KĀ  BŪTU,  JA  BŪTU ...

                                                                                                              (stāstā emocionalizēta 99% patiesība)

     Anna pikti nolamājās: “Johaidī! Murgs kaut kāds! Kā to varēja dabūt gatavu! Labi, ka neviens neredz! Šitādu kļūdu! Johaidī!”

   Viņa grāmatvedības programmā ievadīja nomātā pamalīdzekļa datus un visai grupai aprēķināja nolietojumu. Nu taču, redzēja to mantu sarakstā. Nu vajadzēja to pamanīt, ka nevietā. Bet – nē! Kā apmāta. Kad aprēķinātie skaitļi parādījās virsgrāmatā, Anna ieraudzīja kļūdu, jo šajā pamatlīdzkļu grupā šomēness nebija nekādu izmaiņu. Un vispār, tam bija jābūt tikai kontrolaprēķinam. Un vispār, vajadzēja pārbaudīt citu pamatlīdzekļu grupu, kurā bija kāda aparāta remonts. Un vispār vajadzēja pārbaudīt tikai šo mantu, jo interesēja tikai konkrēta summa. Un vispār! Vispār! Vispār! Kāda nelabā pēc vispār šovakar gramstījās gar pamatlīdzekļiem? Rītā arī darabadiena!

            “Kaut kāds sviests! Meitene, kas ar tevi notiek!” Anna sevi sarāja, jo tad, ja kaut kas nesanāca, mēdza skaļi runāt. Kā pati smējās: reizēm ir vērts aprunāties ar gudriem cilvēkiem. Vecs teiciens, bet iedarbīgs.

       Labot vairs nebija laika, jo zvanīja vīrs Ansis. Viņam drīz bija jābūt klāt, lai abi brauktu mājās.

Annai visā kopējā uzņēmuma struktūrā bija laba reputācija, un ar viņu arī konsultējās. Ja citas grāmatvedes uzzinātu, kādu kļūdu pieļāvusi, ui! Neticētu! Annai bija azarts ņemties ar pamatlīdzekļiem un nesaprata, kāpēc grāmatvedes skurinājās – tikai ne tos! Tur esot kā labirintā. Annai gan patika: jo sarežģītākas situācijas, jo interesantāk, jo īpaši tādās, kuras praksē parādās pirmo reizi.

     Anna un Ansis brauca mājās. Bija tumšs rudens vakars. Viņa atgādināja, ka šovakar jāiebrauc tajā Zolitūdes MAXIMĀ, bet savās domās vēl arvien nespēja rimties. Pa galvu krustu šķērsu malās pieļautā kļūda.

       Anna gadrīz vienā elpas vilcienā izstāstīja savu darba problēmu. Ansis gan tur neko nesaprata, bet tik daudz bija skaidrs, ka kaut kas nopietns.

       “Aņņuk, tu man esi gudra sieviete. Rītā visu izlabosi,” viņš uzmundrināja sievu.

     “Stulba zoss tava sieviete!” atbildēja Anna, “tur ir vesela programma! Tas tev nav kā ar kalkulatoru veikt aprēķinu un pēc tam papīrā ierakstīt rezultātu. Nu nav vairs alu laiki! Tagad visu dara dators! Tikai vajag tajā pareizi iestampāt ciparus!”

     “Labi, labi! Pavazāsies pa veikalu un relaksēsies,” Ansis mierināja, bet pats pie sevis nodomāja – atkal tas sasodītais veikals! Kas viņai pēdējās dienās uznācis? Viņam pašam tik ļoti negribējās tur braukt. Bija ļoti noguris, jo visu dienu nomuļļājās pa Rīgu.

    Tūlīt jau vajadzīgais pagrieziens, bet pirms tā ierastais LATa veikals. Ansis automātiski ieslēdza pagrieziena rādītāju. Tikai nepilnus 100 metrus pirms pagrieziena. Pēkšņi pārņēma de javu sajūta, jo automašīna gribēja braukt taisni, bet Ansis pagrieza stūri ātrāk un iebrauca stāvvietā. Viņš šo mirkli atcerējās vēlāk.

       Tā nu, kā ierasts mājupbraucot, pa ceļam piestāja pie LATa veikala. Anna gan atgādināja, ka šovakar bija nolēmuši izmest nelielu līkumu un iebraukt MAXIMĀ. Viņa pati īsti nezināja, ko tajā vajadzēja. Gribēja un viss.

         Ansis noburkšķēja: “Ko nu vairs! Rīt!”

         “Rīt! Rīt! Jau cik dienas to dzirdu!” atcirta Anna.

       Sapirka vajadzīgo un devās mājās. Vēl aizvien visu ceļu Anna nespēja rimties. Jau neskaitāmas reizes vienas un tās pašas domas – kā varēja pieļaut tik stulbu kļūdu? Rīt pirmais, kas jādara – jālabo. Bet kā! Smadzenes kā nobloķētas.

      Anna un Ansis pārradās mājās. Novilka virsdrēbes, nomazgāja rokas un devās uz virtuvi. Tur vīrs ieslēdza televizoru, bet Anna sāka izkrāmēt iepirkumu maisu.

      Televizorā skanēja informācija, ka šodien, aptuveni 17:45, Rīgā, Zolitūdē, Priedaines ielā 20 sagruva veikals MAXIMA, ir cietušie un bojāgājušie ...

         Anna iekliedzās: “Kur?”

     Ansis pārsteigts atsaucās: “Teicu – nebraucam! Kam tev to vajag? Brīvdienās aizbrauksim uz veikaliem. Mierīgi pastaigāsim. Bet, nē! Tev vajag tieši to stulbo veikalu! Kas, tev dzīvot apnicis? Redzi, kas tur noticis? “

         Anna žigli sameklēja pirkumu čeku, ieskatījās tajā un sacīja: “17:23. Mēs tajā brīdī bijām pie kases ...”

         Ansis atcerējās savu de javu, bet neizstāstīja.

       Abi sastinguši raudzījās televizora ekrānā, jo 17:23 pa MAXIMU vēl staigātu un staigātu ..., bet varbūt pēc brīža gulētu kaut kur drupu kaudzē? Viņi izrādījās veiksmes “upuri”: Anna darbā pieļāva kļūdu un Ansis ignorēja sievas kaprīzi.

       Televizors rādīja šausmu skatus no notikuma vietas, Tas bija briesmīgi. Gruvešus, kuros vēl atradās cilvēki. Darbojās glābēji. Kārtību uzturēja policisti un zemessargi. Apkārt ziņkārīgie un tie, kuri meklēja tos, kuri aizgāja uz veikalu, bet mājās vēl aizvien nebija atgriezušies. Kā tad tā, jo tepat blakus vien dzīvoja ...

      Televizorā rādītajos kadros skanēja izdzīvojušo izbīlis par notikušo un arī prieks par veiksmīgu izglābšanos.

           “Ārprāts! Tur varējām būt arī mēs!” Anna beidzot saprata, “tā stulbā kļūda mūs izglāba!”

           “Jāaa ...” Ansis piebilda, bet viņa kā apmāta turpināja:

          “Lai dabūtu gatavu tādu kļūdu ir jābūt debīlai! Kaut kāda mistika, lai mūs atturētu no MAXIMAS. Un vispār, es par veikalu atcerējos, bet tu jau biji pagriezis mašīnu ...”

           “Es to speciāli izdarīju. Man negribējās uz turieni un viss,” Ansis pārtrauca sievu.

         “Es atkal padomāju, ka rītā arī ir diena un neko neteicu, jo veikals jau nav zaķis – mežā neaizbēgs,” Anna īpaši uzsvēra savu iemīļoto teicienu.

         Vakars pagāja vērojot reportāžas no notikuma vietas par izglābtajiem un mirušiem. Par sabiedrības atbalstu meklēšanas un glābšanas darbos. Par veikala jumta apzaļumošanu un apsarga rīcību signalizācijas laikā.

            Ansis sašutis komentēja: “Kas? Tie cilvēki galīgi stulbi, vai? Signalizāciju nedzirdēja?”

            Anna viņu pārtrauca: “Ja mēs tur būtu bijuši, vai reaģētu? Muktu ārā? Nu ne, taču!”

           Abus mocīja jautājums: kā būtu, ja būtu? Ja paši tur būtu? Tagad viņi skatījās ziņas par citu nelaimi. Kā būtu, ja būtu ... Tagad citi skatītos ziņas par nelaimi, kurā Anna un Ansis nez, kur būtu ...

            Galda vidū stāvēja čeks, kurā bija iedrukāts laiks ar minūšu starpību no traģēdijas laika.

       Annas kājai pieglaudās mīksts kažociņš un viņai pēkšņi ienāca prātā: kaķis nesaprastu, kāpēc šovakar neesam mājās ...

         Nākamajā rītā, braucot uz Rīgu, Anna par MAXIMU centās nedomāt, bet darbā izlaboja kļūdu. Galvenā grāmatvede pat nenojauta, ko viņas vietniece sastrādājusi.

             Abas aizgāja uz blakus kabinetu dzert ierasto rīta kafiju – mazas sapulcītes, kurās pārsvarā skanēja smiekli tā, ka visa pamale skanēja. Šorīt drūmi apsprieda MAXIMU, bet Anna klusēja un raudzījās krūzē.

Galvenā grāmatvede to pamanīja un vaicāja: “Anna, vai tev tur kāds gāja bojā?”

             Anna atbildēja: “Nē. Es vakar pamatlīdzkļos izdarīju visstulbāko kļūdu savā grāmatvedes mūžā un palikām dzīvi."

              Kolēģes sastinga katra savā kustībā un vienlaicīgi vaicāja: kas! ko? ko tu teici?

          Anna visu izstāstīja. Kādu brīdi bija klusums, tad visas izšausminājās un kopīgi secināja, ka kādi augstāki spēki parūpējušies par tik stulbu kļūdu. Galvenā grāmatvede vēl atcerējās, ka pāris dienas atpakaļ Anna teica, ka šonedēļ vēlas apmeklēt šo, nu jau sabrukušo MAXIMAS veikalu.

              Grāmatvedes izdzēra kafiju un devās pie saviem rakstāmgaldiem.

         Tobrīd MAXIMAS gruvešos turpinājās izdzīvojušo un līķu meklēšana. Tikmēr Anna ar Ansi bija sveiki un veseli, arī programmā viss kārtībā. Tikai viņa savā prātā vēl aizvien domāja par kļūdu: nu kā varēja ko tādu dabūt gatavu! Iespējams, ka apziņa vēl nebija atguvusies no notikumu sakritības. Prāts vijās ap vakardienu, jo domāja arī par to, kā pati rīkotos trauksmes gadījumā. Ignorētu? Muktu? Kas to lai zina? Varbūt, tāpat kā citi, palūkotos apkārt, palūkotos viens uz otru un darītu kā vairums blakus esošie. Šajā gadījumā – paliktu veikalā, iespējams zem gruvešiem. Bet, ja muktu, vai paspētu? Vai, vai? Ja, ja ... Likās, ka dzenis kaļ smadzenēs.

              Galvenā grāmatvede kādā brīdī iesaucās: “Šausmas! Kā tev paveicās!” Varbūt viņa iedomājās sevi, jo dzīvoja Imantā.

                Pilsētā Ansis atkal bija iekļuvis kārtējā sastrēgumā.

            “Kur tu lien, stulbeni!” viņš skaļi lamājās, jo tikko bija izsēdinājis šefu pie kaut kāda kantora un mēģināja atrast stāvvietu. Radio skanēja mūzika. Ansis pārslēdza uz citu kanālu, kurā nerimās ziņas par vakardienas traģēdiju. Viņš negribēja domāt par to, kā būtu bijis, ja būtu ... Tikai mocīja ziņkāre: kas tur tagad notiek? Šeit, acu priekšā, ņirbēja automašīnas, tilts un sastrēgums.

           “Kur viņiem visiem jābrauc? Darbā nav jābūt? Jā, Annai taisnība, ka Daugava jāaizber ...” Ansis centās novērst savu uzmanību no radio raidītās informācijas.

               Kā būtu, ja ... Ja cilvēki ieklausītos savā intuīcijā, nevis paļautos uz bara inerci? Nez, cik daudz bija to, ar kuriem Visuma spēki izrīkojās tāpat kā ar viņiem? Tā Ansis un Anna spriedelēja pēc darba, mājupbraucot. Abi turpināja šaubīties, kā rīkotos, dzirdot signalizāciju. Kam klausītu?

              “Cik labi, ka vakar biju tik stulba,” teica Anna, aizverot automašīnas durvis.

              “Tu neesi stulba. Varbūt tā vajadzēja,” atbildēja Ansis un nospieda signalizācijas pogu.

               Viņi atkal bija mājās, bet virtuves logā lūkojās kaķis.