Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava šūpuļdziesma vajadzīga –
Jo naktis tagad nemierīgas,
Un nav vairs pasakas pirms miega.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Man tava mīlestība pietrūkusi,
Un dienas pilnas grūtsirdības –
Jo esmu atstāta pirms laika.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Es neticu, ka tu jau esi projām
Tur tālumā aiz mākoņiem,
Un man šeit jāpaliek ir vienai.
Atnāc, māt, atnāc atpakaļ:
Tikai nevarēšu turpmāk tevi satikt,
Jo man dzīve kļuvusi ir tāda,
Ka bez tevis tagad jāprot iztikt.
Mīļie - neraudiet ...
Bet šoreiz man jūs bija jāpamet,
Jo aizsauca, kur sāpes vairāk neizjūt.
Uz turieni, kur visiem reiz būs jāaiziet.
Ir žēl, ka mani paņēma jau agrāk,
Vien savās atmiņās, nu atstājiet.
Bet jums vēl ilgi - ilgi dzīvē jāpaliek,
Mīļie, neraudiet – dzīvojiet!
Veltījums manam bijušajam Zemessardzes kolēģim ANDRIM LOREM
Nav laika tikties ar radiem, draugiem un paziņām?
Tad gaidi, kad kādu no viņiem ir jādodas apglabāt.
Tur teiksi ardievas vienam un labdienas pārējiem.
Nu neskrien garām ne sev, ne mīļajiem ikdienā,
Lai, steigas mirklī notriekta, netiec līdz atvadām,
Aicinot pulcēties visus jau tavā pēdējā kapsētā.
Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"
No Nāves nevaram mēs atpirkties,
Un tāpēc nedrīkstam to piesaukt;
Mēs katrs savu dzīvi vēlamies,
Bet nespējam tās beigas pārtraukt.
Rit veļu laiks:
Kas vieniem gadalaika rituāls,
Un otriem kaut kāds notikums,
Bet citiem tas ir mierinājums.
Kad sveču gaismā pulcējas,
Kad sveces tāpēc dedzina,
Kad sveču liesmās ielūkojas.
Rit veļu laiks:
Kad vieniem vārdi vārdojas,
Kad otriem domas kārtojas,
Bet kādiem veļi ciemojas.
Bet ir vēl arī šādi tādi,
Kam sveces dūmojas,
Jo ir ne silts ne auksts.
Jo ļaužu prātos mājo tāds,
Kā neizprotams veļu laiks,
Kad apkārt skraida helovīns,
Un tiek no visa tā kaut kas
Pa drupačiņai sagrābstīts –
Kā veļu laikam izdomāts.
Jo steigā pazūd pareizs laiks.
kad kapu kalnā suņi runās
un kaķi par to smies
par mani būs šis stāsts
es negozēšos mēnesnīcā
jo sen jau zeme klās
un reti kurš vairs atcerēsies
to kapu kurš būs nomīņāts
kad mani pārņem izmisums
es tevi saskatu kā zvaigzni debesīs
bez tevis palicis ir tik daudz nedarīts
kas abiem bijis iecerēts
tas iedzen mani skumjās atmiņās
un jūtos kā tas grasis
kas pēkšņi pusēs sadalīts
kad kāds ir vienu pusi aiznesis
bet otru garām iedams nemanījis
es saucu paņem mani līdzi
bet tu vien tālā zvaigznē mirdzi
nu gluži tā kā kādreiz
kad smiedamies tu acis miedzi
gaidi tur un satiksimies mēs tik drīz
kad mani darbi būs jau padarīti
un kāds to manu graša pusi
sev līdzi pacels bezgalīgi
mirdzi
Aizveras mūža pēdējā lappuse,
Tavs augums zemei paliek,
Atveras debesīs rakstītā grāmata,
Tava dvēsele mūžībā aiziet.
Mūsu šķiršanās atvadu asarās
Tev pēdējās ziedlapās nobirst,
Mums tagad auksti bez tuvuma,
Tavs siltums atmiņās nezūd.
Tikai dzīve turpinās savādāka,
Tavi iesāktie darbi paliek,
Tos, aizejot, atstāji mīlestībā,
Un tajā mums jādzīvo tālāk.
Veltīts manai pirmajai vīramētei, kura man pateica, ka šķiros no vīra, viņas dēla, bet ne no viņas. Gudri. Ilgus gadus nebijām redzējušās, bet negaidīti sastapāmies neilgi pirms viņas aiziešanas. Bija lemts.
.....
Neaizbēgsi paralēli,
Perpendikulāri
Un pa apli.
Skrien,
Kur skriedams,
Visam beigās kapi.
Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"
Nerodu vārdus, lai mierinātu,
Tas viss ir tik dziļi un sāpīgi.
Šobrīd patiesi uzrunā vienīgi klusums.
Tavā skumjajā sirdī noglāstu asaras
Un domās tevi sirsnīgi apskauju.
Kopkrājums - KLUSUMS
Pa egļu zaru klātu taku
Ar pāri sarkanbaltu ziedu
Mani pavadiet uz kapa vietu.
Tad izraudiet tur sēru bēdu
Un atstājiet par piemiņu
Vien manu gaišo tēlu.
Reiz beidzas mūžs,
Ar laiku sairst papīrs;
Bet dzejnieks kļuvis mūžīgs,
Jo paliek savu lasītāju sirdīs.
Dzejnieces Intas TŪZAS piemiņai
Es tevi ielūdzu uz mūsu tikšanos:
Nu beidzot – jau to pēdējo,
Kad sanāks draugi, ienaidnieki
Un arī glūņas – pārējie.
Kur pulcēsies daudz vienaldzīgo
Un raudzīsies, kā pārklāšos ar zemi.
Kur visi pametīs zem puķu kalna
Un neticami ātri aizmirsīs par mani.
