KAD  SAVU VĒJU  RADĪJA  KOKI

     Neatminamos laikos vēju radīja koki. Dižozols pasludināja sapulci un visi kopā nolēma: uz kuru pusi, cik ilgi un cik stiprs būs vējš. Tad egles sāka šalkt takti, apses drebināt ātrumu, priedes žužināt vēja ritmu - vienvārdsakot: visi koki sāka locīties un kustināt zarus saskaņā ar sapulcē nolemto. To darbības rezultātā sakustinātais gaiss kļuva par vēju. Koki bija draudzīgi un nekādi tā postījumi netika manīti, jo kurš tad sev darītu pāri? Neviens. Katrs domāja par savu labsajūtu un tāpēc arī pārējie necieta.
    Reiz zibens iespēra ozolam un tas sadega. Kad koki atkal nolēma, ka vajadzīgs vējš, tiem pietrūka vieduma un vienprātības. Priedes vēlējās brāzmainu vēju, lai pūš no jūras puses, tām tik ļoti patika tās svaigums. Egles gribēja mierīgu vēju - domīgi pašņākt savā nodabā. Apses vispār negribēja vēju, jo bija apnikusi trīcelība. Bērziem gribējās kārtīgi izlīgoties, bet liepas ziedēja un negribēja, lai vējš izgaiņā bites. Kļavas sauca, lai vējš atnes lietu, jo karstumā to lielās lapas bija nopļekušas. Bet ozoliem bija vienalga, jo sēroja pēc sava zudušā biedra. Kārkli un alkšņi gribēja, lai pūš no Ziemeļiem, augļukoki - no Dienvidiem. Vīksnas un gobas gribēja Austrumu vēju, jo to negribēja citi koki. Tā nu visi sāka vicināties ar zariem un šūpoties viens pret otru, ka nepamanīja, kā tas vējš, ko sākumā sacēla, pārvērtās vētrā. Lūza zari, bira lapas. Un tad visi sāka skaidroties, kurš pie tā vainīgs: egles pārmeta priedēm, vīksnas ar saviem domubiedriem pārmeta augļukokiem un tā tālāk - visi vainu lika viens uz otru.
    Tikmēr vētra jau kļuva par viesuļvētru. Lūza zari, lūza koki, krita stumbri ... Savā starpā sakrituši viens uz otra, cietušie sāka vaidēt un lūgties, lai stāvošie koki palīdz tiem piecelties.
    Sākumā nenolauztie koki vēl turpināja metāt apvainojumus, bet viesuļvētra sāka rimties, jo lielākā daļa koku jau bija iznīcināta un nespēja radīt vēju. Norima arī vētra. Tikai neliels vējelis vēl skraidīja starp zarus plātošajiem kokiem. Negaidīti tie bija norimuši un vēroja postu, ko paši radījuši. Visi klusēja un neviens negribēja atzīt savu vainu.
   No sīko eglīšu jaunaudzes, kura bija piekrirusi pilna ar nolauztiem zariem un stumbriem, atskanēja šņuksti, ka ļoti sāp. Pusaugu bērzu birzīte, krietni izdraiskojusies, ieraudzīja postažas apmērus un nosauca pieaugušos kokus par stulbeņiem. Kāda veca apse, palikusi plika bez lapām, atbildēja, ka izauguši, tie kļūs tādi paši kā vecāki, varbūt mazliet labāki. Augļu koki piebalsoja, ka to augļi nekur tālu nekrītot un esot līdzīgi, jo augot vienā kolektīvā.
    Ozoli ilgi drūmi klusēja, kamēr kāds no tiem ieminējās, ka no visiem izdzīvojušiem šis esot visvecākais savā dzimtā, un ka ir gatavs uzņemties atbildību un sapulču vadību, tāpēc uzmācīgi aģitēja un vaicāja, vai pārējie piekrīt. Kāds vecs ozols tam pavaicāja, kāpēc tieši viņš, nevis kāds cits, jo līdz šim vienmēr visi lēmumi tika pieņemti kopīgi. Nu jau tagad visvecākais, ozols atbildēja ar drūmu skatienu postažā un aizrādīja, pie kā noveda šodienas iespēja visiem izrādīt savu viedokli. Koki par šādu bezkaunīgu valodu sāka kustināt zarus un šūpoties. Atkal sāka celties stiprs vējš. Sarunu uzsākušais ozols iekliedzās, ka pietiek ākstīties. Tas bija sašutis, ka pazudusi disciplīna. Tad pamanīja, ka visi to bija paklausījuši un pasludināja sevi par vadoni. Atlikušie koki bija jau krietni piekusuši no pašu sarīkotā grautiņa, ka piekrita bez ierunām. Tikai kopīgi nolēma, ka jāpavaicā arī kādam svešam padoms un palīdzība, ja paši netiek galā.
    Tagad kokus locīja citur radīts vējš, kurš diktēja savus noteikumus. Koki varēja vicināt zarus un locīties, bet vēja stiprumu un virzienu ietekmēt vairs nespēja.
   Mazās eglītes izauga tādas pašas drūmas kā vecās egles. Bērzi vienmēr locījās vai līdz zemei vēja iespaidā. Citi koki: kāds pretojās, kāds labprāt pakļāvās, kādam bija vienalga, bet vairs nebija vienotības un vēju ietekmēt arī nespēja. Savā starpā vēl aizvien šūpojās pārmetumos, bet jau par vēlu, jo labprātīgi bija nokļuvuši svešā ietekmē. Koki vējā vaimanāja, lūza, krita, bet jaunaudzēm stāstīja, ka reiz bija labāki laiki. Tikai jaunie koki veču pasakām vairs neticēja, jo auga citāda vēja varā.