TU ..  TEV ..  TAV..      2026.

******

tavi vārdi sabira manā prātā
un nu tajos stiegu kā peļķē
kur pārmetumi kā asi akmeņi
griežas gan prātā gan miesā

jo sava vājuma attaisnojumā
nosauci mani par vainīgu visā
es tagad stāvu karstajā dušā
un netīrumi aiztek kanalizācijā

mana miesa paliek tīra no liekā
bet atliek vēl negantums prātā
jo no tā tavi vārdi jādabū laukā
jāatrod citu kam palikšu jaukā

*****

TU ..  TEV ..  TAV..      2025.

******

tu sanāc manā mājā
ar visu savu mantu
un kaķis iečurā tev čībā
tu nesajēdz ka iezīmēts par savu
un paziņo par aiziešanu
tad tikai glaudu kaķa galvu
kad noraugos kā vācies ārā

tu tāds pareizs
kaut gan skatā esi greizs
cik daudz tāpēc nav tev varēts
pāri nodarīt ik reiz
jo tu esi stiprāks
par to cilvēku kas palicis ir taisns

tu dusmās mani saburzi
kā izlasītu vēstuli
ko paturēt vairs negribi
es tavās dusmās sadegu
un dedzinu tev pirkstus
jo vārdi piešķiļ uguni

kad dusmās ko tu nevaldi
reiz pazaudēsi mani
tad padomā par vēstuli
bet tavu dusmu draudi
tad dedzinās vien pašu
jo neuzliesmos pelni

******

Tava iedomība man ir apnikusi,
Un ņem savas mantas, un lasies.
Es neesmu tepiķis, zem tevis  klājies,
Lai bradātu un slaucītu tur kājas.

tava runa skan kā suņa reja
un vārdi iekož tā kā zobi asi
nu mani savā varā sakampuši

es pretī tev kā kaķēns ņerkstu
un bailēs atkāpjos un trīsuļoju
tā apjukumā sevi pakļaut ļauju

un nu jau kā ar ļauna vilka skatu
tu baudi manu mirkļa apjukumu
jo pārākumā pazaudējis mēru

tad es kā tīģeris tev pēkšņi pretī lecu
un mana rīcība trauc kā ar ķepu
viens vēziens – tevis nav vairs blakus

bet tagad jau kā suns kas vēzē asti
man velcies līdzi smilgdams lūgšanu
no mana tīģera sev gaidot piedošanu

********

tu berzējies gar upes sāniem
bet man pa vidu jālien
tu sapiņķējies sapuvušās zālēs
kad es jau straumi pinu bizēs
un tu vēl aizmirsti kur bija jātiek
kad dzeru avotā kur viss ir sācies
un laižos atpakaļ jo man jau veicies
bet nezinu vai varēsim vēl tikties
jo garām varu aizsmelties
un nemanīt kā esi padevies

tu atbildi ka baigā tumsa
kad pasaku cik nakts ir jauka
tu šausminies par drūmu dienu
jo priecājos ka tajā gaisma

un tā ik reizi tevi mundrinu
līdz saprotu ka nav vairs spēka
jo nemainīsi savu skatījumu
kad apkārt ieraugi vien ļaunu

tad aizeju ar skatienu pret sauli
jo tu jau tikai ēnas tajā redzi
un tagad mani kaut kā pamani
kad apžilbināts asariņas slauki

jo tik pelēks tas kas tevi saista
arī dzīve tikai maita
man ik diena nakts ir gaiša
un esmu tajās skaista

*******

tavu laiku nesu līdzi
tajā rētā ko man plēsi
neaizmirsīšu
varbūt reiz tev piedošu
kad uz kapa puķes nolikšu

tava dziesma manai blakus skan
kā dzīves kakofonija
es vēlos lai ir labi tev un man
kā skaista melodija
bet dejā tu man kājas min
kā neizpratnes agonija

tev mīlestības vēstulīti sienu
ar sarkanu un baltu pavedienu
kur katrā mezglā ielieku
es mīļumu tik bezgalīgi lielu

bet tu vien virpini kā tādu
lieki sapiņķētu diegu piku
un plosi to uz vienu otru
pusi kā nekam nederīgu lietu

kā tad lai pastāstu ko sajūtu
ja neklausies ko saku
jo pieprasi lai tevi slavēju
bet mani uzskati par prastu

tad saripinu visus kamolus
un darinu sev greznu jaku
jo vēstules vairs nerakstu
tik nevērtīgo ziņu čupu

es pagriežu tev muguru
un nesaprasta projām eju
vien sajūtu vēl skatienu
ar jakā izdegušu caurumu

TU ..  TEV ..  TAV..

2024.

Tu man piekriti
Kā pirmais sniegs:
Tik patīkams un jauks.
Un tā tu arī pazudi,
Kā nokūst baltais prieks;
Es tikai atceros, ka biji tāds.
Tā mani dubļos pameti,
Un aiziedams tu teici,
Ka vēl daudz un ļoti snigs.

Kopkrājums "APMALDĪTIES  SEVĪ"

Tu pie manis kaut kad atnāksi,
Un tāpēc jau es arī gaidīšu,
Bet kamēr tu vēl ilgi šurpu iesi,
Sev tikmēr kaut ko atradīšu.

Un beidzot tu pie manis atnāci,
Jo es šo satikšanos gaidīju,
Bet kamēr tu tā ļoti ilgi gāji,
Es ar’ vēl kaut ko padarīju.

Jo, kamēr savā priekšā izcilāji
Ik katru ceļā iekāroto lindraku,
Es arī citiem bikses atpogāju,
Un savu laiku netērēju veltīgi.

Tu reiz jautri no kalna divatā brauci,
Bet tagad ragavās iejūgts jau esi,
Jo tajās kāds palicis mugurā sauc:
“Ko tūļājies, muļļa - nu velc!”

tu sevī perini naidu
un to lolo kā olu
jo gaidi to brīdi
kad plēsīsi čaulu
bet ko sēji to pļausi
un kā bumerangu
atpakaļ saņemsi
sava ienaida algu
jo tu to izperēsi
kad nezini sātu un mēru
kad vēli vien ļaunu
visiem tiem kuri
neatbalsta tavu
gribu un alkatību
skaudību un kāri
uz atriebību

es mīlu patiesību
un aizmetu bumerangu
un atpakaļ saņemu
patiesu mīlestību

bet tu savā naidā ņem galu
jo uzpūties saplīsti
pīšļos kur iestādu ērkšķi
lai sātam robežu manītu

tevi kā grāmatu veru
lasu un nesaprotu
ko lai tur atrodu
škirstu un neizlasu
draugam atdodu
bet es jau jaunu tveru
kas atkal par smagu
un tā es ņemu un ņemu
un iesāktas pametu
varbūt lasīt neprotu
vai nepareizi ņemu
un apskaužu draugu
par viņa lasāmprieku
grāmatā ko reiz sāku
bet neuztvēru tekstu
jo rokā es turēju
vēl kādu citu
ar spožāku vāku
domāju ka labāku
un kā nu es nožēloju
ka draugam atdevu
to ko sev uzskatīju
par ļoti prastu

tavi joki
mani smiekli
mazi nieki
lieli prieki
mīļi jauki
šādi brīži

******

Tevi kāpostos atrada,
Bet mani stārķis atnesa,
Jo tavai mātei ravēt patika,
Un mans tēvs kokā riteni uzlika,
Bet mūsu vieta ir kāzu gulta,
Kur bērni radīti no mīlestības.
Un tad nu stārķumīlis un ravētāja
Savas vecās pasaciņas stāsta,
Kā vecāki pie saviem tika,
Vai bērnu nav, jo stārķi negaida,
Vai kāpostus vairs nestāda.
Bet tikmēr skolā bērniem māca,
Kā jāizvēlas dzimumpiederība.
Tad labāk jau tās vecās muļķības,
Ar kurām bērni izaug ražīgi.
Bet nu jau gana ir par vēlu brēka,
Jo likumus klāj varavīksnes ēna.

tevi kāds melīgā mīļumā piemānījis
ka viņam jau piedevi sānsoļus
un dzīvo atkal tā it kā nav nekas bijis
bet ja reiz kāds otru jau nodevis
tas vienmēr ir gatavs ķerties pie viltus
jo tic ka atkal pēc krāpšanas
viņš nožēlos visu tik mīļi ka piedosi
un tā tu vienmēr pazemo sevi
jo tikai tēlo ka neklausies smieklus
kā par tevi kāds atklāti ņirgājas
ka tik viegli pie meliem ir pieradinājis

tu paņēmi manu sirdi garāmejot
un neatguvu to tev tālākskrejot
jo devies projām skarbi smejot
pametis mani asarās mirkstot
un paliku es kaunā degot
bez mīlestības dzīvojot
jo nespēju tev piedot
mūžam pieminot

......

tu ieleci vakarā
un spīdēji naktī
vēl nopilēji rītausmā
un iztvaikoji dienā

kad izkāpi krastā
tur siroji baudā
vēl iespļāvi jūrā
un aizbēgi projām

jo tu kā sienāzis pļavā
kas prot tikai čīgāt
un dzīvoties spēlē
kurā visu var zaudēt

Tu par mani nekad nedomā,
Jo pats sev vienmēr esi padomā,
Tāpēc nav vairs kopīga nekā,
Un pametu es tevi pārmetumu nogurumā.

Tu, mana mīļā,
Savā pelēkumā salsti,
Bet rīt jau došos ceļā
Un dāvāšu tev sniegpārslu,
Ko skūpstā izkausēsim abi,
Jo kopā turpināsim ceļu baltu
Un atkal mums būs labi –
Tik, mīļā, sagaidi tu mani.

tu ilgi manā prātā sēdēji
un visas smadzenes tur izēdi
ar savu nekaunīgi lielo karoti
jo grābi grābi grābi
jo žēlojies un stāstīji
par savu nelaimīgo dzīvi
un manu enerģiju smēli
līdz visu līdzcietību izsmēli
bet tu jau sen man apniki
un tagad atkal jūtos labi
jo tu jau jaunu muļķi atradi
kas dzirdēs cik tev grūti
jo vienmēr pāridarītāji
ir tavā pārliecībā citi
jo pats tu tēlo eņģeli
bet zināt neko negribi
ka tavi uzmācīgie spārni
ir paša mēslos netīri

tu vilks es aita
tu gaudoji es blēju
kad vilkam briesmas draudēja
viņš uzbruka un aizstāvējās
kad aita briesmas pamanīja
viņa nemuka vien blēja
bet vilku ievainoja
un aitai vilnu nodzina
kad viens ar prātu darīja
tad otrs prātu pazaudēja
bet atkal satikušies abi
viņi kopā gaudoja un blēja
es tagad vilks tu aita
un ja mēs draudus manām
tad cieši blakus stāvam
vai kopā projām bēgam
jo nozīme nav tikai prātam
bet vai mēs arī otru glābjam

*****

tev pēdas raud
pa sniegpārslu taku
jau dubļos nomītu
slapju
Tur soļi man kauc
ar pretī skrējienu traku
jau pusceļā saprastu
lieku
jo māņu atbalsis sauc
jau pilnas ar melīgu lietu
lai līdzi sev vilktu
ar viltu

tu manī čūsku nositi
bet sakūdīji vilkus
un tagad bīsties manis
jo čūska neplosa kā viņi
***
kad manī čūsku nositi
tās vietā atradu jau vilkus
un tagad baidies tu no manis
jo nespēj nogalināt viņus visus
jo barā plēsonīgāki par čūsku
kura tikai lielījās ar savu indi
un tīši nedarīja pāri
bet tu man nekad neticēji
un tagad pati nezinu
par ko es vairāk skumšu
vai par manu beigto čūsku
vai par tavu saplosīto
glumo ādu

TU ..  TEV ..  TAV.. 2023.

****

Tava un mana dzīve
Ir krāsainā kamolā satīta,
Un citi tai aizripo līdzi
Raibā segā - kopā saadīta.

tu mani –
savu maizi no peles slēpi
tu mani - savu naudas maku
no valdības tēriņiem nenosargāji

tu mani –
savu peli
gandrīz badā nomērdēji
jo tu vairs maizi nevari nopirkt

tu mani
kā nabaga pele
grauž tavu tukšo naudas maku
bet tu abām maizi vēl mēģini pirkt

Tu mani tramdi par manām skabargām -
Vai saproti, kā man tas sāp?
Jo man no taviem baļķiem tavās acīs jāvairās -
Vai sajūti, kā visam beigas nāk?

Tu stāvi šeit
Un lūkojies tālumā
Tur, kur domas un sapņi tev klejo
Tik bezgalīgā vieglumā.

Bet šaubas, kas nomoka tevi
Paliek šeit
Tavos plecos -
Sāpēs un patiesībā.

tu jau mani nemīli
kā tevi dziedu
jo es ar tevi kopā
līdz pasaules galam ietu
bet tu jau mani nemīli
tāpēc tevi dziedu
un kāpēc lai es vispār
ar tevi kopā ietu

........

Tavu nezāļu laukā esmu magone,
Kurā visu ar izkapti šņekā,
Bet mani gaidi, kad būšu gatava,
Jo sārtos brunčus ir vējš norāvis.
Bet, kad atveros pilnbriedā,
Tu manas sēklas esi jau izbēris.

Tavu nezāļu laukā aug arī usnes,
Kuras ar izkapti šņekā,
Jo tās tikai aug, lai kā tās plūkā.
Bet man tikai viena vasara -
Kad magones sēklas ber kūkā,
Tu savu baudu esi jau zaudējis.

Tu atkal maldus meklēsi,
Jo saņemt gribēsi,
Bet neko neiegūsi
Un mani neredzēsi,
Jo sen jau pazaudējis esi
To, ko nepaveici,
Un atpakaļ vairs nedabūsi.

tu redzi cilvēku pēdas
kur to vēl nav
jo meklējot ēsmu
visapkārt tev nezvēri klīst
ir tikai tās ēnas
kas saplēstā apziņā dzīst
un svešās balsis
skan tev tikai vienam
jo neesmu tur

Tu manu dziesmu piesmēji
Ar nepareizu skaņkārtu,
Jo gribēju, lai izskan ar mažoru,
Bet tu manos vārdos atradi minoru.

Un es tavu nošu atslēgu nolauzu -
Tāpēc dzirdu vien troksni,
Kurā tu smejies tik melodiski,
Ka vārdi ir pazuduši.

Un nav vairs tas būtiski:
Vai ar minoru vai mažoru,
Jo klusums skan skaļāk par visu.

Un tukšajās nošu līnijās neraudu,
Jo rakstu savu nākamo dziesmu
Ar tavu kakofonismu.

tu aicini mani pie sevis uz laimi
un saki ka abiem tajā būs labi
bet kļūstu par tādu kā nelaimi
jo pārāk ilgi tai savai laimei
tu tikai pakaļ nelaimē skrēji

Tu nāc pie manis pļavai pāri,
Un blakus soļo dābols zirgs,
Tu esi ziedu pušķi salasījis,
Un balvā tiek mans skūpsts.

Tu mani turi, mīļi apskāvis,
Un kāds tās puķes nokodis;
Tagad es ar dābolaino zirgu jāju,
Un tu man blakus soļo – ieguvis.

.......
Tev neko neapsolu –
Tikai atnāku,
Kad vēlos siltu plaukstu.

Bet, nu, tu mani atraidi,
Jo esi tajā saņēmis
Jau citu roku.

Tavs skats kā zibensspēriens
Kad niknumā tev zvēro tas
Jo ir tik ass ka visu cauri dur
Bet mana drosme ir kā vairogs

Tavs vārds kā pērkondārds
Kad savās dusmās kādu bar
Tas skan kā likteņlēmējs tāds
Bet manām ausīm garām skrien

Tu esi tā kā aizkauts nezvērs
Par tevi cilvēcīgāks ir pat zvērs
Un tāpēc es vairs neeju tev tuvāk
Jo savu rīcību nu varu izlemt pats

*******

Tavā skatienā mīļuma daudz,
Un tavas rokas sirsnīgi skauj,
Un man sevi sagūstīt jāatļauj.

Bet tavās acīs asaras daudz,
Un tavas rokas mani žņaudz,
Un man tevi steidzīgi jāatstāj.

Jo tas viss jau par daudz,
Un aiz manis durvis klaudz,
Un tev mani meklēt jāpārstāj.

TU ..  TEV ..  TAV..

2022.

Tu smejies, ka zivs neraud,
Jo ūdenī peld,
Un manas asaras
Tāds šķidrums vien ir.
Es saku - zivs āķi norauj,
Jo ūdenī peld,
Un tava makšķere
Bada pātaga vien ir.

Tu pie manis pati nāci,
Ko nu tagad gaudi;
Es jau laikus brīdināju,
Ka tev nebūs viegli.

Tu no manis pati bēgi,
Ko nu tagad raudi;
Es jau vietu aizpildīju,
Paliec tur, kur esi.

tu kā dzenis mani kal
jo tev vienmēr kaut kas nepatīk
un tu kal un kal un kal

tu kā dzirnas mani mal
jo man jāprot tev pa prātam izdarīt
un tu mal un mal un mal

tu kā pitons mani žņaudz
jo pie tevis drošas vietas nav
un tu žņaudz un žnaudz un žņaudz

bet tas viss man sen jau ir par daudz
un es saņemos tev pretī stāt
un aiz manis vienreiz durvis klaudz

nu tu manu piedošanu lūdz
lai vēl atgriežos pie tevis atpakaļ
bet es aizeju lai kā tu mani lūdz un lūdz

Tu man ļoti
Bieži zvani.
Es jau esmu nogurusi.
Tavi zvani nomācoši,
Garlaicīgi,
Traucējoši.
Arī meli apnikuši
Visu laiku kaitinoši,
Žēlabaini,
Netīkami.
Gribu patīkamu dzīvi,
Netramdi vairs mani.
Nedzirdēsi -
Klusē zvani.

Tev pasniedzu roku,
Jo sirdi jau saņēmi,
Un es eju tev līdzi
Ar saticību.

Es turu tavu roku,
Jo sirdi jau mīļoju,
Un tu ņem mani līdzi
Ar mīlestību.

*******

tavu dziesmu nedziedāšu
jo ir pašam sava
es tikai piebalsošu
lai tu atbalsti manu
un kopā dungosim piedziedājumus
kuriem abi nezinām vārdus

Tev spēka nav,
Man spēka nepietiek,
Ir it kā jāiztiek
Ar diviem tukšumiem.

Tev mokas tīk,
Man mokas nepatīk,
Ir saikne jāsarauj,
Lai kā tev sāp.

tava runa ir meli
jo savas domas maini
bet turies stalti
un savu kupri nerādi
jo to vien gribi
lai skan viltus vārdi
un neredzami
ir visi tavi nedarbi

Tavas rokas manām aizslīd garām,
Un skatiens raugās pāri - tālumā.
Tev blakus jūtos tā kā sniega kupenā,
Kas piebērta ar saltām lāstekām.

Jo neesmu vērtīga kā naudas zīme,
Lai ilgi paturētu mani savās rokās,
Jo arī neesmu tā kā jauna mašīna,
Lai būtu patiess mirdzums tavās acīs.

Bet negaidīti esi man pie kājām,
Jo pamanīju tavu vieglo atkusni,
Un nu tu kļuvi man par slidotavu,
Kurā jauki skrāpējos ar slidām.

Tava roka meklēja manu,
Bet tikai satvēra gaisu,
Jo savu roku es slēpu,
Kad tavējā saltumu jutu.

Tā dusmās savilka dūri,
Bet savai audzēju nagus,
Jo tavējā dauzīja sāpīgi,
Un mana atstāja robus.

Es uzvilku mežģīņu cimdus,
Bet tavējā pilna ar mēsliem.
Mana atvadas māja ar plaukstu,
Bet tava ar nograuztiem nagiem.

Tu izkausē manu sniega kaudzi,
Un es kļūstu par ziedu kupenu.
Tu tagad manu ziedoni baudi
Un nelaid tai tuvumā saltumu.

Tu turi mani mīļi savās skaujās,
Un bezgalīgi spurdzu tauriņos.
Es krītu augstākajās debesīs,
Jo dziļi grimstu tavās rokās

tu vairs negaidi mani
jo nobiedēju tevi
ar sevi

Tu domā, ka kļūdījies,
Un tagad mani noliedz.
Žēl, ka tā izdarījies.
Man tevis pietrūka mazliet,
Lai viss būtu izdevies.

Tu neko nesaprati,
Kad sevi pārāku cēli,
Jo tu jau to nezināji,
Cik var būt vientuļi,
Kad otru noniecināji.

Tu atver acis un redzi vien tumsu,
Bet mani modina Saules gaisma;
Ceļos ar labu rītu un lūdzu Dievu,
Lai visiem vienmēr pasaule gaiša.

Tu žēlojies par pilnu trauku,
Jo tur nav kumoss gards.
Bet gaužākas ir asaras,
Kad tajā vispār nekā nav.

Es arī savu trauku grabinu
Un bļauju, ka tas nepatīk.
Bet varbūt varam kopā būt
Un tajos abos kaut ko salikt.

To visu var ar mīļumu
Un bagātīgi sagādāt,
Jo tas būs mierinājums,
Kuru grūtā brīdī pasniegt.

tev mani jāsatiek
tikai dubļi jāizbrien
man tevi jāatrod
kamēr ledus tajos nav
jo abiem ir jānokļūst
tur kur vieglāk iet
kamēr gaisma vēl ir
un laiks ir daudz
tev tikai mana roka jāsatver
un iešu tev līdzi
tikai abiem vajag to gribēt
lai varētu izturēt
jo kamēr nekā cita vairs nav
varam viens otram palīdzēt
kamēr spēks vēl pietiek
lai varētu kopā būt

Tev stingras rokas
Kā kalēja stangas,
Jo satver tik cieši,
Ka netieku vaļā.

Tev kaisle kvēlo
Kā kalēja ogles,
Un es tajā karstu
Ka topu par formu.

Bet tu mani mīli
Kā kalēja āmurs,
Jo paštaisni lauzi,
Ka zaudēju gribu.

tavu acu ledus
un roku atkala
tik salta ka
manu acu dzirkstis
un jūtu svelme
jau vēsa jo
tava saltā sirds
un draudu vārdi
vēl prasa
manu mīlas kaisli
un saldās lūpas
ka bīstos
tavu melno skatu
un smieklu ērkšķus
bet rodu
savu cerību
uz mīlestību
un laužu
tavu iedomīgo
nevērību
ar kādu citu

TU ..  TEV ..  TAV..

 2021.

tu smējies manā šķīvī
un paraudāji krūzē
bet tur tu neko neatradi
jo es jau biju izlijusi
tavā vīna glāzē
kuru izdzēri uz laimi
lauskās sadauzīji
savu veiksmi
ak tu meli

Kopkrājums - "DIEVIETEI"

Tu kā rosīga kamene puķēs,
Tagad gaidi, lai atdotu savu
Čaklumā savākto saldumu,
Jau gatava doties man līdzi
Kādā citā ziedošā pļavā.
Ak, mana satiktā kamene!
Ak, mana dūcošā samtene!
Tev nebūs vairs jālido rasā,
Jo varēsi sildīties saulē
Un mierīgi šūpoties vējā.
Tev tik vien paliks tā nesamā,
Kā tikai sanēt man blakus
Savā tik medainā mīļumā.
Tu jau esi kā kamene noķerta,
Saudzīgi cieši - drošajā rokā.
Ak, mana samtainā kamene!
Tu dūksi tik mīlīga ziedā.

Tu glāsti
Maigi kā putas
Un mīļi čuksti
Kā čaboši viļni,
Bet acis -
Tās ir kā dzelme.
Un rokās jau irstu
Kā pludmales smiltis,
Lai aizrautu straume.

*****

tev balsī liekulīgas skumjas
un vienlaicīgi nosodījums
ka visas esam tik dumjas
un tavās nelaimēs vainīgas
jo nevari atrast uz pasaules
to kurai pietiktu pacietības
bet pats kā nejauks ķeizars
kurš atkal izdomā mocības
es tev uztetovēšu uz pieres
ka šitas ir negants dzīvnieks
un nopelnījis dzīvi bez sievas

TU ..  TEV ..  TAV..

2020.

Tu mani putenī notvēri.
Tik negaidīti apskāvi,
Ka sniega pārsla
Zemē nolaisties nepaspēja,
Jo tavās rokās izkusa
Visa mana vientulība.

kopkrājums - DIEVIETEI

****

.......
Tava pārliecība
Cieta kā akmeņi,
Vai sadegsi jūrā,
Vai noslīksi ugunskurā,
Akmeņi paliks neskarti.
Bet, vai tu pats sevi,
Starp ūdeni
Un uguni,
Nobijies nodosi?
Tu neatbildēsi,
Jo nekustēsies akmeņi,
Kad tu degsi vai slīksi,
Jo zaudēto līdzi
Sev nepaņemsi.

Tavu roku ledus uz mana auguma lūzt.
Mana akmens sirds tavā mīļumā kūst.
Tava slēptā iekāre gaidīto atbildi gūst.
Manas atvērtās jūtas dāsnumā plūst.
Mūsu atrastā laime smeldzīgi grūst.
Abiem iedomība nevēlas zust.
Abiem acīs šķiršanās asaras žūst.

Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

tev ēna ar saldu mēli
pazemīgi sekojusi
smagumu vilkusi
rūgtumu norijusi
nicināt ļāvusi
izturīga bijusi

savas domas tavās pārvērtusi
gudrību atzinusi
rīcību slavējusi
jūtas tēlojusi
prātu sajaukusi
mīlīga kļuvusi

savās vēlmēs tevi nodzinusi
veiksmīgi melojusi
viltīgi izmantojusi
maldus atklājusi
drupas pametusi
tevi ēna ar saldu mēli

Tavu šaubu saltā tumsa
Izklīst manā gaišā siltumā.
Un, tevis cieši apskauta,
Esmu mīļumā un drošībā.

Tu krāšņa roze,
Vien asaras - dimanti,
Tavai krāsai ir smarža
Un sirdij cerība.

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

......
tavus spārnus atvēru
bet manus sasēji
ligzdu nenovērtēji
brīvību sajuti
aizlaidies palidinājies
un atgriezies
uz plika zara atlidoji
ligzda pazudusi
bet ko tu gribēji
ka gaidīšu
kamēr kļūšu sažuvusi
un ligzda sapuvusi

tavā pasaulē
kāds iekāpis
pastaigājies
dubļus atstājis
aizgājis

savā pasaulē
pats iekāpis
pastaigājies
dubļus atstājis
staigājis

manā pasaulē
kāds iekāpis
pastaigājies
dubļus atstājis
palicis

......
tev
sūtu ziemas
pirmo sniega pārslu
pārējas
vēl birst un birst
pieber garo ziemu
apsniegu
to neaizsūtu
kūstu
es

Tu šaubies par sevi un tincini mani:
Vai tiešām ir labi?
Bet atbildi gaidi kā iemeslu, šķirties,
Jo netici veiksmei.
Es klusēju, negribu steigties,
Ceru, ka rimsies.
Bet miera nav, turpini grauzties.
Padodos. Ej savu ceļu.
Ej. Un neaiztiec mani.

Kopkrājums "PASAULES VĒJOS"

TU ..  TEV ..  TAV..

     2017. - 2019.

Tu
Uzkritīsi man kā ļauna salna,
Kad būšu krāšņi uzplaukusi,
Jo
Mīli ziedus noplūkt arī aukstumā,
Līdz beidzamajam pumpuram.
Es
Samirkušās ziedlapiņās biršu,
Kad negausībā palaidīsi saujas.
Tu
Nemanīsi, lapu skrandas purinot,
Ka viss bez smaržas un bez baudas,
Jo
Vēl aizvien nevienu neesi izaudzējis,
Vien dedzinājis, cirtis, lauzis;
Es
Izmisumā visus zarus vicināšu,
Kad mizā ieskrāpēsi savus burtus.

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

Tu
Uzkritīsi man kā ļauna salna,
Kad būšu krāšņi uzplaukusi,
Jo
Mīli ziedus noplūkt arī aukstumā,
Līdz beidzamajam pumpuram.
Es
Samirkušās ziedlapiņās biršu,
Kad negausībā palaidīsi saujas.
Tu
Nemanīsi, lapu skrandas purinot,
Ka viss bez smaržas un bez baudas,
Jo
Vēl aizvien nevienu neesi izaudzējis,
Vien dedzinājis, cirtis, lauzis;
Es
Izmisumā visus zarus vicināšu,
Kad mizā ieskrāpēsi savus burtus.

Tu manus taureņus
Vienā mirklī izbārstīji,
Klusi iečukstot ausī,
Ka tā rīkoties nedrīkstēji.

Lasu savus taureņus
Kopā, bet nesteidzīgi;
Mirdzot gaviļu priekā,
Labi, ka tu to izdarīji.

Tveram šos taureņus
Jau abi un kaislīgi,
Ļaujot tiem izsprukt,
Lai spēlētos bezgalīgi.

KOPKRĀJUMS "PASAULES VĒJOS"

Tu mani sauc,
bet es kā atbalss:
nu nezinu, nezinu,
kad brīdis tāds pienāks;
pati nejaušu,
ko gribu:
varbūt atnāks
kāds labāks.
Dvēsele salst,
sirds ilgojas:
bet prāts ar manu
sirdsapziņu tirgojas.

TU ..  TEV ..  TAV..

1980-tie

(mani pusaudzes dzejoļi)

Tu esi aizgājis
Pavisam.
Uz neatgriešanos.
Nekad vairs
Nebūsim
Mēs tikai divi vien.

Neviena zvaigzne
Nespīdēs,
Neviena dziesma
Neskanēs
Tikai tev un man.

Būs bēda, prieks
Katram sev –
Tikai tev un tikai man.
Nekad vairs
Nebūsim
Mēs kopā abi vien.