D   2025.

******

Dzīvē ceļojumi – melni!
Neticu, ka pasaulē tik ļauni.
Sagaida vēl ceļi tāli,
Kuros rāpojam tik glauni.

D

******

D   2024.

*****
Dabā daudz visu krāsu nianšu:
Ka ir dzīve kā varavīksne koša,
Vai vien kā melnbaltas svītras,
Vai kur pagadās krituši klekši.
Tā mums katram ir savādāka:
Uz ko tajā raugās ar prieku,
Vai tajā starp melnu un baltu
Pat nemana pelēku ēnojumu,
Vai samierinās ar to ķēpājumu.
Bet katram dzīvē tā iepēja dota,
Lai savu zīmējumu tur izveidotu
Ar paša sajauktu krāsu gammu.

....

dodos tur kur aizeju
lai izstaigātu strupceļu
un atnāktu uz ceļa galu
atpakaļ uz sākumu

D  

*****

Darinu krelles
No asarām savām;
Lai skauģi raugās,
Kā rotāties vajag.

Zīmēju gleznas
Uz zilumiem saviem;
Lai skauģi skaužās,
Kā atpūsties vajag.

Piesmeju bēdas
Ar dziesmu vārdiem;
Lai skauģi ausās,
Kā priecāties vajag.

Saviju ziedus
Uz puniem saviem;
Lai skauģi šķavā –
Tā dzīvot vajag.

D   2023.

dzīves neveiksmes
zemē tev svītras velk
bet debesis tajās
saliek punktus vietās
kur atpakaļceļa vairs nav

ir labi iet gludumos
un ilgi vēl nepaklupt
bet reizēm viss gājums
pārklājas švīkām
un paliek dzīve
kā Morzes ābece
kurā svītras un punkti
un neviens tavu rakstīto
vai nu redzēt negrib
vai nesaprot

bet debesis tik punktus liek
un tu pie tiem atduries
jo reti kurš tavu
palīgā saucienu
tagad izlasīt prot

Dzīve ir tik vulgāra
Kā bedres asfaltā;
Tu uzmanīgi staigā,
Bet klūpi tik un tā.

........
Dziesmai neesksistē gadi,
Ja to dzied un dzied,
Un tā aizskrien gadu simti,
Kamēr melodija skan.

.....
Dedzinu sveci, kad gribu:
Vienu, divas vai pulku,
Un nevajag svētkus, lai darītu labu,
Jo varam būt jauki ik dienu.

Bet šodien iededzu sveci par mieru
Pret varas un naudas liekuļu baru,
Kam dievvārdi veļas pa muti,
Bet roka met krustu, lai slepkavo citu.

Tāpēc ar sirds un goda apziņas prātu
Kopā iedegsim gaismu, jo svētīta
Diena ik katra ar mieru un darbu,
Un mīlestību – patiesu cilvēcību.

Dāsni pavasara lietus līst,
Pavasara laiks ir jauki silts
Un pumpuri vaļā sprāgst.
Paukš! Paukš! Paukš! Paukš!

Pavasara lietus dāsni līst,
Un asni steidzas laukā līst.
Špuk! Špuk! Špuk! Špuk!

Pavasara saule silti spīd
Un apkārt pļavas koki zaļi kļūst.
Ziedonis drīz būs! Būs! Būs!

Daugava putu galotnes viļā,
Un pilsētas viesi putainu alu
Šonakt Rīgas krodziņos cilā.

Es esmu tavs viesis, pilsēta,
Un vemju no tilta Daugavā:
Tur apskauj smirdīga mauka
Un paņem mani krastmalā.

Es manu, kā pilsētas nāra
Savas dūšīgās ciskas cilā,
Un putās pazūdu Daugavā.

Drūmi drūmi drūmi
Vieni saka krīt no gaisa balti sūdi
Jauki jauki jauki
Otri saka sniega pārslās balti lauki

Vieni saka piesniguši ievu zari
Otri saka uzplaukuši pārslu ziedi
Ne jau vieni melni ne jau otri balti
Tikai pelēkumā nokļuvuši raibi

Dzelteno Pastnieku atskaņas

tavi dzeltenie aizkari
melni negaisā plīv
kad dzeltenās kurpēs
kāds pieneņu pļavā
to skudru man min
kas velk tavu baļķi
jo ceļu jau zin
kurā saulstari
pagalmā zib

D   2022.

domās ņemu zaldātiņus
un pie tevis eju spēlēties
tā kā kādreiz bērnībā
vienā smilšu kastē

ikdiena nu moka abus
un ir tikai jāprot priecāties
tā kā kādreiz bērnībā
smilšu kastes laikā

dzīves ceļš asarās izmirka
un ilgi dubļus bridu
tencinu savus nelabvēļus
jo meta man akmeņus
kad vairāk sāpēs neraudāju
bet ļaunums palīdzēja
jo tagad jau lepni staigāju
citu bruģētu ceļu

DAŽU MIRKĻU NOGURUMS
Kā man reizēm apnīk zāles dzert
Un tad kādos brīžos vēlos nomirt,
Bet vēl spēju gribasspēku saņemt,
Jo es zinu, ka to visu varu izturēt.

dzeguze kūko
gadus skaita
māņiem ticu
šitā slinka
mazumu sauca
meklēju citu

varbūt dzeguze
kapeikas skaita
māņiem ticu
dzeguze vainīga
kabata tukša

aizkūko mani
dzeguze slikta

Dievs
es ļoti lūdzu
lai pasaulē
taisnīgi dzīvoju
Dievs
es daru ko protu
lai nemelotu
jo tu mani radīji
lai godīga būtu
Dievs
tāpēc tev vienmēr
saku paldies
par katru
veiksmi vai kļūdu
Dievs
ar katru mirkli un soli
es klātbūtni jūtu
jo ticu ka tu mani vadi
lai Visumu guvu

Došos pie tevis šo nakti
Pa mēnesstariem
Un sapņos satikšu tevi,
Jo es vēl ticu mītiem.

Dzīve izbirst kā smiltis starp pirkstiem,
Un kaut kas tur paliek vēl neizdarīts.
Ikdiena aizplūst kā upe pa krācēm,
Un daudz kas tā pazūd vairs nepaspēts.
Vēl kaut kā ķerams, kas pāri palicis,
Bet galvenais sen jau ir nokavēts.

Dienu nomāc migla:
Nepatīkama un smaga.
Kā es gribu vēju -
Spēcīgu un nežēlīgu.
Labāk mājai noplēš jumtu,
Nekā logā veras pelēcība.
Redzu visu nomācošu:
Lietu, sniegu, tumsu.
Garlaicīga ikdiena,
Apnikusi vientulība.
Kā es gribu vēju,
Kas var mainīt visu.

Dievs mani radīja
Dievam lūdzu padomu
Dieva dabā dzīvoju
Dievam paldies saku
Dievam roku dodu
Dieva ziņā esmu
Dievu godinu
Dieva vārdā nenositu
Dievam ticu

D   2021.

Dievs, Tevi ļoti lūdzu,
Turi cieši manu roku,
Un visu izturēšu.

Dievs, Tev Paldies saku,
Jo zinu, ka blakus stāvi,
Un es ilgi dzīvošu.

Dievs, Tu zini, ka esmu
Stipra, jo ar Tavu svētību
Vēl raženi strādāšu.

Dievs cilvēkus radīja plikus,
Bet prātīgus,
Viegli izsalkušus un rosīgus,
Bet mežonīgus,
Tādus pašus kā zvērus –
Izdzīvot spējīgus,
Pieticīgus un līdzjūtīgus,
Tikai domājošus.

Bet viņi sadalīja Radītāju
Un izkropļoja ticību,
Lai slepkavotu un attaisnotu
Svēto liekulību
Ar netaisnu naidu un alkatību.
Lai pieķēzītu
Pasauli un visus iznīcinātu -
Ar dieva vārdu.

Kad pametīsim viltus vērtību
Un atradīsim ceļu
Pie vienīgā Dieva ar mīlestību,
Mēs iegūsim mieru,
Saņemot patieso piedošanu,
Jo saudzēsim svētumu
Ar tīru sirdsapziņu un gudrību –
Cilvēka dzīvību.

Durvis pusvirus vaļā.
Es jau neko –
Tikai galvu iebāzt,
Tikai pateikt: "Labdien!"
Vienkārši izlūkot,
Vai aiz tām durvīm
Galvu labprātīgi atstāšu.
Bet, vai tik nesanāk tā,
Ka to ievērs, kad atteikšu?
Man tikai žēl
Tās viltīgās durvis –
Kas izjuks pret galvu,
Kurā, nu jau pēc cirtiena,
Par vienu putnu kļūst vairāk.
Bet, priekš kam
Maniem putniem
Vispār vajaga durvis,
Ja pati pa logu varu iekāpt?

Dieva mīlestība žēlastībā
ticības mūžīgā gaisma
kodols taisnajā ceļā
dievišķā klātbūtne
dzīves gudrības
patiesā rīcībā
brīva prāta
atbildībā
svētīta
Dieva
tiesa

drūma oma
dzeru vīnu
vēlos sauli
jaunu dienu

stāvi guļas
migla bāla
cauri logi
dūmo zāle

visu laiku
citi draugi
kāsi velku
ceļu glāzi

redzu tukšu
gaisā krītu
gaidu nāvi
glīta mauka

melni dubļi
zeme auksta
sūda dzīve
glābiet mani

Durvis pievērtas – pārdomu laiks.
Durvis aizvērtas – ejiet visi pa gaisu!
Durvis pavērtas – ak vai, kur es ielīdu?
Durvis aizslēgtas – bet vaļā ir citas.
Durvis ir durvis – ja tās ir ar atslēgu,
Durvis ir durvis – ja virinās vējā,
Durvis ir durvis – kaut arī atvērtas,
Durvis aizcērtas un mājai logi izgāžas.

dziedams aklums
vakardiena zvaigznē krīt
redzams skaļums
melnā gaismā diena riet
skanošs klusums
baltā tumsā vakars aust
dzirdams spožums
krēslā lietus svelmi gāž
rietošs stīvums
akas galā ausma stāj
taustāms skatiens
rīta gaisā zeme māj
murgains skrējiens
naktī pīpē prātiņš bēg

dzirdu aklumā
kā klusums skan
skaļā skatienā
vakardiena klāt

D   2020.

....
durvju zvana burvība
tev ciemiņus piesaka
kad viesi pie sliekšņa
kad sērkociņus prasa
kad sāls ir vajadzīga
vai spokaini iezvana
jo sirds kādu gaida
un neviena tur nava
durvju zvanam skaņa
ir pārsteigumu pilna
bet man dzīve tukša
jo durvis bez zvana

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

D   2020.

D   2019.

D   2019.

D 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

Darba dienas rīts –
Logos iedegas gaismas,
Bet ielās vēl neviena nav.
Pilsēta klusē – tik mēma vēl.
Kā mēs, kad paliekam vieni.
Klusi spokains rīts –
Tikai ēnas.
Skatiens uz sevi, mani, garām,
Mēms glāsts.
Klusa ilgošanās.
Tukšs darba dienas rīts –
Mans un tavs
Bez tuvības.
Ir tikai spīts.

D

Dzīve ir laiks.
Kā viļņi,
kurus mirkļi
dzenā zem kājām.

Laiks ir dzīve.
Kā mirkļi
kuros viļņi
maisās pa kājām.

D  1970-tie (manas bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

MANS PIRMAIS DZEJOLIS

Dzintars, kas no jūras skalots,
Skaisti saulē viz.
Tas ir jūrasmātes lolots,
Jūras viļņu izšūpots.

1975