai zemē lūkojas
un skatās kur liek kājas
daudziem nav arī mājas
vai arī viņiem cerības krājas
nez kas tajās tālēs zilajās
varbūt tikai iedomas tādas
un katrs lūkojas kur vēlas

tā kā tumsā nodziest gaisma
tā alkoholā pazūd laime
bet nav jau sevi jāšausta
jo dzērājam ir sava griba
un iedzeršanai vienmēr sveša vaina
bet man ir jāsameklē gaismas sprauga
kur atrodu to ceļu
lai aizeju no tāda cilvēka
un viņa murgu laika

Tukšums trulu skaņu,
Caurums svilpodams,
Bezdibenis baidīdams
Raisa manu izmisumu.

Bet aizdziedu tukšumu
Un aizdejoju caurumu,
Vēl pieūjinu bezdibeni,
Jo bēdas nomāc prieki.

Tēvs ir tik stiprs kā ozols
Un māte maiga kā liepa.
Es pati - sīksta kā ābele;
Cik dažādi raksturu koki.

Bet visiem ir dota auglīga zeme,
Kura vēlas, lai mēs tajā augtu, -
Lai kopā esam kā šalcoši meži,
Kurā katram ir sava īpašā vieta.

tāli skati
bāla zaiga
pelēka ēna
kupenās ceļi

maldu sapņi
zelta gaisma
baltas cerības
kamanās zirgi

Tagad jau aprīlis –
Pēc aprīļa maijs
Tad jau pēc maija
Klāt arī vasara.

Šodienas sniegs –
Vien ziemas asara.

Tiku taku
Kāds man skaita laiku
Sadzirdu
Un izmantoju

Mēmu mēmu
Kāds man rāda laiku
Nemanu
Un pazaudēju

Visu laiku
Kāds pavada manu
Dzīvību
Un aiziešanu

traļ-ļaļ-ļā traļ-ļaļ-ļā
deputāti jukumā
traļ-ļaļ-ļā traļ-ļaļ-ļā
levits tautu kaitina
pavļuts piebalso
traļ-ļaļ-ļā traļ-ļaļ-ļā
potes/gobzems naidu kurina
visi klusi burbuļo
traļ-ļaļ-ļā traļ-ļaļ-ļā
arvien dziļāk pakaļā

T   2021.

tulpju dobes
ievu reibums
pieneņu pļavas
nozied pavasari

vasaras zaļums
rudens briedums
ziemas saltums
atkal pavasaris

cīruļu treļļi
strazdu vīteri
lakstīgalu pogas
nodzied pavasari

ziedonis briedums
salna un gājputni
gadalaiki mūžīgais
dabas ritenis

tur kur koku gali
tur kur puķu malas
tur kur zāles virsas
jāguļas ir velēnās
tur kur akmens virsas
tur kur klinšu malas
tur kur kalnu gali
jāceļas ir mākoņos

tauriņa spārni un klusuma
vēdas
kāda kliedziena skaļuma
pēdas
samītas tauriņa kāpura
cerības
mana melnā sirdsapziņa
nobīstas
tukša vasara bez tauriņa
krāsas
bez raibas dzeltenas baltas
nekādas
visas manas tauriņa skaņas
mēmas

T   2020.

tumsa nav mētelis
to neuzvilkšu
es tajā iešu
kamēr būs gaisma
arī to es neuzvilkšu
tikai zināšu
ka neesmu pelēks
un vilkšu ko gribēšu
jo esmu krāsains
sevi nenovilkšu

kopkrājums - KLUSUMS

......
telefons rokās atvērta
vienīgā lūgšanu grāmata
lasīta no rīta līdz vakaram
tetovējums ticības prātiem

telefons rokās atvērta
greizo spoguļu istaba
ņirgta no rīta līdz vakaram
smīna taisnība viepļiem

telefons rokās atvērta
slimības mācību grāmata
dzerta no rīta līdz vakaram
aptiekas svecīte morgiem

telefons rokās atvērta
publiska kluba mājaslapa
pirkta no rīta līdz vakaram
varavīksnes vīns dionīsiem

telefons rokās atvērta
neatkarības delkarācija
kliegta no rīta līdz vakaram
baksta narkomāns laikiem

.......
Tumšzili ezeri,
Baltas ūdenī rozes.
Varbūt otrādi?
Baltajās debesīs
Ziedu mākoņi zili?

Kā vajag, kas greizi,
Pasaka cilvēki,
Prātīgi ejot uz zemes.

Debesis baltas,
Tumši mākoņu gulbji.
Patiesi skaisti!
Ūdens spoguļi greizi,
Rozēs šūpojas zili.

Vieni vienīgi brīnumi!
Priecājas cilvēki,
Atvērti ejot uz zemes.

....
tveru dzīvi kā šlāgeru aptauju
ievu ziedos par valsi un mīlestību
jau pirmajā taktī meldiņu aizvelku šķībi
pati neprotu dziedāt
un pārējie vārdi nav iemācīti
ar savu pantu vai instrumentu
man katrs māca
pareizi dziedāt un spēlēt
nezinu notis un strīpoju tekstus
muzikantus un ansambļus mainu
pati kāpju uz skatuves
zālē klausos koncertus
aplaudēju
visiem ieeja brīva
tikai man par maksu
vai nu aizbāžu ausis
vai dungoju līdzi
vai bungas situ
kad pēdējā akordā dzirdu manu vārdu
par vēlu vētraini aplausi
savu dziesmu jau nodziedāju

......

tīrumi izspiež debesis sausas
atmatai izbalo putekļu vaigi
tīrumi piedāvā niezošu klēpi
lemeša kaislē auglība vērta
tīrumi valšķīgi mulsina mēnesi
dāsni vēzējas arāja plauksta
tīrumi nerātni kaitina sauli
miegaina siltumā ritinās sēkla
tīrumi debesīs padzeras spēku
rasainā gaisā asni saduras stipri

Tik ļoti baidies
Ka tikai aizstāvies
Jo kāds ir salauzījis
Tev pagājušo dzīvi

Tu centies slēpties
Bet atstāj pēdas
Lai garāmgājējs
Tevi uzlūko

Tu tagad vēlies
Lai esmu upuris
Ko esi notvēris
Kad apstājos
Bet velti centies
Kad rādi vātis
Kas naidā rēto
Tas nepalīdz

Es vientuļnieks
Kurš sapratis
Ka izniekojis
Visu savu dzīvi

Un gāju nobeigties
Bet nav tik drūmi
Nu kopā varēsim
Par visu žēloties

Kopkrāums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

T   2019.

tas kalns
aiz kura pazūd saule
tā aiza
kurā atbalss apmaldās
tas esi tu
kam līdzenumā nepatīk
tas galds
pie kura dala maizi
tā krāsns
pie kuras sasildās
tā esmu es
kam saulē atbalss atsaucās
tas aukstais vējš
kurš atdzesē
tas esi tu
tas maizes gabals
kurš no kalna aizā ieripo
tā esmu es
un gludā zemes strēle
uz kuras varbūt satiktos
jau sasalusi asos akmeņos

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

.....
tik tālu cik tuvu uz kuru pusi
vaicā prāts
virziena centrs ir sirds
tā zin kur jānokļūst
sāc atkal no vidus
jo tālums tuvums un puse
paši uzrunās
bet apjucis ilgi mocīsies
kamēr prāts ar sirdi izlems
kādu virzienu ķermenis nopelnīs

.....
Trauslas sniegpārslas
lēni, lēnām aizver laiku,
lai mierinātu,
lai slēptu netīrus soļus,
kas pārgāja atvērtai sētai
un aizcirta vārtus;
vēl ļaunāki par salnu,
jo visu sabradāja.

Vien tukšums,
dusmas un neizpratne;
cik nejauka ir būtne,
kas šīs pēdas atstāja.

tas kas notiek bez tevis
arī bez manas klātbūtnes
it kā neesmu
it kā stāvētu malā
ļaujot aizritēt garām
kad beidzot mēs tiksimies
apskāvuši laiku
to visu ar sevi piepildīsim
kamēr projām ejot
ārdurvju klaudziens
ļaus laikam turpināties
bez tevis
bez manis
bez mums
līdz zvans pie durvīm
atvērs laiku
un mēs atkal
viens otram piederēsim

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

T   2018.

T   1990-tie

Tā nav mīlestība
nav arī izlaidība
tu mēģināji aizbēgt
no sevis.

Es neesmu mīlestība
neesmu arī izlaidība
bet gan paisums un bēgums
dēļ tevis.

T   1982

1980-tie gadi   (manas bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Tumšzili ziedi,
Sārtas lapas;
Aug manā dārziņā
Nezāles arī.

Viens divi reizē –
Brienam puķes
Malu malās
Un mīļajiem blakus.

Pati es vidū –
Nezāļu biežņā;
Visas manas puķes
Nomina takas.

Tā neesmu es,
Tas ir mans atspulgs.
Tava vienaldzība mani pazudināja.

Tu samierinies ar tukšumu
Un sevi
Kā atspulga radītāju.

Tu esi tikai sev.
Tev drīz atspulgs
Arī būs nevajadzīgs.