E   2026.

******

Es apbrīnoju putnu -
Jo tik daudz dotas iespējas,
Ka laižas pāri ūdeņiem un kalniem;
Bet palieku par cilvēku,
Kam sasniedzamas ir viss,
Kaut dzīvoju, uz zemes stāvam.

Tā iemācos no tādiem,
Kam zeme ir zem kājām,
Bet paļaujas uz spārniem:

Kā varu laisties brīvībā
Un doties zemi skatīt,
Bet nebīties no ūdeņiem un kalniem.
Nu darbojos un domāju par putnu,
Jo lejā zeme, priekšā debesis -
Mēs abi atsperamies kājām ...

******

E   2025.

******

esi pametusi
mani piemānījusi
pat ardievas neteikusi
nez uz kuru pusi
tu tagad esi aizgājusi
bet kad būsi pārdomājusi
mani cita būs jau apskāvusi

******

EJU PA TROTUĀRU
kas esi par akmentiņu
vaicāku tam kam es uzkāpu
nokāpju un pētu
varbūt noderētu
nē man nevajag tādu
jo gribu ko skaistu
plakanu un nenobružātu
es zālē to iesperu
lai citi vēl nebradātu
tādu negribētu

E   2023.

*****
Esmu lejā uz zemes
Un daudz redzu ejot,
Bet darinu spārnus,
Jo vairāk redzēšu
Augstumā esot

eju visur kur
tur kur mani nevēlas
tikai ne tur
kur mani gaida
un es daru visu to
ar ko var nosist laiku
bet to nedaru
kas man ir jāizdara
jo tik gļēva esmu
ka sveši to nepamana
bet tie kas tik ilgi gaida
jau mani vairs nesagaida

E   2022.

Esmu tikai sīka skrūvīte
Mūsu kopējā mehānismā
Un tāda neesmu es viena,
Bet sitēma tiek purināta
Un no visām pusēm lauzta -
Tiek pārbaudīta izturība.
Bet skrūvītes reizēm birst laukā,
Jo ļogot tās paliek vaļīgas
Un pazūt kopējā haosā,
Bet tas, kas sistēmu pārvalda,
To neredz un nemana.
Man bail, ka šajā nolaidībā
Arī lielajām skrūvēm trūkst spēka,
Un reiz visi kritīsim kopā,
Ja nebūs kārtīga saimnieka.

Esmu apspļaudītājs
Stāvētajs
Esmu apdirsējs
Stāvētājs
Apstāvētājs

Esmu garāmgājējs
Spļāvējs
Esmu garāmgājējs
Dirsējs
Aizgājējs

Es spļāvējs dirsējs
Es izpildītājs
Garāmgājējs
Pārdevējs

Esmu sapinusies savās nezālēs:
Kuras sēju, audzēju un ravēju –
Varbūt nepareizās sēklas ņēmu,
Bet tik izmisīgi skaisto meklēju.
Tikai vienmēr kļūdījos, bet ticēju,
Ka reiz krāšņu puķu dobi kopšu –
Laikam nesatiku īsto zemes racēju
Un, nu tagad pļauju, neko neatstāju.
Stāvu vējā, tukšā laukā – nožēloju
Savu laiku, kuru lieki pazaudēju,
Jo to visu gribēju, ko nedabūju.

Esmu attēdusies melu sāli,
Kuru jūtu tā kā rūgtu nāvi,
Un ciešo apskāvienu maldi
Ir nospieduši manu sirdi.
Es nevēlos vairs liekulīgi,
Šo savu laiku tērēt veltīgi,
Bet gribu atkal atgūt brīvi
Un baudīt pilnvērtīgu dzīvi.
Jo vēl jau neesmu zudusi,
Kaut ilgi raugos bezcerīgi,
Vien ārprātīgi nogurusi.
Es tagad lemju stingri.
Un paliec tu ar savu žulti,
Jo aizbēgu no tevis skarbi.
Bet tu jau neko nesaproti,
Cik vardarbīgi mīli mani.

E   2021.

Esmu kā piezīmju lapiņa,
Uz kuras kāds uzraksta,
Ja atceras, izlasa, izdara,
Vai aizmirst, ka tāda bija.
Man arī ir lapeļu čupiņas:
Dažas atmiņai noslēptas,
Citas miskastē izmestas,
Atkal jaunas tiek rakstītas,
Un tajās daudz izniekota
Laika, pamestas iespējas.
Mēs esam kā vārdu kopas
Pa teikumiem izmētātas,
Jo neprotam būt vesela,
Vērtīga lasāma grāmata.
Tagad jau visur kroplīgas
Paviršas rindiņas raksta –
Bez papīra un pildspalvas.
Visas piezīmes kļuvušas
Mūsu skārienu nejūtīgas,
No tevis, no manis tādas
Tukšas un bezatbildīgas.
Tāpēc vēl vēlos būt īsta –
Lasāma piezīmju lapiņa.
Es negribu, ka tieku vilkta
Ar pirkstu uz kāda ekrāna;
Labāk saburzīta, saplēsta
Un emocijās iznīcināta.

Esmu kā paviršs ielāps
Kādam neveiksmei dzīvē
Un īslaicīgs plāksteris
Ilgstošām sirdssāpēm.
Es vēlos saticību
Un mīļumu abiem,
Jo neesmu domāta
Ne dresūrai, ne ķildām.
Tāpēc jau esmu
Parāk sarežģīta
Mana vecuma vīriešu
Gaudai potencei
Ar izvirtuļu vēlmēm.

Ēzelīti var apkrāmēt, dzīt,
Bet viņa prātam
Neko nevar izdarīt,
Jo tikai spītīgi iet,
Jo tikai ietiepjas,
Jo tā ir ēzelīša izvēle,
Cik tālu un ilgi
Svešu nastu stiept.
Tā tikai liekas,
Ka ēzelītis - dumiķītis,
Tikai nejūti,
Ka viņa spītībai ļaujies,
Ka pats esi tas muļkis,
Kas no kāda ēzelīša
Jau esi atkarīgs.

egle balta piesnigusi
vējā šņākusi
mati balti nosirmojuši
putenī izspūruši
egle kādā vējā nokritusi
esmu tikai līka novecojusi

E   2020.

E   2019.

esmu izvēlējies tevi
aizrijās elpas vilciens

man sajūk domas
dedzina iekāres skatiens

gribu vienīgi tevi
nodod ķermeņa trīsas

es vēl cīnos ar sevi
stingrs rokas spiediens

vai dzirdēji mani
bez atbildes paliek

man koķetes daba
cieši sakļaujas skaujas

tu esi jau mana
aizveru acis un ļaujos
es izkūstu melos

KOPKRĀJUMS "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

E 1990-tie

Esmu nogrimusi savās sadzīviskajās problēmās
bet ārā tik neprātīgi snieg...
Vai esmu palikusi vienaldzīga,
ka tas man liekas nieks?
Ir jānomet šī ikdienība
un jāiet sniegpārsliņas ķert!
Mans smilšu pulkstens sabojājies,
bet zemi noklāj sniegs...
Vai tiešām jau tik traki,
ka jāiet smilšu graudiņš aizņemties?
Ak, mani spārni, plaši izplestie,
bet kāds ar škērēm pakaļ skrien.
Ja varētu kaut mirkli aizmirsties,
kā ikdienības rūpes spiež...

E 1980-tie

(mani pusaudzes dzejoļi)

Esmu koks ar tukšu vidu
Un vējā lauztiem zariem.
Kad vēji mani kailu plosa,
Mans tukšais vidus dobji skan.

Un visi, visi, kas ir dzīvi,
Iet līču loču apkārt man.
Tik vienīgais, kas šurpu atnāk
Ir laupītājs šeit naudu noglabāt.