Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava šūpuļdziesma vajadzīga –
Jo naktis tagad nemierīgas,
Un nav vairs pasakas pirms miega.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava mīlestība pietrūkusi,
Un dienas pilnas grūtsirdības –
Jo esmu atstāta pirms laika.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Es neticu, ka tu jau esi projām
Tur tālumā aiz mākoņiem,
Un man šeit jāpaliek ir vienai.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Tikai nevarēšu turpmāk tevi satikt,
Jo man dzīve kļuvusi ir tāda,
Ka bez tevis tagad jāprot iztikt.
Mīļie - neraudiet ...
Bet šoreiz man jūs bija jāpamet,
Jo aizsauca, kur sāpes vairāk neizjūt.
Uz turieni, kur visiem reiz būs jāaiziet.
Ir žēl, ka mani paņēma jau agrāk,
Vien savās atmiņās, nu atstājiet.
Bet jums vēl ilgi - ilgi dzīvē jāpaliek,
Mīļie, neraudiet – dzīvojiet!
Veltījums manam bijušajam Zemessardzes kolēģim ANDRIM LOREM
Nav laika tikties ar radiem, draugiem un paziņām?
Tad gaidi, kad kādu no viņiem ir jādodas apglabāt.
Tur teiksi ardievas vienam un labdienas pārējiem.
Nu neskrien garām ne sev, ne mīļajiem ikdienā,
Lai, steigas mirklī notriekta, netiec līdz atvadām,
Aicinot pulcēties visus jau tavā pēdējā kapsētā.
Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"
No Nāves nevaram mēs atpirkties,
Un tāpēc nedrīkstam to piesaukt;
Mēs katrs savu dzīvi vēlamies,
Bet nespējam tās beigas pārtraukt.
Rit veļu laiks:
Kas vieniem gadalaika rituāls,
Un otriem kaut kāds notikums,
Bet citiem tas ir mierinājums.
Kad sveču gaismā pulcējas,
Kad sveces tāpēc dedzina,
Kad sveču liesmās ielūkojas.
Rit veļu laiks:
Kad vieniem vārdi vārdojas,
Kad otriem domas kārtojas,
Bet kādiem veļi ciemojas.
Bet ir vēl arī šādi tādi,
Kam sveces dūmojas,
Jo ir ne silts ne auksts.
Jo ļaužu prātos mājo tāds,
Kā neizprotams veļu laiks,
Kad apkārt skraida helovīns,
Un tiek no visa tā kaut kas
Pa drupačiņai sagrābstīts –
Kā veļu laikam izdomāts.
Jo steigā pazūd pareizs laiks.
kad kapu kalnā suņi runās
un kaķi par to smies
par mani būs šis stāsts
es negozēšos mēnesnīcā
jo sen jau zeme klās
un reti kurš vairs atcerēsies
to kapu kurš būs nomīņāts
kad mani pārņem izmisums
es tevi saskatu kā zvaigzni debesīs
bez tevis palicis ir tik daudz nedarīts
kas abiem bijis iecerēts
tas iedzen mani skumjās atmiņās
un jūtos kā tas grasis
kas pēkšņi pusēs sadalīts
kad kāds ir vienu pusi aiznesis
bet otru garām iedams nemanījis
es saucu paņem mani līdzi
bet tu vien tālā zvaigznē mirdzi
nu gluži tā kā kādreiz
kad smiedamies tu acis miedzi
gaidi tur un satiksimies mēs tik drīz
kad mani darbi būs jau padarīti
un kāds to manu graša pusi
sev līdzi pacels bezgalīgi
mirdzi
Pie
kapa soliņš sagrūst laika ritumā,
Uz
kopiņas puķes neviens vairs neuzliek;
Te
Dzimtenes vieta, kas aizaug pēdējā,
Atnācēju
pēdām aizejot Pasaulē -
Zaudējot
cilvēkus un dzimtas
Mūsu jau
tā mazajā Latvijā.
KOKRĀJUMS "PASAULES VĒJOS"
VELTĪJUMS INGŪNAI
Viss kas bijis smags un melns
Šodien kļuvis gaišs un tāls
Nepaliek aiz manis tikai pelēks
Jo man vienmēr viss ir bijis raibs
Nevajag lai skumjas ilgi nomāc
Nevajag neko vairs sacīt
Tas kas kādreiz kopīgs bijis
Drīz par tālām atmiņām vien kļūs
Šodien klusums ir mans teikums
Mierā arī soļi stāv
Piedodiet ja kādam kaut kas netīk
Piedodiet ja kāds nav kādreiz satikts
Jo ne jau vienmēr visus varam apskriet
Ir reizēm arī pašiem pretī jāpanāk
Uzdziediet to dziesmu kas man patīk
Lai ir vieglāk projām iet
Palieciet vien mirkli kādi esat
Lai nu jau tagad debesīs
Es varu par jums lūgt
23-NOV-24
Māt, kāpēc tu man vairāk neesi klāt?
Kāpēc sirds tā pēkšņi nolēmusi stāt?
Kā man tagad savu sāpi izraudāt,
Jo ir vajadzīgs tavs mīļais glāts
Un tas laiks, kad varējām mēs parunāt.
Nu vien atliek kopīgs dzīves stāsts,
Jo tu aizej tur, no kurienes reiz atnāk.
Tāpēc jāatlaiž man tevi projām, māt,
Lai tava dvēsele tiek tālāk sevi
turpināt,
Bet mēs vēl tiksimies jau savādāk:
Vai svešā bērnā, kas man pretī nāks,
Vai tajā putnā, kas sāks zarā čivināt.
Tu tikai nebūsi man pati, mīļo māt.
2024
Nav
jau tik drūmi, kā izskatās,
tikai
beidzot jātuvojas arī zemei:
jāsāk
uzvesties, dzīvot, domāt,
plānot
savu laiku un vēlmes,
sabiedrības
noteikumu standartā.
Dzīve
man devusi trešo iespēju,
bet
es, kā spītīgs auns, turpinu
lauzties
sen izgāztos vārtos.
Zinu,
ka būšu pie “sasistas siles”,
un tas
būs mans zārks.
Bet
viss ir tik vilinošs, vēlams,
gribu
paspēt un nezinu mēru
izbaudīt
visu, ko katra diena
piedāvā,
kā bīstams mīnu lauks,
negaidītām
iespējām pierakņāts.
Mēdzu
savas problēmas izsmiet.
Tādēļ
liekos tik aušīga – jokojot,
Pāri
dzīves grumbuļiem auļojot,
strādājot,
negaužoties, vēl paspēt
iekļauties
dažādos notikumos.
Vienīgais
trūkums ir laiks,
ko
veltīt sev atpūtas brīžiem.
Bet
tas būs, kad pasauli uztvers
tikai
mans skatiens mēms,
un
dzīve turpināsies vien atmiņās.
2018
Aizveras mūža pēdējā lappuse,
Tavs augums zemei paliek,
Atveras debesīs rakstītā grāmata,
Tava dvēsele mūžībā aiziet.
Mūsu šķiršanās atvadu asarās
Tev pēdējās ziedlapās nobirst,
Mums tagad auksti bez tuvuma,
Tavs siltums atmiņās nezūd.
Tikai dzīve turpinās savādāka,
Tavi iesāktie darbi paliek,
Tos, aizejot, atstāji mīlestībā,
Un tajā mums jādzīvo tālāk.
Veltīts manai pirmajai vīramētei, kura man pateica, ka šķiros no vīra, viņas dēla, bet ne no viņas. Gudri. Ilgus gadus nebijām redzējušās, bet negaidīti sastapāmies neilgi pirms viņas aiziešanas. Bija lemts.
.....
Neaizbēgsi paralēli,
Perpendikulāri
Un pa apli.
Skrien,
Kur skriedams,
Visam beigās kapi.
Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"
Nerodu vārdus, lai mierinātu,
Tas viss ir tik dziļi un sāpīgi.
Šobrīd patiesi uzrunā vienīgi klusums.
Tavā skumjajā sirdī noglāstu asaras
Un domās tevi sirsnīgi apskauju.
Kopkrājums - KLUSUMS
Pa egļu zaru klātu taku
Ar pāri sarkanbaltu ziedu
Mani pavadiet uz kapa vietu.
Tad izraudiet tur sēru bēdu
Un atstājiet par piemiņu
Vien manu gaišo tēlu.
Reiz beidzas mūžs,
Ar laiku sairst papīrs;
Bet dzejnieks kļuvis mūžīgs,
Jo paliek savu lasītāju sirdīs.
Dzejnieces Intas TŪZAS piemiņai
Es tevi ielūdzu uz mūsu tikšanos:
Nu beidzot – jau to pēdējo,
Kad sanāks draugi, ienaidnieki
Un arī glūņas – pārējie.
Kur pulcēsies daudz vienaldzīgo
Un raudzīsies, kā pārklāšos ar zemi.
Kur visi pametīs zem puķu kalna
Un neticami ātri aizmirsīs par mani.
Es bērēs dzirdēju to dziesmu, māt,
Ko tu man mēdzi dziedāt bērnībā,-
Ar to tur kādu bija atnākuši godināt,
Bet likās man, ka tu tur arī stāvi klāt.
Es tikai tagad sapratu tos vārdus, māt,
Tā skan par to, ko reizēm nemanām
Un nepratām vēl novērtēt:
Par mīlestību, ko mēs saņēmām,
Par to, kas var jau pietrūkt vēlāk,
Kad nav vairs tā,
Kas dziesmu varēs dziedāt.
Paldies par visu, māt,
Šie vārdi spēja mani stiprināt,
Bet nebūs jau vairs tā kā agrāk –
Tu neatnāksi mani mierināt,
Un es bez tevis mācos dzīvi turpināt
Ar mīļumu, ko spēju citiem dāvināt.
Cik kādreiz labi bija, māt,
Kad varēji man dziesmu nodziedāt.
Bet tā jau spēj ar citiem skanēt,
Jo domāta ir visiem, kuri vēl
Mums šodien līdzās stāv.
Es nebūšu ilgi,
Tikai mazliet;
Tev manis jāpietiek.
Nedali mani pa kumosiem,
Mani ņem visu,
Lai nekas pāri nepaliek.
Saņēmis cieši,
Neļauj man iet
Tur, kur puteņi
Pēdas aizvelk ciet.
Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"
Kad
Likteņa grāmatā izplīsa lapas,
Nojautu,
ka mūžs palika plānāks;
Nezināju
beigas un nezināšu vēlāk,
Cik
rītiem un vakariem vēl jānāk.
Kad ar
smiekliem un asarām
Kalnā
veltais akmens noripoja lejā,
Pārvēlās
pāri un piespieda zemei,
Beidzot
ieklausījos savā prātā.
Mūkot
no velēnām un dēļu kastes
Atradu
vērtības – kā dzīvot tālāk:
Saudzīgi
šķirstu grāmatai lapas
Un
akmeni veļu apkārt kalnam.
Manai tantei Ilzei
Kā gribu es sauli te baudīt
Un vēlos vēl pasauli mīlēt,-
Bet nu jau man citur ir jāiet,
No kurienes atpakaļ netiek.
Tik daudz tika novārtā pamests,
Un daudz tā nu nepiedots paliek,-
Jo par maz tikai domāt un cerēt,
Jo, kamēr vēl dzīvo, vajag to darīt.
2024
Es zinu, ko nozīmē, kad likteņa grāmata
Palika plānāka, bet ne jau tāpēc asaras
Tagad pār manu dzīvi valda.
Un nu, es metos bez nožēlas,
Kur tikai kāds mani gaida.
Un tās ir manas laimīgās dienas,
Kurās gribu daudz laika,
Jo tā mana likteņa grāmata,
Kurā dārga ir katra lapa.
