BEZKAUNĪGAIS  ŪDENS

    Uz galda stāvēja Vāze ar Ūdeni, kurā priecīgi ziedēja Puķe.
   Ūdenim pēkšņi palika garlaicīgi un viņš Puķei sacīja: "Tu mani izmanto. Es nolēmu, ka tev vairs neļaušu sevi dzert."
    Puķe nobijās: “Kā tā?”
    “Nu tā,” atbildēja Ūdens, “nedzersi un novītīsi, bet es palikšu.”
    “Es stāvu ūdenī! Kā varu nedzert?” brīnījās Puķe.
    Sarunā iejaucās Vāze: “Ko jūs te strīdaties? Esiet draudzīgi! Es jūs abus turu un, kamēr esat manī, jums jāsadzīvo.”
    Atnāca saimniece un veco ūdeni nomainīja pret jaunu.
    “Oo! Kāda puķe! Un smuka!” ierunājās jaunais Ūdens, “bet tu mani izmanto, jo tu mani dzer.”
    “Atkal, jau!” skumji nopūtās Puķe, “kāpēc esmu atkarīga no apkārtējiem? Nu, kāpēc! Jo, kad augu kopā ar citām puķēm, dzīvojām zemē un visa kā pietika visiem. Bet te – kaut kāds ūdens mani grib nobeigt!”
    Vāze to dzirdēja un atbildēja Puķei: “Mēs visi savā starpā saistīti - vairāk vai mazāk.Tikai jāsaprot, kas notiek apkārt, jājūt sevi un jāmana, ko dara citi. Kāds par mums stiprāks, kāds par mums vājāks, tikai, bieži vien, stiprākie cenšas pakļaut vājākos vai tos, kas no viņiem ir atkarīgi. Tevi šantažē ūdeņi, kuri tiek ielieti manī. Nebaidies, nekur viņi nespruks, jo atkarīgi no manis - es jūs turu.”
    “Ko tu tur pekstiņus stāsti?” viņu pārtrauca Ūdens, “gribēšu - iztvaikošu. Uzreiz tikšu vaļā no abām.”
     “Kur tad tu paliksi?” vaicāja Puķe.
     "Pacelšos gaisā," Ūdens atbildēja, “satikšu mākoni un atkal nolīšu lejā.”
     “Un, kur tad tu lejā paliksi? Vai atkal vāzē ielīsi?” Puķe jau kļuva ziņķārīga.
     “Nē! Kādā ūdenskrātuvē ielīšu. Vai arī zemē nogrimšu un tur gruntsūdeņus satikšu,” Ūdens paskaidroja.
     “Bet tu tur pazudīsi,” secināja Puķe.
     “Nekā nebija!” viņš iesaucās, “tu tā domā, jo novītīsi un zemē sapūsi, vai izžūsi, bet es ceļošu: te augšā, te lejā, jo esmu ūdens un mūžīgi plūstu."
     "Kā?" brīnījās Puķe.
    "No jūras vai upes, vai ezera, tāpat kā no Vāzes, iztvaikošu gaisā, un tur pievienošos jau citām ūdens lāsēm. Pēc kāda laika mēs kopā nolīsim lejā. Tikai man nepatīk, ja nokrītu augsnē, jo tas ir visilgākais ceļš, lai nokļūtu atpakaļ mākoņos. Tad jāgaida, kamēr tikšu laukā no augiem, jo viņi bez manis nekādi nevar iztikt – novītīs. Tāpēc to manu daļu, ko tu jau izdzēri, kaut kad atkal es satikšu,” Ūdens plātījās ar savām iespējām, “piemēram, jūrā man piejaucas sāls, bet es arī no tās tieku vaļā, kad iztvaikoju. Lietus ūdens ir maigs un salds. Visi sliktumi paliek lejā. Es dalos un savienojos. Arī sasalstu un izkūstu. Visvairāk man patīk pārvērsties sniegpārslās, jo tad var izbaudīt lidojumu. Ne tā kā ūdenslāsēs, kuras krīt lejā kā akmens – ātri un sāpīgi. Man vēl arī nepatīk būt miglas pilienos, jo tad vairs nevaru sevi kopā savākt: daļa iztvaiko gaisā, daļa nokrīt uz zemes. Pēc tam, kā ūdens, es sastāvu arī no svešiem pilieniem. Vistrakāk ir tad, kad mani vāra: loka un moka, un reizēm ļoti ilgi, kad vāra zupu. Vēl piepildos ar svešiem elementiem no tās sastāvdaļām, un arī neesmu vairs kā es.”
     “Cik interesanti!” Puķei patika Ūdens stāsts un aiz sajūsmas iedzēra krietnu malku.
    Ūdenim glaimoja Puķes uzmanība un viņš turpināja: “Vissarežģītākais ceļš ir tad, kad mani padzeras cilvēks vai dzīvnieks. Tad es nokļūstu ķermenī, kur sadala pa visām šūnām un pieliek pie smaga darba – jāveicina visu dzīvības procesu norise un atbrīvošana no sārņiem. Varu teikt, ka esmu pazudis. Tad atkal gaidu, kad tikšu laukā: vai ar sviedriem, vai izčurājot, ar visām līdzi iedotajām ķermeniem nevajadzīgajām vielām. Un tad es, tāds nelabi smakojošs, tieku projām no sava kārtējā slazda, lai attīrītos un atkal nokļūtu apritē.”
    “Tev nu gan ir izvēle. Man tikai Vāze," secināja Puķe.
    "Bet manī lej ūdeni no krāna. Kā tu tur nokļūsti?" sarunu noklausījās Vāze.
   Ūdens lielīgi paskaidroja: "Krānā tieku no zemē plūstošas ūdensdzīslas, kurā izrakta vai ieurbta aka. Es nepalieku uz vietas, kā jūs abas - stāvētājas."
    “Un, kur tad tu esi staigājis?" vaicāja Vāze.
   "Esmu daudzās ūdenskrātuvēs un traukos pabijis. Un ne tikai Vāzē bet arī peļķē un dīķī gulējis, kur ......," Ūdens turpināja stāstīt par sevi.
    "Bet, kur paliek tas ūdens ko es izdzeru?" brīnījās Puķe.
    "Tu mani dzer un tu mani izelpo, un tad, kad tu noziedi, tad sapūsti un mitrumu, kas no tevis palicis pāri, paņem zeme. Vai arī izžūsti, un es uzreiz iztvaikoju līdz mākoņiem. Tā es maļos starp jums visiem, kamēr tieku gaisā un atkal aplis sākas no jauna,” tā Ūdens turpināja savu kustības stāstu. Viņš mirkli padomāja un piebilda: “Reiz satiku ūdenslāses no senseniem ledājiem. Viņas pastāstīja par dinozauriem, lietavām, plūdiem un sasalšanu. Tagad, kad atkal tikušas uz zemes, to vien dara, kā brīnās: viss tik jocīgi savādāks. Visapkārt esot ārkārtīgi daudz samākslotu un neīstu lietu. Viena ūdenslāse bija tik sašutusi par cilvēku negausību, ka pati sasprāga vissīkākajās daļiņās. Viņa nekādi nespēja saprast, kāpēc tik daudz jānogalina, ja uzreiz nespēj to visu apēst. Viņas senajos laikos citam dzīvību atņēma tikai tad, ja gribēja ēst, vai bija jāaizstāvas, bet šitā, kad beigti mētājas pa zemi, vai nošauj, lai tikai nozāģētu ilkņus, vai tikai novilktu ādu ādas dēļ! Tā nu tā ūdenslāse molekulās aizbrīnījās pa visu pasauli. Un ne jau viņa vienīgā par to visu brīnījās. Šobrīd tādas paliek arvien vairāk un vairāk, jo strauji kūst sensenie ledāji. Tās ūdenslāses savā starpā sačukstas, ka šīs kušanas rezultātā drīz vien atkal var iestāties sasalums – tāda pieredze jau esot. Es pats tos dinozaurus vēl kaut cik atceros, bet man vienmēr ir veicies būt kustībā un nekad neesmu nokļuvis līdz tiem senajiem ledājiem. Man gadījās sasalt tikai uz laiku, kad debesis klāja pelēka masa, un saule netika klāt zemei, kamēr tie putekļi pamazām nobira lejā. Tad es atkal biju kā ūdens karstajā saulē.”
      "Cik aizraujoši!" iesaucās Puķe, “stāsti vēl!”
       Ūdenim patika uzmanīgā klausītāja: “Vienreiz gan, tomēr, mani vējš aizpūta uz mūžīgo ledāju pusi. Es tur nobiru sniegpārslās. Ilgi gulēju, saskumu pēc siltā klimata dzīves. Bet atkal paveicās, jo kaut kādi pētnieki mani uzvārīja un tvaikos tiku atpakaļ gaisā. Tā es ceļoju, jo esmu visiem tik ļoti vajadzīgs, ka mani ir jāmīl un jāciena, jo uzturu dzīvību, bet jūs abas esat liekas, jo nav nekāda labuma: Vāze tikai stāv un Puķe tur nozied," savu nozīmi uzsvēra Ūdens.
      "Par mani priecājas!" Puķe sadusmojās uz Ūdeni.
     “Un es esmu, lai to prieku viņā ar tavu atbalstu uzturētu," arī Vāze jau kļuva uz Ūdeni pikta.
    "Es jūs abas tikai paķircināju! Ha – ha!,” atzinās Ūdens, " jo te ir tik garlaicīgi, ka gribu jau projām, lai nokļūtu citur."
    “Atradis, ar ko pajokot - ar otra dzīvību! Esi vai neesi, man jau vienalga, bet tu noteikti esi vajadzīgs Puķei!” Vāze palika nikna un piebilda,“apkārtskraidītājs! Kādam jau arī uz vietas ir jāstāv, citādi tādiem kā tu, nebūs kur atgriezties. Mēs visi esam saistīti viens ar otru, lai arī katrs pats par sevi pastāvētu.”
     Tā saruna partrūka, jo Vāze un Puķe - abas noskaitās uz Ūdeni. No dusmām Puķe novīta un rezultātā lielīgais Ūdens saduļķojās. Saimniece Puķi izmeta un Ūdeni izlēja – nepaguva iztvaikot. Vāzei nebija žēl izlietā Ūdens. Viņa skuma pēc Puķes.

LOGO_VIZITKARTE_ar_dzejaslapam_40_50.png