Uz
galda stāvēja Vāze ar Ūdeni, kurā priecīgi ziedēja Puķe.
Ūdenim
pēkšņi palika garlaicīgi un viņš Puķei
sacīja: "Tu mani izmanto. Es nolēmu, ka tev vairs neļaušu sevi dzert."
Puķe nobijās:
“Kā tā?”
“Nu tā,”
atbildēja Ūdens, “nedzersi un novītīsi, bet es palikšu.”
“Es
stāvu ūdenī! Kā varu nedzert?” brīnījās Puķe.
Sarunā
iejaucās Vāze: “Ko jūs te strīdaties? Esiet draudzīgi! Es jūs abus turu un,
kamēr esat manī, jums jāsadzīvo.”
Atnāca
saimniece un veco ūdeni nomainīja pret jaunu.
“Oo!
Kāda puķe! Un smuka!” ierunājās jaunais Ūdens, “bet tu mani izmanto, jo tu mani
dzer.”
“Atkal,
jau!” skumji nopūtās Puķe, “kāpēc esmu atkarīga no apkārtējiem?
Nu, kāpēc! Jo, kad augu kopā ar citām puķēm, dzīvojām zemē un visa kā pietika visiem. Bet
te – kaut kāds ūdens mani grib nobeigt!”
Vāze to
dzirdēja un atbildēja Puķei: “Mēs visi savā starpā saistīti - vairāk vai
mazāk.Tikai jāsaprot, kas notiek apkārt, jājūt sevi un jāmana, ko dara citi.
Kāds par mums stiprāks, kāds par mums vājāks, tikai, bieži vien, stiprākie
cenšas pakļaut vājākos vai tos, kas no viņiem ir atkarīgi. Tevi šantažē ūdeņi,
kuri tiek ielieti manī. Nebaidies, nekur viņi nespruks, jo atkarīgi no manis - es
jūs turu.”
“Ko tu
tur pekstiņus stāsti?” viņu pārtrauca Ūdens, “gribēšu - iztvaikošu. Uzreiz
tikšu vaļā no abām.”
“Kur
tad tu paliksi?” vaicāja Puķe.
"Pacelšos
gaisā," Ūdens atbildēja, “satikšu mākoni un atkal nolīšu lejā.”
“Un,
kur tad tu lejā paliksi? Vai atkal vāzē ielīsi?” Puķe jau kļuva ziņķārīga.
“Nē!
Kādā ūdenskrātuvē ielīšu. Vai arī zemē nogrimšu un tur gruntsūdeņus satikšu,”
Ūdens paskaidroja.
“Bet
tu tur pazudīsi,” secināja Puķe.
“Nekā
nebija!” viņš iesaucās, “tu tā domā, jo novītīsi un zemē sapūsi, vai izžūsi,
bet es ceļošu: te augšā, te lejā, jo esmu ūdens un mūžīgi plūstu."
"Kā?"
brīnījās Puķe.
"No
jūras vai upes, vai ezera, tāpat kā no Vāzes, iztvaikošu gaisā, un tur pievienošos
jau citām ūdens lāsēm. Pēc kāda laika mēs kopā nolīsim lejā. Tikai man nepatīk,
ja nokrītu augsnē, jo tas ir visilgākais ceļš, lai nokļūtu atpakaļ mākoņos. Tad
jāgaida, kamēr tikšu laukā no augiem, jo viņi bez manis nekādi nevar iztikt –
novītīs. Tāpēc to manu daļu, ko tu jau izdzēri, kaut kad atkal es satikšu,” Ūdens
plātījās ar savām iespējām, “piemēram, jūrā man piejaucas sāls, bet es arī no tās
tieku vaļā, kad iztvaikoju. Lietus ūdens ir maigs un salds. Visi sliktumi
paliek lejā. Es dalos un savienojos. Arī sasalstu un izkūstu. Visvairāk man
patīk pārvērsties sniegpārslās, jo tad var izbaudīt lidojumu. Ne tā kā ūdenslāsēs,
kuras krīt lejā kā akmens – ātri un sāpīgi. Man vēl arī nepatīk būt miglas
pilienos, jo tad vairs nevaru sevi kopā savākt: daļa iztvaiko gaisā, daļa
nokrīt uz zemes. Pēc tam, kā ūdens, es sastāvu arī no svešiem pilieniem. Vistrakāk
ir tad, kad mani vāra: loka un moka, un reizēm ļoti ilgi, kad vāra zupu. Vēl
piepildos ar svešiem elementiem no tās sastāvdaļām, un arī neesmu vairs kā es.”
“Cik
interesanti!” Puķei patika Ūdens stāsts un aiz sajūsmas iedzēra krietnu malku.
Ūdenim
glaimoja Puķes uzmanība un viņš turpināja: “Vissarežģītākais ceļš ir tad, kad
mani padzeras cilvēks vai dzīvnieks. Tad es nokļūstu ķermenī, kur sadala pa
visām šūnām un pieliek pie smaga darba – jāveicina visu dzīvības procesu norise
un atbrīvošana no sārņiem. Varu teikt, ka esmu pazudis. Tad atkal gaidu, kad
tikšu laukā: vai ar sviedriem, vai izčurājot, ar visām līdzi iedotajām
ķermeniem nevajadzīgajām vielām. Un tad es, tāds nelabi smakojošs, tieku projām
no sava kārtējā slazda, lai attīrītos un atkal nokļūtu apritē.”
“Tev
nu gan ir izvēle. Man tikai Vāze," secināja Puķe.
"Bet
manī lej ūdeni no krāna. Kā tu tur nokļūsti?" sarunu noklausījās Vāze.
Ūdens
lielīgi paskaidroja: "Krānā tieku no zemē plūstošas ūdensdzīslas, kurā
izrakta vai ieurbta aka. Es nepalieku uz vietas, kā jūs abas - stāvētājas."
“Un,
kur tad tu esi staigājis?" vaicāja Vāze.
"Esmu
daudzās ūdenskrātuvēs un traukos pabijis. Un ne tikai Vāzē bet arī peļķē un
dīķī gulējis, kur ......," Ūdens turpināja stāstīt par
sevi.
"Bet,
kur paliek tas ūdens ko es izdzeru?" brīnījās Puķe.
"Tu
mani dzer un tu mani izelpo, un tad, kad tu noziedi, tad sapūsti un mitrumu,
kas no tevis palicis pāri, paņem zeme. Vai arī izžūsti, un es uzreiz iztvaikoju
līdz mākoņiem. Tā es maļos starp jums visiem, kamēr tieku gaisā un atkal aplis
sākas no jauna,” tā Ūdens turpināja savu kustības stāstu. Viņš
mirkli padomāja un piebilda: “Reiz satiku ūdenslāses no senseniem ledājiem. Viņas
pastāstīja par dinozauriem, lietavām, plūdiem un sasalšanu. Tagad, kad atkal
tikušas uz zemes, to vien dara, kā brīnās: viss tik jocīgi savādāks. Visapkārt
esot ārkārtīgi daudz samākslotu un neīstu lietu. Viena ūdenslāse bija tik
sašutusi par cilvēku negausību, ka pati sasprāga vissīkākajās daļiņās. Viņa
nekādi nespēja saprast, kāpēc tik daudz jānogalina, ja uzreiz nespēj to visu
apēst. Viņas senajos laikos citam dzīvību atņēma tikai tad, ja gribēja ēst, vai
bija jāaizstāvas, bet šitā, kad beigti mētājas pa zemi, vai nošauj, lai tikai
nozāģētu ilkņus, vai tikai novilktu ādu ādas dēļ! Tā nu tā ūdenslāse molekulās
aizbrīnījās pa visu pasauli. Un ne jau viņa vienīgā par to visu brīnījās.
Šobrīd tādas paliek arvien vairāk un vairāk, jo strauji kūst sensenie ledāji.
Tās ūdenslāses savā starpā sačukstas, ka šīs kušanas rezultātā drīz vien atkal
var iestāties sasalums – tāda pieredze jau esot. Es pats tos dinozaurus vēl kaut
cik atceros, bet man vienmēr ir veicies būt kustībā un nekad neesmu nokļuvis
līdz tiem senajiem ledājiem. Man gadījās sasalt tikai uz laiku, kad debesis
klāja pelēka masa, un saule netika klāt zemei, kamēr tie putekļi pamazām nobira
lejā. Tad es atkal biju kā ūdens karstajā saulē.”
"Cik
aizraujoši!"
iesaucās Puķe,
“stāsti vēl!”
Ūdenim patika uzmanīgā klausītāja:
“Vienreiz gan, tomēr, mani vējš aizpūta uz mūžīgo ledāju pusi. Es tur nobiru
sniegpārslās. Ilgi gulēju, saskumu pēc siltā klimata dzīves. Bet atkal
paveicās, jo kaut kādi pētnieki mani uzvārīja un tvaikos tiku atpakaļ gaisā. Tā
es ceļoju, jo esmu visiem tik ļoti vajadzīgs, ka mani ir jāmīl un
jāciena, jo uzturu dzīvību, bet jūs abas esat liekas, jo nav nekāda labuma:
Vāze tikai stāv un Puķe tur nozied," savu nozīmi uzsvēra Ūdens.
"Par
mani priecājas!" Puķe sadusmojās uz Ūdeni.
“Un es
esmu, lai to prieku viņā ar tavu atbalstu uzturētu," arī Vāze jau kļuva uz
Ūdeni pikta.
"Es
jūs abas tikai paķircināju! Ha – ha!,” atzinās Ūdens, " jo te ir tik
garlaicīgi, ka gribu jau projām, lai nokļūtu citur."
“Atradis,
ar ko pajokot - ar otra dzīvību! Esi vai neesi, man jau vienalga, bet tu noteikti
esi vajadzīgs Puķei!” Vāze palika nikna un piebilda,“apkārtskraidītājs! Kādam
jau arī uz vietas ir jāstāv, citādi tādiem kā tu, nebūs kur atgriezties. Mēs
visi esam saistīti viens ar otru, lai arī katrs pats par sevi pastāvētu.”
Tā saruna
partrūka, jo Vāze un Puķe - abas noskaitās uz Ūdeni. No dusmām Puķe novīta un
rezultātā lielīgais Ūdens saduļķojās. Saimniece Puķi izmeta un Ūdeni izlēja – nepaguva
iztvaikot. Vāzei nebija žēl izlietā Ūdens. Viņa skuma
pēc Puķes.
