(stāstā emocionalizēta 99% patiesība)
Anna pikti nolamājās: “Johaidī! Murgs kaut kāds! Kā
to varēja dabūt gatavu! Labi, ka neviens neredz! Šitādu kļūdu! Johaidī!”
Viņa grāmatvedības programmā ievadīja nomātā
pamalīdzekļa datus un visai grupai aprēķināja nolietojumu. Nu taču, redzēja to
mantu sarakstā. Nu vajadzēja to pamanīt, ka nevietā. Bet – nē! Kā apmāta. Kad
aprēķinātie skaitļi parādījās virsgrāmatā, Anna ieraudzīja kļūdu, jo šajā
pamatlīdzkļu grupā šomēness nebija nekādu izmaiņu. Un vispār, tam bija jābūt
tikai kontrolaprēķinam. Un vispār, vajadzēja pārbaudīt citu pamatlīdzekļu
grupu, kurā bija kāda aparāta remonts. Un vispār vajadzēja pārbaudīt tikai šo
mantu, jo interesēja tikai konkrēta summa. Un vispār! Vispār! Vispār! Kāda
nelabā pēc vispār šovakar gramstījās gar pamatlīdzekļiem? Rītā arī darabadiena!
“Kaut
kāds sviests! Meitene, kas ar tevi notiek!” Anna sevi sarāja, jo tad, ja kaut
kas nesanāca, mēdza skaļi runāt. Kā pati smējās: reizēm ir vērts aprunāties ar
gudriem cilvēkiem. Vecs teiciens, bet iedarbīgs.
Labot vairs nebija laika, jo zvanīja vīrs Ansis.
Viņam drīz bija jābūt klāt, lai abi brauktu mājās.
Annai visā kopējā uzņēmuma struktūrā bija laba
reputācija, un ar viņu arī konsultējās. Ja citas grāmatvedes uzzinātu, kādu
kļūdu pieļāvusi, ui! Neticētu! Annai bija azarts ņemties ar pamatlīdzekļiem un
nesaprata, kāpēc grāmatvedes skurinājās – tikai ne tos! Tur esot kā labirintā.
Annai gan patika: jo sarežģītākas situācijas, jo interesantāk, jo īpaši tādās,
kuras praksē parādās pirmo reizi.
Anna un Ansis brauca mājās. Bija tumšs rudens
vakars. Viņa atgādināja, ka šovakar jāiebrauc tajā Zolitūdes MAXIMĀ, bet savās
domās vēl arvien nespēja rimties. Pa galvu krustu šķērsu malās pieļautā kļūda.
Anna gadrīz vienā elpas vilcienā izstāstīja savu
darba problēmu. Ansis gan tur neko nesaprata, bet tik daudz bija skaidrs, ka
kaut kas nopietns.
“Aņņuk, tu man esi gudra sieviete. Rītā visu izlabosi,”
viņš uzmundrināja sievu.
“Stulba zoss tava sieviete!” atbildēja Anna, “tur ir
vesela programma! Tas tev nav kā ar kalkulatoru veikt aprēķinu un pēc tam
papīrā ierakstīt rezultātu. Nu nav vairs alu laiki! Tagad visu dara dators!
Tikai vajag tajā pareizi iestampāt ciparus!”
“Labi, labi! Pavazāsies pa veikalu un relaksēsies,”
Ansis mierināja, bet pats pie sevis nodomāja – atkal tas sasodītais veikals!
Kas viņai pēdējās dienās uznācis? Viņam pašam tik ļoti negribējās tur braukt.
Bija ļoti noguris, jo visu dienu nomuļļājās pa Rīgu.
Tūlīt jau vajadzīgais pagrieziens, bet pirms tā
ierastais LATa veikals. Ansis automātiski ieslēdza pagrieziena rādītāju. Tikai
nepilnus 100 metrus pirms pagrieziena. Pēkšņi pārņēma de javu sajūta, jo automašīna
gribēja braukt taisni, bet Ansis pagrieza stūri ātrāk un iebrauca stāvvietā.
Viņš šo mirkli atcerējās vēlāk.
Tā nu, kā ierasts mājupbraucot, pa ceļam piestāja
pie LATa veikala. Anna gan atgādināja, ka šovakar bija nolēmuši izmest nelielu
līkumu un iebraukt MAXIMĀ. Viņa pati īsti nezināja, ko tajā vajadzēja. Gribēja
un viss.
Ansis noburkšķēja: “Ko nu vairs! Rīt!”
“Rīt! Rīt! Jau cik dienas to dzirdu!” atcirta Anna.
Sapirka vajadzīgo un devās mājās. Vēl aizvien visu
ceļu Anna nespēja rimties. Jau neskaitāmas reizes vienas un tās pašas domas –
kā varēja pieļaut tik stulbu kļūdu? Rīt pirmais, kas jādara – jālabo. Bet kā!
Smadzenes kā nobloķētas.
Anna un Ansis pārradās mājās. Novilka virsdrēbes,
nomazgāja rokas un devās uz virtuvi. Tur vīrs ieslēdza televizoru, bet Anna
sāka izkrāmēt iepirkumu maisu.
Televizorā skanēja informācija, ka šodien, aptuveni
17:45, Rīgā, Zolitūdē, Priedaines ielā 20 sagruva veikals MAXIMA, ir cietušie
un bojāgājušie ...
Anna iekliedzās: “Kur?”
Ansis pārsteigts atsaucās: “Teicu – nebraucam! Kam
tev to vajag? Brīvdienās aizbrauksim uz veikaliem. Mierīgi pastaigāsim. Bet,
nē! Tev vajag tieši to stulbo veikalu! Kas, tev dzīvot apnicis? Redzi, kas tur
noticis? “
Anna žigli sameklēja pirkumu čeku, ieskatījās tajā
un sacīja: “17:23. Mēs tajā brīdī bijām pie kases ...”
Ansis atcerējās savu de javu, bet neizstāstīja.
Abi sastinguši raudzījās televizora ekrānā, jo 17:23
pa MAXIMU vēl staigātu un staigātu ..., bet varbūt pēc brīža gulētu kaut kur
drupu kaudzē? Viņi izrādījās veiksmes “upuri”: Anna darbā pieļāva kļūdu un
Ansis ignorēja sievas kaprīzi.
Televizors rādīja šausmu skatus no notikuma vietas,
Tas bija briesmīgi. Gruvešus, kuros vēl atradās cilvēki. Darbojās glābēji.
Kārtību uzturēja policisti un zemessargi. Apkārt ziņkārīgie un tie, kuri
meklēja tos, kuri aizgāja uz veikalu, bet mājās vēl aizvien nebija atgriezušies.
Kā tad tā, jo tepat blakus vien dzīvoja ...
Televizorā rādītajos kadros skanēja izdzīvojušo
izbīlis par notikušo un arī prieks par veiksmīgu izglābšanos.
“Ārprāts! Tur varējām būt arī mēs!” Anna beidzot saprata,
“tā stulbā kļūda mūs izglāba!”
“Jāaa ...” Ansis piebilda, bet viņa kā apmāta
turpināja:
“Lai dabūtu gatavu tādu kļūdu ir jābūt debīlai! Kaut
kāda mistika, lai mūs atturētu no MAXIMAS. Un vispār, es par veikalu atcerējos,
bet tu jau biji pagriezis mašīnu ...”
“Es to speciāli izdarīju. Man negribējās uz turieni
un viss,” Ansis pārtrauca sievu.
“Es atkal padomāju, ka rītā arī ir diena un neko
neteicu, jo veikals jau nav zaķis – mežā neaizbēgs,” Anna īpaši uzsvēra savu
iemīļoto teicienu.
Vakars pagāja vērojot reportāžas no notikuma vietas
par izglābtajiem un mirušiem. Par sabiedrības atbalstu meklēšanas un glābšanas
darbos. Par veikala jumta apzaļumošanu un apsarga rīcību signalizācijas laikā.
Ansis sašutis komentēja: “Kas? Tie cilvēki galīgi
stulbi, vai? Signalizāciju nedzirdēja?”
Anna viņu pārtrauca: “Ja mēs tur būtu bijuši, vai
reaģētu? Muktu ārā? Nu ne, taču!”
Abus mocīja jautājums: kā būtu, ja būtu? Ja paši tur
būtu? Tagad viņi skatījās ziņas par citu nelaimi. Kā būtu, ja būtu ... Tagad
citi skatītos ziņas par nelaimi, kurā Anna un Ansis nez, kur būtu ...
Galda vidū stāvēja čeks, kurā bija iedrukāts laiks
ar minūšu starpību no traģēdijas laika.
Annas kājai pieglaudās mīksts kažociņš un viņai
pēkšņi ienāca prātā: kaķis nesaprastu, kāpēc šovakar neesam mājās ...
Nākamajā rītā, braucot uz Rīgu, Anna par MAXIMU
centās nedomāt, bet darbā izlaboja kļūdu. Galvenā grāmatvede pat nenojauta, ko
viņas vietniece sastrādājusi.
Abas aizgāja uz blakus kabinetu dzert ierasto rīta
kafiju – mazas sapulcītes, kurās pārsvarā skanēja smiekli tā, ka visa pamale
skanēja. Šorīt drūmi apsprieda MAXIMU, bet Anna klusēja un raudzījās krūzē.
Galvenā grāmatvede to pamanīja un vaicāja: “Anna,
vai tev tur kāds gāja bojā?”
Anna atbildēja: “Nē. Es vakar pamatlīdzkļos izdarīju
visstulbāko kļūdu savā grāmatvedes mūžā un palikām dzīvi."
Kolēģes sastinga katra savā kustībā un vienlaicīgi
vaicāja: kas! ko? ko tu teici?
Anna visu izstāstīja. Kādu brīdi bija klusums, tad
visas izšausminājās un kopīgi secināja, ka kādi augstāki spēki parūpējušies par
tik stulbu kļūdu. Galvenā grāmatvede vēl atcerējās, ka pāris dienas atpakaļ
Anna teica, ka šonedēļ vēlas apmeklēt šo, nu jau sabrukušo MAXIMAS veikalu.
Grāmatvedes izdzēra kafiju un devās pie saviem
rakstāmgaldiem.
Tobrīd MAXIMAS gruvešos turpinājās izdzīvojušo un
līķu meklēšana. Tikmēr Anna ar Ansi bija sveiki un veseli, arī programmā viss
kārtībā. Tikai viņa savā prātā vēl aizvien domāja par kļūdu: nu kā varēja ko
tādu dabūt gatavu! Iespējams, ka apziņa vēl nebija atguvusies no notikumu
sakritības. Prāts vijās ap vakardienu, jo domāja arī par to, kā pati rīkotos
trauksmes gadījumā. Ignorētu? Muktu? Kas to lai zina? Varbūt, tāpat kā citi,
palūkotos apkārt, palūkotos viens uz otru un darītu kā vairums blakus esošie.
Šajā gadījumā – paliktu veikalā, iespējams zem gruvešiem. Bet, ja muktu, vai
paspētu? Vai, vai? Ja, ja ... Likās, ka dzenis kaļ smadzenēs.
Galvenā grāmatvede kādā brīdī iesaucās: “Šausmas! Kā
tev paveicās!” Varbūt viņa iedomājās sevi, jo dzīvoja Imantā.
Pilsētā Ansis atkal bija iekļuvis kārtējā
sastrēgumā.
“Kur tu lien, stulbeni!” viņš skaļi lamājās, jo
tikko bija izsēdinājis šefu pie kaut kāda kantora un mēģināja atrast stāvvietu.
Radio skanēja mūzika. Ansis pārslēdza uz citu kanālu, kurā nerimās ziņas par
vakardienas traģēdiju. Viņš negribēja domāt par to, kā būtu bijis, ja būtu ...
Tikai mocīja ziņkāre: kas tur tagad notiek? Šeit, acu priekšā, ņirbēja
automašīnas, tilts un sastrēgums.
“Kur viņiem visiem jābrauc? Darbā nav jābūt? Jā,
Annai taisnība, ka Daugava jāaizber ...” Ansis centās novērst savu uzmanību no
radio raidītās informācijas.
Kā būtu, ja ... Ja cilvēki ieklausītos savā
intuīcijā, nevis paļautos uz bara inerci? Nez, cik daudz bija to, ar kuriem
Visuma spēki izrīkojās tāpat kā ar viņiem? Tā Ansis un Anna spriedelēja pēc
darba, mājupbraucot. Abi turpināja šaubīties, kā rīkotos, dzirdot
signalizāciju. Kam klausītu?
“Cik labi, ka vakar biju tik stulba,” teica Anna,
aizverot automašīnas durvis.
“Tu neesi stulba. Varbūt tā vajadzēja,” atbildēja
Ansis un nospieda signalizācijas pogu.
Viņi atkal bija mājās, bet virtuves logā lūkojās
kaķis.