Nu tava
dvēsele projām iet,
Bet miesa
zemes klēpim tiek;
Mums tikai
atmiņas pāri paliek
Un turpmāk
bez tevis jāiztiek.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava šūpuļdziesma vajadzīga –
Jo naktis tagad nemierīgas,
Un nav vairs pasakas pirms miega.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava mīlestība pietrūkusi,
Un dienas pilnas grūtsirdības –
Jo esmu atstāta pirms laika.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Es neticu, ka tu jau esi projām
Tur tālumā aiz mākoņiem,
Un man šeit jāpaliek ir vienai.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Tikai nevarēšu turpmāk tevi satikt,
Jo mana dzīve kļuvusi ir tāda,
Ka bez tevis tagad jāprot iztikt.
Mīļie - neraudiet ...
Bet šoreiz man jūs bija jāpamet,
Jo aizsauca, kur sāpes vairāk neizjūt.
Uz turieni, kur visiem reiz būs jāaiziet.
Ir žēl, ka mani paņēma jau agrāk,
Vien savās atmiņās, nu atstājiet.
Bet jums vēl ilgi - ilgi dzīvē jāpaliek,
Mīļie, neraudiet – dzīvojiet!
Veltījums manam bijušajam Zemessardzes kolēģim ANDRIM LOREM
Nav laika tikties ar radiem, draugiem un paziņām?
Tad gaidi, kad kādu no viņiem ir jādodas apglabāt.
Tur teiksi ardievas vienam un labdienas pārējiem.
Nu neskrien garām ne sev, ne mīļajiem ikdienā,
Lai, steigas mirklī notriekta, netiec līdz atvadām,
Aicinot pulcēties visus jau tavā pēdējā kapsētā.
Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"
No Nāves nevaram mēs atpirkties,
Un tāpēc nedrīkstam to piesaukt;
Mēs katrs savu dzīvi vēlamies,
Bet nespējam tās beigas pārtraukt.
Rit veļu laiks:
Kas vieniem gadalaika rituāls,
Un otriem kaut kāds notikums,
Bet citiem tas ir mierinājums.
Kad sveču gaismā pulcējas,
Kad sveces tāpēc dedzina,
Kad sveču liesmās ielūkojas.
Rit veļu laiks:
Kad vieniem vārdi vārdojas,
Kad otriem domas kārtojas,
Bet kādiem veļi ciemojas.
Bet ir vēl arī šādi tādi,
Kam sveces dūmojas,
Jo ir ne silts ne auksts.
Jo ļaužu prātos mājo tāds,
Kā neizprotams veļu laiks,
Kad apkārt skraida helovīns,
Un tiek no visa tā kaut kas
Pa drupačiņai sagrābstīts –
Kā veļu laikam izdomāts.
Jo steigā pazūd pareizs laiks.
kad kapu kalnā suņi runās
un kaķi par to smies
par mani būs šis stāsts
es negozēšos mēnesnīcā
jo sen jau zeme klās
un reti kurš vairs atcerēsies
to kapu kurš būs nomīņāts
kad mani pārņem izmisums
es tevi saskatu kā zvaigzni debesīs
bez tevis palicis ir tik daudz nedarīts
kas abiem bijis iecerēts
tas iedzen mani skumjās atmiņās
un jūtos kā tas grasis
kas pēkšņi pusēs sadalīts
kad kāds ir vienu pusi aiznesis
bet otru garām iedams nemanījis
es saucu paņem mani līdzi
bet tu vien tālā zvaigznē mirdzi
nu gluži tā kā kādreiz
kad smiedamies tu acis miedzi
gaidi tur un satiksimies mēs tik drīz
kad mani darbi būs jau padarīti
un kāds to manu graša pusi
sev līdzi pacels bezgalīgi
mirdzi
Pie
kapa soliņš sagrūst laika ritumā,
Uz
kopiņas puķes neviens vairs neuzliek;
Te
Dzimtenes vieta, kas aizaug pēdējā,
Atnācēju
pēdām aizejot Pasaulē -
Zaudējot
cilvēkus un dzimtas
Mūsu jau
tā mazajā Latvijā.
KOKRĀJUMS "PASAULES VĒJOS"
VELTĪJUMS INGŪNAI
Viss kas bijis smags un melns
Šodien kļuvis gaišs un tāls
Nepaliek aiz manis tikai pelēks
Jo man vienmēr viss ir bijis raibs
Nevajag lai skumjas ilgi nomāc
Nevajag neko vairs sacīt
Tas kas kādreiz kopīgs bijis
Drīz par tālām atmiņām vien kļūs
Šodien klusums ir mans teikums
Mierā arī soļi stāv
Piedodiet ja kādam kaut kas netīk
Piedodiet ja kāds nav kādreiz satikts
Jo ne jau vienmēr visus varam apskriet
Ir reizēm arī pašiem pretī jāpanāk
Uzdziediet to dziesmu kas man patīk
Lai ir vieglāk projām iet
Palieciet vien mirkli kādi esat
Lai nu jau tagad debesīs
Es varu par jums lūgt
23-NOV-24
Māt, kāpēc tu man vairāk neesi klāt?
Kāpēc sirds tā pēkšņi nolēmusi stāt?
Kā man tagad savu sāpi izraudāt,
Jo ir vajadzīgs tavs mīļais glāts
Un tas laiks, kad varējām mēs parunāt.
Nu vien atliek kopīgs dzīves stāsts,
Jo tu aizej tur, no kurienes reiz atnāk.
Tāpēc jāatlaiž man tevi projām, māt,
Lai tava dvēsele tiek tālāk sevi
turpināt,
Bet mēs vēl tiksimies jau savādāk:
Vai svešā bērnā, kas man pretī nāks,
Vai tajā putnā, kas sāks zarā čivināt.
Tu tikai nebūsi man pati, mīļo māt.
Nav
jau tik drūmi, kā izskatās,
tikai
beidzot jātuvojas arī zemei:
jāsāk
uzvesties, dzīvot, domāt,
plānot
savu laiku un vēlmes,
sabiedrības
noteikumu standartā.
Dzīve
man devusi trešo iespēju,
bet
es, kā spītīgs auns, turpinu
lauzties
sen izgāztos vārtos.
Zinu,
ka būšu pie “sasistas siles”,
un tas
būs mans zārks.
Bet
viss ir tik vilinošs, vēlams,
gribu
paspēt un nezinu mēru
izbaudīt
visu, ko katra diena
piedāvā,
kā bīstams mīnu lauks,
negaidītām
iespējām pierakņāts.
Mēdzu
savas problēmas izsmiet.
Tādēļ
liekos tik aušīga – jokojot,
Pāri
dzīves grumbuļiem auļojot,
strādājot,
negaužoties, vēl paspēt
iekļauties
dažādos notikumos.
Vienīgais
trūkums ir laiks,
ko
veltīt sev atpūtas brīžiem.
Bet
tas būs, kad pasauli uztvers
tikai
mans skatiens mēms,
un
dzīve turpināsies vien atmiņās.
manās bērēs neraudiet
skumjas runas nesakiet
zalvju šāvieni kā atvadas
dziediet lai man viegli aiziet
arī jums tik ļoti nesāpēs
manu miesu mijiet pelnos
poligona viršos izkaisiet
nemanāmi būšu tuvumā
un no mākoņmalas vērošu
bet Dievam ļoti palūgšos
lai visi kaujas ieroči
reiz sarūs miera klusumā
Tu mani mākoņos redzēsi drīz
Tikai nenāc man līdz'
Es tajos ziņas tev veidošu
Tikai proti tās ieraudzīt
Mani saules staros varēsi just
Tikai neaizver aizkarus ciet
Es maigi vaigu tev glāstīšu
Tikai proti to pamanīt
Tev savas asaras nevajag liet
Tikai gaidu kad nāks ņemt
Jo zemes elli es pametīšu
Tikai palūdzu pagaidīt
pienācis
negaidīts gals
un cik
izsmalcinātas mokas
bet
kāda velna pēc es dzimis
ja
visam ir beigas
jo
velnam vēl daudz ir galvas
un
aizeju tikai sevi nocirtis
Ritinos
pēdējā stūrītī
Jo
cits jau ir sagruvis
Un arī
jumts virs galvas
No
manis pazudis
Nezinu
ko darīšu
Uz
kurieni iešu
Varbūt
pazudīšu
Laikam
nomiršu
Ja
vairs ceļu nejaudāšu
Māju
nesatikšu
Jo kas
agrāk nu jau velti
Nepieminiet
mani
Tavi soļi šodien
aiznieg ciet
Un vairāk nebūs ceļa
atpakaļ,
Jo aizej, kur vairs
sāpju nav,
Vien atmiņas mums
atstājot.
Nu aizsnieg tēva
soļi ciet,
Un nebūs pēdas
atpakaļ;
Vēl ilgi snigs un
putinās,
Bet dzīves gājums
atmiņās.
Aizveras mūža pēdējā lappuse,
Tavs augums zemei paliek,
Atveras debesīs rakstītā grāmata,
Tava dvēsele mūžībā aiziet.
Mūsu šķiršanās atvadu asarās
Tev pēdējās ziedlapās nobirst,
Mums tagad auksti bez tuvuma,
Tavs siltums atmiņās nezūd.
Tikai dzīve turpinās savādāka,
Tavi iesāktie darbi paliek,
Tos, aizejot, atstāji mīlestībā,
Un tajā mums jādzīvo tālāk.
Veltīts manai pirmajai vīramētei, kura man pateica, ka šķiros no vīra, viņas dēla, bet ne no viņas. Gudri. Ilgus gadus nebijām redzējušās, bet negaidīti sastapāmies neilgi pirms viņas aiziešanas. Bija lemts.
Neaizbēgsi paralēli,
Perpendikulāri
Un pa apli.
Skrien,
Kur skriedams,
Visam beigās kapi.
Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"
atnāk dzīve
gaida nāve
aiziet dzīve
atnāk nāve
cita dzīve
atkal nāve
riņķa deja
bezgalība
Nerodu vārdus, lai mierinātu,
Tas viss ir tik dziļi un sāpīgi.
Šobrīd patiesi uzrunā vienīgi klusums.
Tavā skumjajā sirdī noglāstu asaras
Un domās tevi sirsnīgi apskauju.
Kopkrājums - KLUSUMS
nenoplūciet
zarus eglītēm
iezīmējot
skuju taku
nelieciet
pie kapu vārtiem
nevag
nekur
nenoklājiet
manu kapu
svaigiem
egļu zariem
pametiet
to pliku
eglītes
lai izaug tur
Savā dzīvē vienmēr kaut ko nokavēju
Tā kā pavasarī gurķu sēju
Arī autobusu nogulēju
Lai vai kā es pakaļ skrēju
Ne to puisi apprecēju
Dārzā ražu novākt nepaspēju
Durvis aizvērt nevarēju
Veiksmi pazaudēju
Saules vietā jūrā iztiku ar vēju
Jo par vēlu pamanīju
Cik vēl tālu gāju
Tāpēc sarkanvīnu attaisīju
Izdzēru un ieraudzīju
Grāvī ragaviņu vilcēju
Atkal baltu sniegu nokavēju
Uzsmēķēju
Ceļa malā pasēdēju
Saldējumu dabūju
Brīvu taksometru sameklēju
Iekāpšanu nokavēju
Jo es laivā glāzi sadauzīju
Visiem labu rītu novēlēju
Tikai ilgi ilgi tumsā airēju
Bet paspēju
Uz tikšanos ar manu izvadītāju
KOPKRĀJUMS "APMALDĪTIES SEVĪ"
Pa egļu zaru klātu taku
Ar pāri sarkanbaltu ziedu
Mani pavadiet uz kapa vietu.
Tad izraudiet tur sēru bēdu
Un atstājiet par piemiņu
Vien manu gaišo tēlu.
Reiz beidzas mūžs,
Ar laiku sairst papīrs;
Bet dzejnieks kļuvis mūžīgs,
Jo paliek savu lasītāju sirdīs.
Dzejnieces Intas TŪZAS piemiņai
Es tevi ielūdzu uz mūsu tikšanos:
Nu beidzot – jau to pēdējo,
Kad sanāks draugi, ienaidnieki
Un arī glūņas – pārējie.
Kur pulcēsies daudz vienaldzīgo
Un raudzīsies, kā pārklāšos ar zemi.
Kur visi pametīs zem puķu kalna
Un neticami ātri aizmirsīs par mani.
Mans smilšu pulksten’s saniķojies,
Bet vēl jau tikai pusnakts ...
Vai tiešām stunda smilšu
Ir jāiekrata atpakaļ?
Mans smilšu pulksten’s sabojājies,
Bet rudens dubļos kājas stieg...
Vai tiešām jau tik traki,
Ka jāiet smilšu graudus aizņemties?
Mans smilšu pulksten’s apstājies,
Bet man jau cita nav ...
Vai tiešām visas smiltis izbirušas,
Kad groza turpu atpakaļ?
Mans smilšu pulksten’s saplēsies,
Bet es vēl gribu laiku skaitīt ...
Vai tiešām paņems lāpstas
Un dosies kapu kalnā rakties?
Es bērēs dzirdēju to dziesmu, māt,
Ko tu man mēdzi dziedāt bērnībā,-
Ar to tur kādu bija atnākuši godināt,
Bet likās man, ka tu tur arī stāvi klāt.
Es tikai tagad sapratu tos vārdus, māt,
Tā skan par to, ko reizēm nemanām
Un nepratām vēl novērtēt:
Par mīlestību, ko mēs saņēmām,
Par to, kas var jau pietrūkt vēlāk,
Kad nav vairs tā,
Kas dziesmu varēs dziedāt.
Paldies par visu, māt,
Šie vārdi spēja mani stiprināt,
Bet nebūs jau vairs tā kā agrāk –
Tu neatnāksi mani mierināt,
Un es bez tevis mācos dzīvi turpināt
Ar mīļumu, ko spēju citiem dāvināt.
Cik kādreiz labi bija, māt,
Kad varēji man dziesmu nodziedāt.
Bet tā jau spēj ar citiem skanēt,
Jo domāta ir visiem, kuri vēl
Mums šodien līdzās stāv.
Es nebūšu ilgi,
Tikai mazliet;
Tev manis jāpietiek.
Nedali mani pa kumosiem,
Mani ņem visu,
Lai nekas pāri nepaliek.
Saņēmis cieši,
Neļauj man iet
Tur, kur puteņi
Pēdas aizvelk ciet.
Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"
Kad
Likteņa grāmatā izplīsa lapas,
Nojautu,
ka mūžs palika plānāks;
Nezināju
beigas un nezināšu vēlāk,
Cik
rītiem un vakariem vēl jānāk.
Kad ar
smiekliem un asarām
Kalnā
veltais akmens noripoja lejā,
Pārvēlās
pāri un piespieda zemei,
Beidzot
ieklausījos savā prātā.
Mūkot
no velēnām un dēļu kastes
Atradu
vērtības – kā dzīvot tālāk:
Saudzīgi
šķirstu grāmatai lapas
Un
akmeni veļu apkārt kalnam.
Manai tantei Ilzei
Kā gribu es sauli te baudīt
Un vēlos vēl pasauli mīlēt,-
Bet nu jau man citur ir jāiet,
No kurienes atpakaļ netiek.
Tik daudz tika novārtā pamests,
Un daudz tā nu nepiedots paliek,-
Jo par maz tikai domāt un cerēt,
Jo, kamēr vēl dzīvo, vajag to darīt.
Es zinu, ko nozīmē, kad likteņa grāmata
Palika plānāka, bet ne jau tāpēc asaras
Tagad pār manu dzīvi valda.
Un nu, es metos bez nožēlas,
Kur tikai kāds mani gaida.
Un tās ir manas laimīgās dienas,
Kurās gribu daudz laika,
Jo tā mana likteņa grāmata,
Kurā dārga ir katra lapa.
Jau dažas dienas kopš
rimuši
Tava miesa, sirds un
prāts;
Bez tevis zeme
turpina griezties ...
Vien dvēsele klejo -
steidz atvadīties.
Šodien beidzamie
mirkļi virs zemes;
Smilšu kalnā pēdējā
mājvieta rasta,
Skumju pārņemti
ļaudis tur stāv –
Lai ziedu palagu pāri
tev klātu.
Skaudri šņukstot
asaras krīt un krīt;
Trīs pēdējās atvadu
saujas un vārdi,
Liega meldija klusumu
aizstāj;
Dobji un skaņi
smiltis steidz birt.
Un tikai tavs augums
kļūs zeme,
Būsi saule un
debesis, lietus un vējš ...
Domas par tevi noguls
atmiņu dzīlēs,
Asaras nožūs un laiks
visu izdziedēs.
Kopkrājums "STARP VAKARU UN RĪTU"
Tā kā
smiltis ūdenī plūst
Tā
manas dienas aizrit
Tā kā
purvā dūņas grimst
Tā
mana dzīve galu gūst
Tā kā
migla ceļas debesīs
Tā
mana dvēsele aizceļo
Tā kā
gāju putni aizlido
Tā
mani kādreiz atgriezīs
Visas
dienas tik vienādi vienmuļas rit
Ka
neuztrauc mākoņi vai saule tur ir
Un
netraucē lietus vai vējš aiz loga
Un savu
laiku iet sienas pulkstenis
Un eju
gulēt tad kad acis krīt ciet
Bet
ceļos kad apnicis gultā vārtīties
Un ēdu
kad gribu un vienalga kas ir
Traukus
mazgāju kad nav vairs to tīru
Bet
dzīvokli kopju tikai ar iedvesmu
Kuru
aizvien retāk un retāk es sastopu
Vēl
reizē ar pastaigu aizeju uz veikalu
Kur
nesatieku nevienu sev pazīstamu
Visas
dienas tik vienādi vienmuļas ir
Ka
neuztrauc tas ka vai pamodīšos
