Lieldienu olu krāsošanas darbnīcā noritēja pēdējie darbi: olu krāmēšana pa groziņiem. Ļipa un Ausis uzmanīja darba izpildi. Vesela zaķu komanda čakli strādāja. Zaķu vectēvs visu salīdzināja ar savu lielo uzskaites grāmatu. Aiz durvīm pulcējās Garaušu pulks, kurš to visu iznēsās pa mājām, lai bērni Lieldienu rītā varētu doties laukā meklēt Lieldienu olas.
Bērziņu mājām domātās Lieldienu olas izdomāja, ka bēgs projām. Neļausies sevi apēst. Tā nolēma, groziņā sēžot. Garausis, kurš tās nesa, pat nenojauta, kas viņu sagaida. Viņa uzdevums bija tās izlikt pa pudurīšiem pie Bērziņu mājas.
Garausis izlika vienu pudurīti un devās tālāk likt nākamo pudurīti. Tikai viņš nenojauta, ka jau noliktās olas klusi ripo no aizmugures. Tālāk jau divi pudurīši ripoja nopakaļus. Pie pēdējā pudurīša, darbu pabeidzis, Garausis paskatījās atpakaļ. Viņam palika slikti, gandrīz noģība – tur gulēja visas izliktās olas vienā barā.
Garausis pacietīgi visas salasīja grozā un devās izlikt pudurīšus no jauna. Nu jau, iedams uz katru nākamo pudurīša vietu, atskatījās, vai neieraudzīs olas. Neieraudzīja, jo nu jau olas ripoja ne pa pēdām, bet iesāņus. Pie pēdājā pudurīša Garausis atskatījās un noģība: atkal viss darbs vējā - tur gulēja visas izliktās olas - vienā barā.
Kamēr Garausis atguva samaņu, olas aizripoja. Tās ripoja pa kādu taku projām no mājām, pat nenojauzdamas, ka uz krūmāju pusi, kur dzīvoja lapsa.
Jau ausa Lieldienu rīts. Mazie lapsēni izlīda no migas. Ū! Kas tad tas? Uz viņu pusi ripoja bars Lieldienu olas! Lapsēni arī ir bērni. Viņi metās ar tām rotaļāties. Ripināja uz nebēdu. Varēja tikai iedomāties, kā Lieldienu olas jutās, domādamas, ka nu jau bija brīvībā no apēšanas.
“Jā! Ne jau vienmēr bēgšana no sava pienākuma beidzas laimīgi,” saprata Lieldienu olas, skraukšķēdamas lapsēnu asajos zobos.