ES   2026.

*****

Es beidzos ar naudu,
Un laiks man paliek par žņaugu,
Kad katru minūti skaitu,
Kā monētu skaidru;
Un brīvība sajūk ar naidu,
Jo tajā es jūtu,
Kā nauda zog visu,
Ko saucu par laimi.

*****

ES   2025.

******

Es tev pilnu galvu pierunātu,
Ja varētu ...
Bet vārdi pazūd ar vēju,
Jo pierunāt nespēju.

es atrodu aiz tevis kaulu kaudzi
cik tika piemānīti daudzi
tev arī apmāts līdzi gāju
un neko nenojautu
līdz paklupu aiz kaula
ko pats reiz kādam salauzu

*******

*******

Es noķeru domu
Ar katru kafijas malku
Un dzeru līdz izdzeru
Līdz galam to visu
Jo atkal jau pabeidzu
Grāmatu jaunu
Par nāvi un prieku
Ar sadzīves elpu
Un atkal es dzeru
Vēl kafiju melnu
Jo rakstu jau citu
Grāmatu jaunu
Par labu un ļaunu
Par visu to pašu
Ar ideju smalku

ES   2024.

******

Es ar tevi garu ceļu eju,
Un tai gaitai neredz beigu,-
Tāpēc vienmēr ļoti ceru,
Ka mēs kopā iesim visu mūžu.

*****

Es vēl puteņus brienu,
Bet drīz jau redzēšu gaismu,
Jo nedrīkst tā katru dienu
Mocīt man miesu un prātu.
Es jau atkusni manu,
Jo mākoņos ieraugu sauli;
Un tā ar katru nākamo soli
Arvien tuvāk atmodai eju.
Es jau ziedonī esmu,
Kur zaļumā smaržīgi ziedi,
Tur acīs sakrīt man sauleszaķi,
Jo ceļa gaitā sevi turēju stāvu.

.....

Es teicu, ka tu uzvedies kā lops,
Jo skvērā rupji klaigāji
Un dobē puķes rāvi.

Bet, kad es redzēju kā govs
Mierīgi plūc pļavā zāli,
Man palika par saviem vārdiem kauns.

Es vēl neko nesolu
Jo mēģinu
Sevī atrast mīlestību
Lai satiktu
Es vēl neko negaidu
Jo meklēju
Sevī to ticību cerību
Lai mīlētu
Es vēl neko negribu
Jo neredzu
Sevī to labo iespēju
Lai paliktu

Es vēl savu ligzdu savīšu:
Un tajā piepūtusies sēdēšu,
Un lepni spārnus vicināšu,
Un nevienu tajā nelaidīšu,
Jo, ja es kādam noticēšu,
Tad atkal visu pazaudēšu.

es to zinu
ka tevi mīlu
jo es tavu
mīlu gribu

kā lai mīlu
ja es zinu
tavu gribu
mīlēt citu

Es tevi pie sevis sienu
Ar trauslu pavedienu,
Jo ubagoju vēl vienu
Kopā pavadītu dienu.

es to tavu līksmi
saplosīju
jo tur manu vārdu
izgānīji
es tur visu laiku
ieraudzīju
jo tur savu dzīvi
sameloji

............

es kā viesulis
tevi loku un laužu
bet tu kā bezvējš
man atbildi ar mieru

es kā neprātīgs
tevi apkļauju
bet kļūsti pa auku
un mani atstāj vienu

es ne par ko nedomāju
bet tikai taisni gāju
un tāpēc nokavēju
to kur paspēt negribēju

Es ziņu sūtīšu
Ar sniega baltu putnu
Tu viņu apņemsi
Ar savu silto elpu
Un atpakaļ to gaidīšu
Ar tavu mīļo smaržu

es šorīt acis atveru
un novēlu tev labu rītu
tad rāmi dzeru savu kafiju
un domāju par atnākušo dienu
un tajā dāvināto iespēju
tev izdarīt ko mīļu

Es vēl pie tevis atnākšu,
Bet, ko tur izdarīšu,
Ja tavu vienaldzību izjutīšu,
Kad viena pati runāšu?

Es labāk neaiziešu,
Bet vientulībā paraudāšu,
Un citu sameklēšu -
Vai tāpēc tevi aizmirsīšu?

Es vispār neko nedarīšu,
Un mazliet nogaidīšu,
Jo, kad meklēsi tev piedošanu,
Es savas durvis aizslēgšu.

Es tev savu roku dodu –
Tikai sirdi neatdodu,
Jo es tevī mieru rodu,
Kamēr mīlestību neatrodu.

Es neesmu maizes kukulis,
Ko gabaliņos lauzt un ēst,
Jo neesmu kājslauķis,
Kur savus zābakus var plēst,
Un neesmu sauleszaķis,
Kuru ķert un nenotvert,
Bet esmu sieviete,
Ko vienmēr nedabūt.

es ilgi jau sēžu
krišanas malā
vēl šūpoju kājas
un gaidu uz tevi

vai nu tu tagad
piecelties spēsi
vai veroties lejā
tur velsimies abi

es par tevi katru dienu
izmisīgi lūdzu Dievu
kā lai vēl es tevi ciešu
ja tu visu laiku
spēlējies ar Velnu
un jau vairs tev neticu
jo es ļoti piekusu
un tā kādu melnu dienu
es no tevis aiziešu
pateikšu ardievu

es pa apli
tu caur apli
nesatikāmies
lai gan kopā
bumbā vēlāmies

es pa taisni
tu vēl taisni
nesatikāmies
lai gan kopā
stabā rāpāmies

es pa loku
tu pret loku
satikāmies
jo mēs kopā
apkārt mocījāmies

ES KO TAD ES
man teica nesmejies par citu kļūdām
bet labāk paskaties uz savējām
un kāpēc gan man neklausīt
jo nevajag vēl svešas nelaimes
ja pietiek man ar manējām
bet es jau nekad nekļūdos
man tikai ļoti bieži neveicās
lai paši paskatās uz saviem darbiem
un arī padomā par to ko runā
un tad vēl mēģināja iestāstīt
ka manā acī baļķis esot
kad citiem aizrādu par skabargām
nu nevar būt ka tā ir taisnība ko stāsta
jo citādi jau nemanītu
kā kaimiņiene atkal malku zog
un tad es viņu izlamāju
kā pēdējo no sētas
jo man patiešām ir vienalga tas
ka kaimiņtantei nauda nepietiek
jo mana malka mana manta
bet no citiem malku lai jau ņem
un ja vēl viņa nosals tāda
tad mums par vienu nejēgu
uz pasaules būs arī mazāk
nu ko tie kaimiņi no manis grib
jo esmu tikai godīgs pilsonis
kas visiem vienmēr aizrāda
par viņu ļaunumu un darbiem
bet es ko tad izdarīju es
es jau nekad nekļūdos
man vienkārši tā sanāk

Es tevi sameklēšu, mīļā,
Jo mūsu dzīve tikai pusceļā,
Tik atbalsties uz mana pleca stiprā,
Un grūtības un priekus pavadīsim kopā.

es ar tevi nepūtīšu kopīgā stabulē
un ej tak tu ellē
un tur savas nekrietnās blēdības spēlē

jo stabule tava melīgas runas vien rīmē
kurās vienīgi ļaunumu visiem tās vēlē
tad labāk jau kodīšu pats savā mēlē
un darīšu visu lai beidzot tā liekule klusē

jo netīk tavi nodomi nekrietnā vīzē
un ej tak tu ellē
jo sen jau tu nokļuvis nelabā vērtē

bet vēl to muļķu ir daudz šajā zemē
un viņi tik ticīgi klausās ko meļi tiem stabulē
jo vienmēr to stulbumā krāpnieki vinnē
bet galā gan aitas gan cirpēji satiekas ellē

un izbeidzt reiz jaukties man dzīvē
un pazūdi peklē
un tur savai stabulei stulbeņus meklē

ES   2023.

Es tevi pazinu kā ugunskuru,
Kas dzirksteles meta uz mani;
Tu biji karsta kā maizes krāsns,
Kad jaunībā mīlēju tevi,
Bet paliki par virtuves plīti,
Kad kļuvi par sievu,
Tu pārtapi par grillu,
Un mani kā ellē cepināji.
Bet pēkšņi es atvēru ledusskapi,
Jo tu jau sen mani nemīli ...

Kopkrājums  "APMALDĪTIES  SEVĪ"

Es tev neesmu nekāda
Kabatas formāta piezīmju grāmatiņa,
Kuru var ņemt un to atvērt, un aizvērt
Tikai tad, kad pats kaut ko vēlas
Tur rakstīt, švīkāt vai izraut tai lapas,
Vai pamest, lai paņemtu citu.

Jo esmu kā bilžu enciklopēdija,
Kuru var skatīt, pētīt un lasīt,
Bet, kuru tu kabatā nevari iebāzt
Un neko tajā nevari mainīt,
Un visu laiku nākas to sargāt,
Lai citi nepaņem šķirstīt.

Kopkrājums  "APMALDĪTIES  SEVĪ"

Es guļu, ceļos, eju,
Jo savu dzīvi vajag izbaudīt,
Bet viss, ko tajā veicu,
Nevienam nebūs vajadzīgs.

Es nirstu zelta rudenī:
Visapkārt raibas lapas peld
Kā zivis ūdenī.

Es jūku krāsu virpulī:
Man apkārt zelta zivis slīd
Kā lapas rudenī.

Es braucu autobusā
Uz savām mierīgām mājām;
Tas apstājas pie sārtās gaismas krustojumā
Un tieši pretī neaizklātam logam:
Tur veros tajā apgaismotā skatā,
Kur dzīves nobružāta kompānija dzer un smēķē.
Un nav pat jāpastaigājas pa ielām,
Lai redzētu, kas notiek tikpat nobružātās mājās -
Vien atliek braukt ar autobusu krēslā,
Kurš apstājas pie sarkanās gaismas luksoforā.

es atnāku atpakaļ
bet neatgriežos
lai atkal kādā brīdī
varu aiziet projām

tikai nepriecājies
tava mīlestība nonoturēs
to kam apkārt jāstaigā
jo man ar tevi garlaicīgi
bet bez tevis skumji
tāpēc tas tik sāpīgi
jo nemainīšos
darīšu es pāri
kamēr nogursim abi
uz nesatikšanos
ar tevi mani vai citu kādu

tikai nepriecājies
kamēr pati raudu
par nelaimīgu mīlestību
ar tavu naudu

es jau nekur nezudīšu
tepat vēl kādu laiku būšu
tavā sālstraukā un cukurtraukā
zāļu ķērpju bundžā
atmiņu vēl uzjundīšu
kad vakariņas pārsālīsi
vai ko saldināsi
būšu tā kā ķērpis tējā rūgta
lai tu neaizmirsti
cik es biju dažāda
kad mani savās rokās turēji
un skūpstīji un skūpstīji
bet tajās vairs nav atmiņas
jo sen jau nomazgātas -
citā nosmērētas

******

ES TEVI MĪLU
Ir frāze, ko lasām visu tautu valodās,
Redzam jaukās bildītēs,
Un tie ir vārdi, ko gaida sieviete,
Bet ne visām ir lemts tos dzirdēt.
Tas ir pasaules standarts,
Ko ne ar ko neaizstāt.

Brutāli dzīvnieki tie vīrieši –
Nekāda liekvārdība –
Uzreiz ķeras pie lietas.

VAI TU MANI MĪLI
Ir frāze, no kuras saspringst
Visi pasaules vīrieši, arī mīloši,
Bet sievietei noteikti vajag atbildi –
Gluži kā smadzeņu orgasmu.
Arī tai sievietei, kura zin,
Ka viņu nemīl, bet gaida to,
Ko vēlas dzirdēt.

Dīvaini putni tās sievietes,
Kā nedari pa prātam –
Tā spalvas pa gaisu.

Es savas aukstās rokas sasildu
Pie tavas karstās sirds;
Kad ilgi vientulībā nosalusi,
Nu, atradusi apskāvienus siltus.

es caur tevi
sevi ieraudzīju
jo man netīk tas
ko tevī
saskatīju
es no tevis
sevi sameklēju
un man patīk tas
ko sevī
piedzīvoju
es bez tevis
tagad esmu
jau pavisam cits
jo vairs tevī
nederēju

*****

Es nirstu zelta rudenī:
Visapkārt raibas lapas peld
Kā zivis ūdenī.

Es jūku krāsu virpulī:
Man apkārt zelta zivis slīd
Kā lapas rudenī.

es aizeju kur saule neuzaust
un atnāku kur mēness riet
jo tas ir tur kur neviens nepaliek
bet kāpēc izvēlos turp iet
jo sauc kad atpakaļ būs jāatnāk
lai atkal saule aust un mēness riet
pār manu izvēli kur atkal nepaliek

KOPKRĀJUMS  "ZEMTEKSTS"

....
es kā bangojoša jūra
pa kuru peldas jūsu kuģi
es tikai šūpoju
jo drosmi gribu
bet nogrimst mazie laivinieki
kuriem krastā jau par dziļu
es jūsu bangojošā jūra
kurai pāri kuģus laižu
tur sāpēs rūsē enkuri
ar kuriem pārbaudījāt
manu mīlestību

Veltījums Dacei un Gunitai - izdevniecība "Domu Pērles".

es apskauju cieši jo cieši
un jūtu tavus sirdspukstus
mierīgi dunam
tā saprotu ka negribi mani
jo tevi nepārnem trīsas
mani turam

Es mīlēt nemāku
Jo nekas man nesanāk
Mīlestībai esmu par vienkāršu
Jo jāprot ne tikai dod un ņemt
Bet savu noslēpumu neatklāt

Es mīlēt nemāku
Jo kā balta lapa esmu
Kurā katrs var rakstīt ko grib
Tāpēc nevienam neienāk prātā
Pagriezt tai otru pusi un lasīt

Es tevi satikšu šajā ziemā
Kad no dubļiem iekāpšu kupenā
Un abiem būs silti un gaiši
Jo kopā jau gaidīsim pavasari

Bet vēl aizvien kuļos pa tumsu
Un vientuļi brokastis ēdu
Katru dienu skatos caur logu
Un gaidu kaut vienu sniega pārslu

Es tevi noteikti satikšu ziemā
Jo nedrīkstam vientuļi palikt
Un pavasari sagaidīsim jau
Bez dubļiem un kopā

ES   2022.

Es ņemu tevi par sievu
Ar visām kaprīzēm
Un plašo garastāvokli,
Ar tavām draudzenēm,
Ar drēbju, kurpju skapi.
Es mīlu kāda tu man esi;
Un visos priekos, grūtībās
Ar tevi saticībā dzīvošu,
Cik ilgi liktenis to dos.

Es ņemu tevi par vīru
Ar visiem trūkumiem
Un hokeju ar alu,
Ar labākajiem draugiem,
Ar arī tavu vaļasprieku.
Es mīlu tādu kāds man esi;
Un visos priekos, grūtībās
Ar tevi saticībā dzīvošu,
Cik ilgi liktenis to dos.

es ar tevi nerunāšu
ne par upēm
ne par zivīm
es ar tevi nedziedāšu
ne par lustēšanos
ne par dzīvi
es ar tevi nedejošu
ne ar valsi
ne ar disko
es ar tevi nedzīvošu
ne par naudu
ne par ko

es jau nezinu ko jūti tu
bet manā sirdī kaķi skrāpējas
tu man neko neatbildi
un es tos kaķus samīļoju
jo nespēju bezcerīgi
atļaut plēst manu sirdi
es tikai piedodu
tev savus maldus
un kaķi ir aizgājuši
skrāpēt manu atbildi

es nevienam nezvanu
un arī nesūdzos
sēžu klusi kā partizāns
savos ierakumos
tikai reizēm kaut ko atļaujos
bet tas ir izmisums
kurā dziļāk ierokos
lai mani nesastop

es pati iekritu bedrē
ar visu kas bija
mani izvilka ārā tik pēkšņi
ka tur palika kāda
mana būtiska daļa
bez kuras vairs nespēju
būt pati
bet ko lai es daru
kam lai padomu prasu
jo esmu gatava nolaisties tajā
lai paņemtu savu atstāto daļu
jo nu jau man glābēju draudi
ka palikšu viena
starp bedres augšu un leju
jo es gribu sevi visu
vienu veselu gabalu
lai sāktu dzīvi atkal no jauna
pati
bet glābēji mīl arī pusi
bet es sevi gribu veselu
visu

Es arī rotaļājos, jo plaša smilšu kaste:
Tev formiņa, man formiņa
Un cepam smilšu kūkas.
Tās apbrīno, vai izspārda citi,
Vai sagrauj laiks, vai nopūš vēji.
Reizēm tev saujā svaigas smiltis,
Un es tur čiepju kādu graudu,
Jo šajā smilšu kastē gana vietas,
Tikai, reizi pa reizei,
To piečurā kāds garāmejošs kaķis.

es it visā
tā kā lūkā
lūkojos
es sev domās
tā kā putrā
putrojos
es tur sevī
tā kā kulē
kūļājos
es vēl tajā
tā kā puta
putojos
es ar dzīvē
tā kā cūka
cūkojos
es tik dzejā
tā kā dzīvē
dzīvojos
es tai jēgā
tā kā spēlē
spēlējos
es ik darbā
tā kā ķēmā
ķēmojos
es pat vārdā
tā kā muļke
muļkojos
es cik labā
tā kā pretī
pretojos
es vien pretī
tā kā labo
labojos

es tavā verdzībā
tavus nažus notrulināju
bet savā pacietībā
citus uzasināju
jo tu savā iedomībā
neko nemanīji
un es tos līdzi paņēmu
lai tieku brīvībā
izņemot vienu
kuru tavā sirdī atstāju
tagad tu esi manā varā
un es vēl padomāšu
kad piedošanu lūgsi
jo ne vienmēr laime ir uzvarā

Es atgriežos mājās kā kapā,
Kur jūtos kā iespiesta zārkā,
Jo piecelties neatļauj vāks –
Tas vīrelis, kurš mani nomāc,
Jo viņa vārdi kā smiltis birst,
Kuras ar diennaktīm aprok.
Man tikai jautājums viens:
Vai tādu dzīvi dzīvot ir vērts?

Es klusēju, kad sāpes nomāc,
Un uzdziedzu, kad paliek labāk,
Jo apkārt skauģi staigā,
Un neļaušu tiem gavilēt.
Es spēju klusi raudāt
Un tikai skaļāk smiet,
Jo neprotu jau savādāk
Uz priekšu iet.

Es, tava mīļuma apskauta,
Esmu kā ābele - ziedoša,
Jo atkal dzīve dzirkstoša,
Un mīlestība plaukstoša.

Es nekur vairs neiešu,
Ja šo laiku bailes turēs,
Jo tajā pazudīšu,
Un mani nenovērtēs.

Es tikai blakus būšu
Jo traucēšu jūs vēlmēs
Un savu turpināšu,
Un mani neapturēs.

es neesmu
nekas
ne te
ne arī tur
---
jo nekur
tepat un šeit
jums vajag
kaut kur
---
ko gribat
tur
kad esmu
tepat nekur
---
man nevajag
neko
---
nekur

Es neko neprasu,
Jo vēlos vien mīlestību
Un tevi nelūdzu –
Tikai asaras noraušu.

Ja nepievērs uzmanību,
Es tevi vairs negaidu,
Jo man nevajag cerību
Un neko negribu.

******

Es nebūšu ilgi,
Bet tikai mazliet,
Jo man ir jāaiziet
Ar sāpēm uz turieni,
No kurienes neatnāk.

Ņem mani ātri –
Visu un kaislīgi,
Lai sāpētu viegli,
Jo man tikai jāaiziet
Un nevēlos to nožēlot.

Es kā pirmais, otrais pērtiķītis,
Jo neredzu, nedzirdu
To, ko negribu.
Neesmu trešais pērtiķītis,
Jo runāju visu
Kā ceturtais pērtiķītis -
Ar internetu.
Laikmeta pērtiķītis,
Kuru salīdzina ar cilvēku.
Vai vainīgs pērtiķītis,
Par manu - primāta rīcību?

Es tevi mīlēšu ilgi,
Kamēr elpošu
Un jutītu.

Es tevi nīdīšu ilgi,
Kamēr domāšu
Un redzēšu.

Jo tu nenāc tik ilgi,
Ka vairs neticu.
Ja satikšu.

Es tāda - nobružāta pie tevis nāku
Bez bailēm, ka varu tikt nesaprasta.
Man tikai mazliet ir jāievelk elpu,
Lai atkal būtu sakārtota un skaista.

*****

Es sniedzu roku -
Mīļuma pilnu,
Tev dāvāju sirdi
Ar mīlestību
Un apskauju cieši:
Es mīlu tevi.

Es savu mūžu tagad nožēloju,
Jo secinu, ka visu dzīvi tikai izniekoju,
Jo darīju to, ko uzspieda par pareizu,
Nevis dzīvoju patiesi, kā gribēju un varēju.

*******

Es ņemu nosalušu plaukstu
Un pūšu siltu elpu.
Es ņemu nogurušu roku
Un sniedzu atpūtu.
Es tveru trauksmu sirdi
Un viņu nomierinu.
Es tveru, kāda esi,
Un cieši apskauju.
Es mīlu tevi
Un lūdzu tavu roku -
Es vieglu nastu došu
Un blakus saudzēšu.
Es tevi mīlēšu
Un mīlēšu -
Es visu.

ES   2021.

ES AR
ZIEDU PUŠĶI
TORTI ŠAMPANIETI
SNIEGA PĀRSLU KAUDZI
JUBILEJĀ DĀVINU TEV SEVI
TU JAU ĪSTU DĀVANU
UN PĀRSTEIGUMU
SVĒTKOS GAIDI
TIKAI ZVANS
PIE DURVĪM
TUR JAU
ES AR
ZIEDU PUŠĶI
TORTI ŠAMPANIETI
SNIEGĀ SMAIDU
MĪĻI SVEICU
TEVI
BUČA

Es klusumā klausos,
Un tas ir tik skaļš,
Jo dzirdu, kā manī dzīvība šalko.
Bet ikdienas darbos
Jūtos tik trokšņains,
Jo jāpaspēj visu un daru kaut ko.
Sevi līdzsvarot cenšos,
Bet tieku raustīts,
Ka nespēju dzirdēt un redzēt neko.

Es negribu tā, kā ir daudziem -
Ar muļķīgiem ģimenes strīdiem,
Kam diena jau sākas ar pārmetumiem,
Un nevar saprast, kurš pirmais no abiem
Ātrāk aizies pie velniem.

Kopkrājums - 'KLUSUMS"

Es vēlos tādu -
Neprognozējamu,
Par kuru domāju,
Kad atveru
Pusdienu ēdiena trauku.
Un es jau viņu gribu,
Tik mīļu un gudru,
Noliekušos pār vannas malu,
Kad smiedamās saka -
Mīļais, pieturi mani,
Jo būs tik jauki.
Un vēlāk, mierīgi,
Padarām mājas darbus,
Lai vakarā abi
Gultā iekristu,
Un atkal būtu jauki.

Es eju pie tevis uz vasaru
Ar siltu puķainu pavasari,
Bet šodien atkal ir sniegs,
Un tagad tas vēl jāizbrien.

Es saujā sildu puķu pušķi,
Jo pavasarim līdzi ir cerība.
Mīļum, gaidi mani ar vasaru,
Un apsolu, ka neaizsnigšu.

Es tevi satieku vēlreiz,
Ar nožēlas pilnā balsī
Izteiktu lūgumu – mīļā,
Atkal kļūdījos, piedod!
Es tevī skatos ar nožēlu
Un apņēmības pilnā balsī
Saku, ka nu tagad pietiek,
Un kļūsti reiz pieaudzis.
Šoreiz tiekamies pēdējo reizi,
Jo, cik var kļūdīties, lūgties
Un, cik var muļķību piedot,
Un mani tik nežēlīgi izmantot.

Es satiekos,
Jo vīrietis ērts –
Saposts, smaržīgs
Un situēts,
Bet dvēselē lēts.
Es niķojos,
Bet viņš ir kā uzburts,
Kā pielīmēts,
Jo stāstu, ka gudrs,
Spēcīgs un mīļš.
Un tad viņš kļūst rāms
Kā izdresēts zvērs,
Skatās man acīs
Un izkūst kā vasks,
Jo tic, ka ir tāds.
Es kļūdos,
Jo nav viņš tā vērts,
Lai krāšņākais laiks
Tiek nejēgā tērēts,
Bet viņš ir tik iemīlējies,
Ka pamest ir grēks,
Jo paklausīgs, bagāts
Un ērts.

Es esmu tava nulle -
Tik apaļa kā bezgalība,
Tu esi āķīgs vieninieks
Pie mana gludā sāna.
Jo es bez tevis kļūstu tukša,
Un tu bez manis vientuļnieks,
Jo tikai abi kopā mēs esam
Viens vesels desmitnieks.

ES..   2020.

Es tevi satikšu
Putenī saltā
Asajā vējā
Tavā izmisumā
Noklīdušu
Es tevi apskaušu
Siltām rokām
Savu sirdi
Tavai piekļaušu
Sasildīšu

es netraucēšu taviem ķiršiem noziedēt
un neiejaukšos mājas lietu kārtībā
es neuzklāšu abiem gultu vakarā
un neskūpstīšu mosties mīļais jāceļās
es tikai garāmejot apdedzinot pieskāros
un tavas rokas noņemu no sevis nost
es neesmu tā ar kuru vēlies mūžu turpināt
un tāpēc mūsu kaisli apturu uz neatgriešanos

Kopkrājums "PASAULES VĒJOS"

es kļūšu leduspuķe
loga rūtī
auksta un skaista
ar karstu tējas tasi rokās
raudzīsies naktī
tur kāda zvaigzne ies bojā
tavu vēlēšanos uzklausījusi
tikai leduspuķe pilēs negaidīta

Kopkrājums - MANU DOMU PIESKĀRIENS

Es pati vēl nejaušu, ko šobrīd vēlos,
Savas asaras slīpēju dimantos,
Ziedoša, cerīgi pasaulē veros.
Ne vienmēr tie mīļie
Ir prinči baltos zirgos.

Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

......
Es ziedoša pasaulē veros.
Nav nekāda laime prinčos,
Kuri skaisti baltajos zirgos,
Bet tajā, kurš kājām nācis
Sapinis mani savos valgos.

ES..   2019.

Es piekusu
Tavu neticību nesot;
Vēl pāris vārdi –
Un beigšu sapņot.

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

es tevi mīlu
trīs liktenīgi vārdi
maģiskums ko vēlas
katra sieviete
un noklišķ slēdzis
atvērusies paradīze

vai tu mani mīli
četri liktenīgi vārdi
un nobīstas
katrs vīrietis
un noklišķ slēdzis
atvērušies elles vārti

Es vēlos noticēt,
tam ko pati rakstu;
dīvainas vēlēšanās,
saldskāba pieredze,
nereāli sapņi un
ciniskas pārdomas …
Pasaulei plātos -
redz kāda jauka,
gudra un čakla …
Jāmācās rimties
aplamos stāstos;
nepamet sajūta -
smaga būs krišana …
Visi mani spoguļi
sabirzīs stiklos …

Kopkrājums  "ATVĒRTĀS  DVĒSELES"

ES ..  2018. 

es vēlos būt par sedziņu
ap tavu ķermeni
kad tajā tinies vēsā naktī

es vēlos būt par spilventiņu
tev zem galvas
kad mosties agrā rītā

es vēlos būt par kafiju
uz tava galda
kad gatavojies darba dienai

es vēlos būt par uguntiņu
karstu tev
kas spoži degot silda

es vēlos būt tavs patvērums
kur vēlēsies
tu dzīvot vienmēr

es vēlos būt tavs mīļumiņš
ko baudīsi
tu bezgalīgi ilgi ilgi

AUTORGRĀMATA  "SKŪPSTU  GARŠA"

Es nebūšu
kā pēdas sniegā
kas saulē nokūst aši

Es nebūšu
kā negaidīta vētra
kas plosa tos kas nelūzt paši

Es nebūšu
kā skabarga
kas aizķeroties sāpēs

Es nebūšu
kā pavasara plūdi
kas noposta un aiznes

Es nebūšu
kā zvaniņš durvīs
kas negaidīti skanēs

Es nebūšu
kā uzmācīga doma
kas tavu mieru traucēs

Es nebūšu
tā sieviete
ko nevēlēsies satikt

Es nebūšu
Tava sieviete
Es vēlos projām aiziet

es tava laika ritumā
tik negaidīti iekļaujos –
un laimes pilnu sirsniņu
nu azotē tev ritinos
un atklātajās sarunās
mēs savas vēlmes atklājam
un kaisles pilnās minūtēs
viens otru vairāk izzinām
ikreizi manī veroties
tu saki – skaistas acis
es jūtu tevī klausoties
ka tu man ļoti ļoti patīc
tos reibinošos tauriņus
kāds palaidis ir brīvībā
un nav vairs miera man
tik saldas trīsas atmiņā

ES   1990-tie gadi

Es vēlos tevi satikt rudenī –
Pār peļķēm salnā lūztošām,
Zem dzērvju kāša kliedzošā;
Mēs viens par otru tikai sapņojām.

Es vēlos tevi satikt rudenī –
Zem lietus lāsēm smagām,
Un soļiem lapās čabošiem
Tu varētu pie manis atnākt.

Es ļoti vēlos tevi satikt rudenī –
Zem mēnesgaismas blāvās,
Aiz satraukuma trīcoša,
Es skrietu skaujās tavās.

Es vēlos tevi satikt,
Ne tikai rudenī,
Bet arī vēlāk.

Es vēlos tevi mīlēt, mīlēt,
Pie krūtīm cieši pieglauzties –
Būt kvēli, kvēli skūpstītai
Un kaisli neprātīgai tuvībā.

Es izraisījos no taviem valgiem –
dzīvoju brīvi
kā no zirnekļa aizlaidusies muša.
Bet ilgotās laimes nav.

Kad tu ēdi manu dzīvi,
un ar savām dusmām
nobadīji manas domas un sapņus –
man vēl bija uz ko cerēt.

Nu vairs nezinu, ko darīt savā brīvībā.
Apjukumā noplātu vien rokas;
tu paķer mani savās kārīgajās ķetnās -
pat pēdējais sapnis ir nokauts.

ES   1980-tie gadi

(pusaudzes dzejoļi)

Es gāju uz mežu pastaigāties ....
Pārbaudīju, vai vizbuļi zied –
Tie debesu zilie ar medaino smaržu,
Bet baltie vēl dus.

Ilgi neesmu bijusi mežā, cik šeit ir kluss –
Nedzirdu mašīnas, cilvēku nav,
Ir tikai mežs, mans suns un es.

Mežā ir putni un viņiem ir dziesmas
Vislabākās zāles pret garlaicību.

Es atbrīvoju biti no rijīgām skudrām,
Tā iedūcās un aizlaidās projām.
Vēl vēlāk es dzirdēju bites,
Bet nez vai tur bija tā,
Kurai atdevu medusnešanas prieku.

Uz meža ceļa zīmēju sauli.
Uzgāju strautiņu un taisīju kuģus –
Atradu priedi, kam norauta miza
Un man ir kuģi, kādu citiem nav(a).

Tik labi ir mežā sunim un man –
Es neesmu vairs cilvēks, bet egle
Ar simtgadu saknēm un vāverēm zaros,
Un suns vairs nav suns, bet pelēkais vilks.

Un paliekam ilgi, šeit ir tik kluss.
Un paliekam kopā: mežs, egle un vilks.

Es emu vasaras debesis –
tikai svelme ...
(nežēlīga sausināšana)
Lietus mākoņi
mana tveicējošā skata iznīcināti ...
(egoistiska tīksmināšanās)
Izžuvuši strauti,
tukši ezeri un sausas upes.
Tikai jūra nepadodas ...
(esmu par sīku)
Mani pārņem svelošs naids,
es tomēr jūru iznīcināšu!
Esmu mazliet nogurusi,
tikai mirkli atpūšos.
Tikmēr strauti palo,
upes pārplūst,
un jūra tik liela, kā bijusi.
Man liela vilšanās ...
(avoti – tos biju aizmirsusi,
ar tiem vajadzēja sākt)

Es tevi mīlu,
bet tava vienaldzība
mani pazemo.
Es gribu tevi ienīst,
jo tad mazāk sāpēs.
Tava vienaldzība
būs cietoksnis,
kurš man noteikti
jāieņem.
Un, kad tu būsi
sagrauts,
es aiziešu.

Es eju –
klīstu vēju auros.
Man pretī –
sejā lietus cērtas.
Es skrienu-
vēji matus plosa.
Un apkārt –
viss tukšs man šķiet,
jo nav –
nav mīlestības vairs.
Tā izsmieta –
izjokota apkārt klīst,
un nerod –
neatrod vairs otra tā.

Es gribu pie tevis –
tavas skaujas un glāstus,
un skūpstus uz
kakla un krūtīm,
daudz mīļu vārdu
un skūpstu uz lūpām.
Es gribu pie tevis
ne brīdi, bet pavisam
un tālāk ...

Es tev esmu kā veca čība,
Par kuras pazušanu neuztrauksies.

Liekas, ka esmu pienākums,
Kuru tu pildi negribot.

Es neesmu tava mūžība, bet brīdis,
Ne tava saule, bet tikai stars.

To man izsaka tava vienaldzība.

Es smeļu ūdeni
pilnām saujām,
jo tu pie manis
atnāksi.

Bet aizpil lāses
pirkstu starpās;
ir izdzisis tavs tēls –
mans skatiens izzūd tālumā.

Smilkst klusi mana sirds,
kaut pati gribu kaukt;
reiz pienāks gals
šīm ilgām
un cita balss
tad mani sauks.

Kā atspulgs nebūtībā
bija ziemas vakars salts;
kā, zvaigzne krītot,
klusi aizritēja dienas.

Un nožūst plaukstas sausas.

Es esmu kā nepareiza pieturas zīme
tavā dzīves teikumā.
Pieturzīmi var nosvītrot,
bet mani nē.
Dzīvei nepārvilksi sarkanu strīpu pāri
un nepārrakstīsi no jauna.
Es būšu kā nejauks traips
tavā mūža tekstā.
Tu esi bezspēcīgs manu esību iznīcināt.

Izraut lapu?
Bet robi dursies acīs
kā nežēlīgs atgādinājums,
ka reiz esi nejauki kļūdījies...
Tik tad mani aizmirst varēsi,
kad nogurs mana spalva
un aizvērsies
tavas mūža grāmatas
pēdējā lappuse.

Es tēloju žēlsirdīgo –
apraku beigtu putniņu,
ko izrāvu kaķim no mutes.

(mirušā vienmēr žēl)

Bija sēras, īstas bēdas;
zaudēju kaķa uzticību.

(saimnieki agrāk
to it kā mīlējuši,
bet tagad nav neviena,
kas pabarotu)

Kaķis aizgāja,
lepni paceltu asti.

(gan jau atradīsies kāds,
kuram nav beigtu
putniņu žēl izsalkušam kaķim)

Un es pilnīgi
zaudēju kaķa uzticību,
jo nepasaucu to,
lai pabarotu
ar siltu pienu.

(es netēloju cietsirdību)

Es tevi neredzu,
Bet jūtu.
Manu tavu elpu
Savos matos,
Kā tavi pirksti
Saspiež manējos,
Un mūsu sirdis
Viena otrai pukst.

Un arī to,
Cik tāls
Man kļuvi tu.

ES   1970-tie gadi

(bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Es gribu līdz Mēnesim,
Pat līdz Saulei tikt.
Es negribu Zemē palikt,
Es gribu augšup traukt.
Es gribu skaļā balsī citiem saukt:
“Uz augšu vajaga tiekties,
Zem grūtību nastas nesaliekties!”

ES   1980-tais gads

(bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Es eju pastaigāt pa mežu:
Kur dzeguzīte kūko,
Kur lēkā zaķītis,
Un balodītis dūko,
Un medu meklē lācītis,
Kur ezītis pukšķina,
Un meža cūka rukšķina.

1980.gada vasara