Reiz
kāda pagasta nomalē plauka zemnieku sēta. Saimniecībai piegūla plaši lauki, ko ielokā
ieskāva mežs, un īpašumam cauri vijās tikko pamanāms ceļš, kurš turpinājās mežā
un turpat pamazām vien izzuda. Ceļmalā auga ozolu aplis. Tam vidū gulēja
milzīgs plakans akmens, kuru ļaudis sauca par Būreni. Pagasta iedzīvotāji
stāstīja, ka tā esot sena svētvieta, un to nedrīkst aiztikt vai apgānīt.
Cilvēki baidījās no neizprotamā, bet “Būru” mājās paaudžu paaudzēs dzīvoja
vārdotājas. Viņas zināja šīs vietas spēku. Otrā pusē aiz ceļa pletās slīkšņa,
kura kļuva sausa tikai ļoti karstās vasarās. Ne īsti pļava, ne īsti purvs.
Pēkšņi
uzausa ļaunas dienas, kad pagastā ieradās ļaudis, kuri runāja svešā valodā un
uzvedās kā šīs zemes saimnieki. “Būru” saimi aizveda uz Sibīriju. Tukšajā mājā
iemitinājās kāda ieceļotāju daudzbērnu ģimene, bet koptais pagalms ātri vien aizauga
ar nezālēm. Izskatījās, ka māja vēlas paslēpties zemē. Ģimene dzīvoja nesaticīgi,
kamēr kādā bargā ziemas dienā vīrs, mājup iedams, piedzēries ceļmalā pakrita un
nosala. Atraitne ar bērniem pameta sētu. Pagasta ļaudis sačukstējās, ka vecā
saimniece, vardarbīgi izdzīta no mājas, to būšot nobūrusi. Ēkas palika
neapdzīvotas un lēnām gāja postā.
Kara laikā ēku baļķus izmantoja partizāni savu bunkuru celtniecībai.
Viss, kas bija atlicis, kara beigās nodega kūlas ugunsgrēkā, jo kāds padomju karavīrs
nenodzēsa izsmēķi. Pāri palika tikai no laukakmeņiem izbūvētā aka un māju
pamati ar apdeguļiem. Beidzās gan karš, gan arī “Būru” sētas godība. Kolhoznieki apsaimniekoja laukus. Uz ceļa sabēra
granti. Mežā cirta kokus. Tikai saimnieki tā arī neatgriezās.
Pienāca
meliorācijas laiki, kuros katrs, sevi cienošs – izcelties gribošs, kolhoza
priekšsēdētājs naski susināja purvus, izcirta krūmājus un jauca nost
neapdzīvotās lauku mājas, lai tikai palielinātu aramzemes platības.
Priekšsēdētājs sarunāja ar melioratoriem, ka aku gan atstās, jo bija dzirdējis,
ka, tās aizbēršanas gadījumā, vieta turpmāk varētu kļūt mitra, bet tas, nu,
galīgi neietilpa viņa plānos. Ozolus zāģēt nedrīkstēja, bet kolhoza vadonis
bija iekārojis lielo akmeni. Viņš to gribēja pie savas personīgās mājas, lai
būtu ar ko lielīties, jo tas bija īpašs retums. Tikai nelaime tāda, ka ozolu
stumbri viens otram bija tik tuvu, ka akmeni no turienes nevarēja dabūt laukā,
jo neviena tehnika tur neielīda. Tā nu svētvieta palika nenopostīta.
Melioratori
savu darbu paveica: apraka zemē ēku pamatu drupas, izplēsa ābeles un kokus
(meliorātoru darbu pieņemšanas - nodošanas aktos to dēvēja par viensētu
nojaukšanu un apauguma novākšanu). Arī slīkšņa otrpus ceļam ieguva cienīgu
nosaukumu – aramzeme. Nosusinātās platības šķērsoja dziļi meliorācijas grāvji,
no kuriem viens bija tuvu akai, kurā līmenis nokritās un arī ūdens vairs nebija
dzerams.
Jau
būdams pensijā, kolhoza priekšsēdētājs reizi pa reizei nožēloja: kāpēc nenozāģēja
tos ozolus. Biedri viņam tikai pateiktu “fui!” par kokiem. Nu, un tad? Atzītos,
ka pārcenties un dzīvotu tālāk, bet jau ar akmeni savā pagalmā.
Tad pienāca arī atmodas laiks. No kādas tālienes uzradās
“Būru” mājai mantinieks – izvesto saimnieku radinieks. Viņam izdevās pierādīt
savas tiesības uz zemi un ar lielu entuziasmu metās saimniekot. Jaunajam
īpašniekam izdevās arī uzpirkt ierēdņus un nozāģēt ozolus, par kuriem saņēma
krietnu dolāru žūksni. Akmeni mēģināja iztirgot, bet to neviens nespēja
izkustināt. Tad, cieši blakus tam, ar ekskavatoru izraka dziļu bedri un
iemocīja tajā akmeni. Turpat tuvu nopostītajai svētvietai jaunais saimnieks
nolēma celt sev māju. Vecie pagasta ļaudis šūpoja galvas un pareģoja šim pasākumam
nelāgas beigas, jo tā, kā viņš izrīkojās, nedrīkstēja darīt. Jaunās mājas celtniecība nekādi nevedās: tehnika lūza,
kokmateriālu krāvums sadega, ielietie pamati drupa, bet saimnieks bija
neatlaidīgs, jo neticēja visādām pasakām par burvestībām. Beigās kaut kā to
māju ar garāžu un saimniecības ēku tomēr uzslēja. Tikai ģimenē pazuda saticība
un visi sāka mocīties arī ar galvas sāpēm, īpaši gadalaiku saulgriežos.
Enerģētiski labvēlīgā vieta bija kļuvusi nejauka.
Aizritēja
daži gadi un mājas sienās parādījās pirmās plaisiņas, jo šķiebās pamati. No
saimnieka aizbēga sieva. Tad nu mainījās tikai piedzīvojumu un mantas
meklētājas.
Reiz,
arot lauku, pēkšņi salūza arkls: lemeši pašķīda uz visām pusēm. Saimnieks bija
nesaprašanā – kā? Bet, kad vērīgāk ieskatījās zemē, ieraudzīja, ka norakto
akmeni sedz vairs tikai plāna augsnes kārtiņa. Tas līda laukā no zemes! Kā tas
ir iespējams? Un atkal pagasta vecie ļaudis spriedelēja, ka svētvieta ir un
paliek tāda ar savu enerģiju un uzdevumu. Tā ir tik spēcīga, ka pati spēj
atjaunoties. Un arī tas ir tikai loģiski, ka pēc postījuma darbiem saimnieka
dzīve bija pārvērtusies murgā. Viņš nesaprata, kā rīkoties un arī otrreiz
aprakt akmeni vairs nespēja. Lai gan ara, sēja un
vāca ražu, nekāda lielā pārticība jau vairs nebija. Māja un saimniecības ēkas
pamazām grima zemē. No akmeņa jau bija redzama tā virsma, dziļais meliorācijas
grāvis, gadiem netīrīts, aizaudzis ar niedrēm un krūmājiem. Akā bija pacēlies
ūdens līmenis un kļuvis arī dzidrāks.
Te,
kādu dienu saimnieks saprata, ka nav vairs tā spēka, lai saimniekotu. Viņa
zemnieka gars izplēnēja. Traktoru ar visiem agregātiem pārdeva un zemi
iznomāja. It kā nekas netraucēja baudīt vecumdienas, bet nebija vēlamā miera –
vienam pašam lielā mājā, jo citu saimnieci tā arī neatrada.
Akmens
izlīda no zemes un tā virsma vienmēr bija tīra no augsnes,- it kā kāds to noslaucītu,
bet kvarca vizma saulē zibsnīja. Būrenis bija atgriezies. Tikai ozolu nebija,
kas veidoja tā robežapli. Pēc akmeņa atgriešanās saimnieks drīz vien nomira -
viens pats savā mājā. Viņu, jau žurku apgrauztu, atrada zemes nomnieks, kurš
bija atbraucis uzteikt noslēgto zemes nomas līgumu.
Drīz
jau ieradās kāds radinieks, kurš ar godu izvadīja savu onkoli kapu kalniņā. Pēc
bērēm viņš apstaigāja īpašumu un uz akmeņa nolika rupjmaizes klaipu, bet apkārt
akmenim iestādīja deviņus ozoliņus, tad ar akā pasmelto ūdeni tos aplaistīja un
darba beigās nomazgāja seju un rokas.
Viņš
mantoja sava onkoļa īpašumu, to dalot ar citiem mantiniekiem, sev paturot
svētvietu un nelielu zemes gabalu ap aku. Vecā saimnieka māja, kura tika citam
radiniekam, stāvēja tukša kā tāds pagātnes spoks. Svētvietas saimnieks akas
tuvumā uzcēla māju, kurā ieveda mīļu saimnieci
un dzīvoja laimīgi. Ozoli ap akmeni auga stipri un kupli. Tur bieži pulcējās
saimnieka ģimene ar radiem un draugiem. Viņi spēlēja un dziedāja. Skanēja tālu apkaimē,
ka arī pagasta ļaudis sadzirdēja un sacīja, ka nu ir pareizi, jo tur savā zemē koši
tauta zied un vērtus augļus dod. Tikmēr, jauno ozoliņu ieskauts, Būrenis atkal visiem
labvēlīgi pretī mirdzēja ar žilbinošām kvarca dzirkstiņām.
