Izcirtuma malā rotaļājās mazie vilcēni. Mamma bija atļāvusi iziet saulainā vietā. Tad nu viņi plosījās uz nebēdu, mīļi kodīdami viens otru. Tikai viens vilcēns vienmēr koda stiprāk. Pārējie viņam aizrādīja, ka tā nedrīkst, jo nav jau medījumi – tikai brāļi un māsas. Viņš attrauca, ka darīs kā gribēs.
Atgriežoties mājās, viņi pažēlojās mammai par brāli, kurš uztaisīja lielas acis un teica, ka nesaprot, par ko ir runa – viņu apmelo. Mamma ieteica būt draudzīgiem un mīļiem vienam pret otru.
Nākamajā reizē, kad viņus palaida padraiskoties izcirtuma malā, viņš koda vēl stiprāk. Brāļi un māsas centās no vilcēna izvairīties, bet viņš ar vēl lielāku sparu metās barā. Pārējie viņam lūdza nekost tik stipri. Vilcēns atsmēja, ka darīs kā gribēs – nevajadzēja nosūdzēt.
Atgriežoties mājās, vilcēns pasūdzējās mammai, ka, spēlējoties, brāļi un māsas viņam stipri kož. Mamma viņus sabāra, bet vilcēnu apmīļoja.
Trešajā reizē, kad viņus palaida padraiskoties izcirtuma malā, vilcēns savainoja ķepu tā, ka varēja paiet tikai uz trim kājām. Bija jau arī laiks iet mājās. Brāļi un māsas vilcēnam pateica, ka viņi darīs kā gribēs un aši aizskrēja.
Mājās brāļi un māsas mammai pateica, ka nezinot, kur vilcēns aizgājis. Viņa bārās, ka tā nedrīkst, ka visiem jāturas kopā, ka jāuzmana un jārūpējas vienam par otru. Brāļi un māsas tikai piekrītoši māja ar galvām.
Vilcēns lēnām kliboja uz mājām un domāja: kāpēc, kāpēc viņi tā? Kāpēc pameta? Kāpēc nepagaidīja? Viņš taču nevienam neko sliktu nav nodarījis! Kad tiks mājās, sūdzēsies mammai, kura vilcēnu noteikti samīļos, bet brāļus un māsas sabārs.
