L   2025.

***

Lai ko vēlas mani vecāki,
Pats vien daru savu dzīvi:
Vai nu ziedu vītnes viju,
Vai nu dzeloņdrātis pinu.
Lai smej draugi, runā skauģi,
Godam nesu savu darījumu.

ļaudis runā ka man galvā vējš
ka pietrūkst pareizības
jo es kā švilpaste
starp viņiem savādāka
un tā kā gaisā pasista
par viņu nopēlumiem smejos
bet nezina tie ļaudis
kā viena raudu mājās
un nedalos ar viņiem tāpēc
ka manas sāpes izvazās pa pasauli
jo ļaudis vārās savā sulā
viens otru nopeļ aprunā
un savās neveiksmēs vien sūkstās

es laikam eju nepareizā sabiedrībā
man jādodas pie tiem kas smaida
un citiem labu vēlē
ar kuriem varu saprasties
un kopā bēdu dalīt
pie tiem kas prot par otru priecāties
un pasniedz roku palīdz piecelties
pie tādiem kam ir vienaldzīgi vēji
kas plosa īgnu ļaužu galvas
kad viņi skauž un rejas gaužas

ja būsim vairāk tā kā švilpastes
vai ļaunuma būs mazāk
un pasaulei kļūs labāk
vai nenosodīs ļaudis palīdzēs
un dzīvosim tik draudzīgi
ka priecīgi būs visi kas mums līdzās
bet diemžēl nebūs kā to vēlos
jo ļaudis neko tādu nepieļaus
un pasaule rit postā
vai tikai tad mēs būsim kopā
reiz visi beidzot gaisā pasisti
kad aizies mums tā bojā

******

Labu rītu! Jauku dienu!
Tā, lai mēs ar mīļu prātu
Visiem teicam labu vārdu,
Lai ar prieku darbu veicam,
Dienu vadām gandarītu.

L   2024.

Līdz manīm netiki atnācis,
Jo tu vēl pa pasauli klejoji;
Es sen jau tev pretī gāju,
Bet neveiksmīgi meklēju.

Un, kad jau beidzot atradis
Mani, satiki vien kapa vietu,
Es neko vairs darīt nevarēju,
Bet arī tu neko vairs nespēji.

Laukā pelēks lietus
Līst
Bet krāsainais lietussargs
Zudis
Laukā melnēji dubļi
Šķīst
Bet sarkanie gumijas zābaki
Cauri
Es dodos ar basām kājām
Skriet
Pa pelķēm bradāt un ūdeni
Šķiest
Jo kāpēc sevi no lietus man
Slēpt
Ja bez drēbēm tiecos pret
Sauli

labs rīts tā pieceļ tevi
kā mātes rokas paņem zīdaini
labs rīts kā spurains pusaudzis
jo nenojaut ko dos tev pretī
labs rīts kā pirmais skūpsts
kad kaut ko jaunu ieguvis
labs rīts kā prasmīgs mīlnieks
ir emocijas atvēris
labs rīts tev labvēlīgs
ja labā omā pamodies
labs rīts ir vienmēr priecīgs
kad ģimenē tiek sagaidīts
labs rīts ko novēlu mums visiem
lai saulains miers visapkārt

****

Lūdzu piedošanu tavu,
Jo es ļauju mocīt savu
Pašcieņu ar melu garu.

līdz tevīm vēl aiziešu
rasā pirms saullēkta
un tevi tur sastapšu
slapju bez cerībām
bet es tevi atstāšu
un došos vēl tālāk
lai reiz atrastu to
ko jau meklēju tevī
es noteikti nevilkšu
līdzi sev tādu kurš
pats sevi mērcē
lai raisītu žēlumu
jo neesmu es zirgs
kam vezumu smagi
ir jāvelk un jāvelk
jo es jau ar tevi
reiz iebraucu auzās
un nu visu lieko
pametu tajās

lido akmeņi no malas
rādot kā pareizi daras
bet metēju rokām nav sejas
jo akmeņiem pretī manas
dimantu asaras smejas

......

līdzko mani kāds noķers
tā visi metīsies
gabalos saplosīt
un tad aplenks
un katrs centīsies
kumosu nokost
bet rīklē iesprūdīs
jo par lielu tas gabals būs
un aizrīsies
jo laika nepietiks
to sakošļāt

jo sakausies
kad neizdosies
to vēl citiem atņemt
bet vai tas ir tā vērsts
ļaujot viņiem sevi mocīt
man varbūt pašam sameklēt
kurš veselu uzreiz jau aprīs
tad mazāk sāpēs
un arī ātrāk visam beigas būs
jo mani tūlīt noķers

L   2023.

Lūdzu kopā smilšu kastē spēlēties
Ar manām mašīnām un traktoriem.

Ak, nenāksi, jo pašai savas smiltiņas,
Kur spainītis ar lāpstiņu un formiņas.

Es tev palīdzēšu pārcelties pie manis,
Un visas smiltis vienā kastē sabērsim.

Ak, negribi, jo kaimiņos ir arī citi puikas,
Kam mēdz būt smilšu kastes pilnākas.

Žēl gan, ka nevēlies, jo tu man ļoti patiki.
Un ieraudzīju meiteni bez smilšu kastes.

Lej, lej man pilnu glāzi,
Es tajā sevi slīcināšu,
Un nelasi man morāli
Par alkohola kaitīgumu.
Bet, kamēr klausos tavu lekciju,
Pat nejūtu, kā es to izdzeru.
Nu, pielej pilnu arī otru glāzi,
Jo gaidu runai turpinājumu,
Un, kamēr izteiksmīgi stāsti,
Es atkal glāzi iztukšoju.
Nu, ielej man vēl trešo glāzi,
Jo tu jau mani biedēt sāki,
Un, lai nav jādomā, ka daru slikti,
Jau atkal tukša glāze gaida ieliešanu.
Lej, lej, tik lej un nebaries - es dzeršu,
Līdz glāzi nepacelšu
Un tavu balsi nedzirdēšu,
Jo izdzertajā glāzē noslīkusi būšu.

lien atmiņas kā apnicīgas mušas
no kurām ik pa laikam atbrīvojas
bet diemžēl atkal kādas atgriežas
jo nevar nomušīt pavisam visas

Latvietim ir Velis,
Kuru godā un galdu klāj,
Lai viņš mielojas klusumā.

Atnāk svešs Helovīns
Kurš skaļi apkārt staigā
Un klauvēdams ēdamo vāc.

Lokām ceļus savu laupītāju priekšā
Un ik brīdi glaimīgi tiem smaidām
Nodevīgā pielīšanas priekā

Galvas noliecam paši sev melojam
Neesam gatavi pelnītam pērienam
Un savas mīkstās pakaļas slēpjam

Tikmēr nabagam visam plikam
Kājas brīvas un rokas tukšas
Ir vienmēr gatavas spēka vēzienam

Nu ir jāceļas un droši jāpagriežas
Un godīgi savā kailumā jāatzīstas
Jo dibens nav seja nav jānobīstas

labi ka tev nav aste
jo tai garāmejot uzkāptu
tikai tavu ēnu nobradāju
kamēr tava aste iecirta pļauku

Laiks aizskrien
Kā bezdelīgas spārnos
Laiks aizsnauž
Kā vistas sēž perēkļos
Laiks aizkliedz
Kā gājputni sauc kāšos
Laiks bezcerīgs
Kā vārnas ķērcienos
Laiks mierā aizslīd
Kā balti gulbji ezeros
Laiks prieku atrod
Kā zvirbuļi čaukst krūmos
Laiks reizēm iesāp
Kā maitasputnu knābjos
Laiks vietās noliek
Kā papagaiļus būros
Laiks tālāk aiziet
Kā atstāj savos putnos

Lāčplēsim tik noļukušas ausis,
Un Spīdola kar tukšu šūpuli,
Jo nu vairs neesam tikai letiņi,
Bet arī likumīgi izvirtusi tauta.

Jo eiropiešu savienībai savi tikumi,
Par ko reiz mēs tik labprātīgi balsojām:
Ka būsim nabadzībā, bagātībā līdzīgi.

Bet, kā mēs izkropļojām izpratni par ģimeni,
Sit savas plaukstiņas jau musulmaņu tautas.

L   2022.

Laiks ir tikai mākslīgs pulkstenis,
Kurš skaita dzīves gaitu;
Ir dabīgs Saules ritma griezenis,
Kur Dieva pavadībā augu.

liepziedus smaržoju
medainu laiku
dzirdu ziedēšanu
bišu sanēšanu
ziemā ēdīšu medu
ar maizes gabalu
puteņi lai iet pa gaisu
vasaru izgaršošu

laiks ar mani jokus plēš
prieku dod un bēdas dzēš
tikai man vairs spēka nav
ne to prieku ne tās bēdas
ne to nejēdzīgo laiku izturēt

lai pašam nekļūtu sliktāk
upurim nav savas tiesības
bet pienākas ievērot likumu
jo viņam ir jānorij rūgtums
un jāiesāk dzīvi no jauna
bet varmākam upuri daudzi
jo tiesības smieties par mokām
kad patiesas bailes nav tādi kā draudi
bet nelaimē gremdē vēl dziļāk
tāpēc kādi iesaka palūgties kristu
jo varmākam viss jau vienalga
kad tas savu upuri sūta pie velna
paļaujos dievam jo ticu vien viņam
bet mani kā upuri aizsauc pie sevis
bet varmāka paliek uz grēcīgās zemes
uz kuras vēl jāmokās ilgi jo ilgi
jo tur ir ticība likums un taisnība
bet pasaulei tāpēc nav viegli
jo ļaudis tur humāni ļauni
bet nu jau vairs neapdraud mani
jo debesis tālu jo tālu
no zemes un elles

Laiku skaita tie, kas prot rēķināt,
Citi mūžu dzīvo, kā sanāk;
Kamēr vieni nožēlo gadus, kas aiziet,
Otri - vienkārši dzīvo laimīgāk.

****

ledus klāti
ielas trotuāri lauki
visiem kājas slīd
tāpēc piemin māti
smiltis sasalušas
sētnieks kapā tās
un arī piemin māti
ceļu uzkopšanas tehnikai
jānokaisa ceļi
šoferi vēl aizmiguši
braucot piemin māti
atkal bagātīgi pārslas krīt
izsvaida tās puteņi
un ka tavu māti
cik tas viss ir viegli
gaiši skaisti mīļi
smilšu kalnā sniegi viz
kur jau gadu gadiem krāšņi
apsedz manu māti

*****

labāk sniedzu nekā lūdzu
visu laiku dodu dodu dodu
arī savu pliko miesu atdodu
tikai neko labu pretī nesagaidu

tā kā divi suņi sēž uz kaudzes
levits kariņš rej bez mitas
tā kā suņi paši neēd sienu
tā šie kopā bradā tautu

kā tu mežā sauci tādas atbalsis
kad tie kandidāti skaļi bļāva
vēlētāji arī kaut ko ievēlēja
tagad tauta baidās savas balsis

lēnāk brauksi tālāk tiksi
apdomība laba lieta
tikai varas vīru slinkā steiga
liek mums mīcīties uz vietas

esam tautas kalpus izlaiduši
visur bļaujam tā kā suņu kosti
tāpēc vēlēšanās jāiet apdomīgi
varbūt jaunās slotas vecās slauka

tikai traucē tautas sašķeltība
kamēr latviet's dalās n-tās partijās
pretinieki ievēl vienu stipru
savā vienotībā izdarīgu

ko lai saka - pļausi to ko sēsi
izaugs raža ja tu usnes izravēsi
bet ja rokas tikai klēpī turēsi
mūsu bāleliņus tirgos sveši

L   2021.

Laime ir laimīgam būt,
Nevis to meklēt
Kaut kur
Un – var būt.

Laime ir laimi redzēt
Katrā puķītē,
Kuras tu
Pušķītī liec.

Laime ir laime tevī -
Tajā mīļumā,
Kuru tu otram
Pa puķītei sniedz.

Laukos sniegā dzelteni traipi
Veči čurājuši
Fui cik neglīti runā ļaudis
Tos apgājuši

Pilsētās sniega putra ar sāli
Ceļus kaisījuši
Fui cik pretīgi runā ļaudis
Jau pieraduši

L   2020.

.......
laikam laiks pienācis rimties
neko nežēlojot

zemeslode turpinās griezties
rētas dziedējot

laikam laiks tālāk steigties
neko neskaitot

zemeslodei laiks turpināsies
brīvi elpojot

laikam un zemeslodei laiks
bezgalībā plūstot

zemeslodei iedots laiks
uz laiku kādam aizdot

.....
Līst asaras
Līst lietus
Manas asaras
Lietus asaras
Lietus izlīst

Lāsteka raud ātri,
Saltām lāsēm pilot,
Nemanāmi zemē zūd.
Vai vērts bija, būt?

Lāsteka turas spītīgi,
Cietos gabalos krītot,
Skanīgi zemē grūst.
Vai vērts bija, būt?

Lāsteka sabirst lēni,
Sevī saulstarus laužot,
Vēl brīdi zemē kūst.
Bija vērts, būt!

Liekas, laimi jau nokavēju,
Kāds aizsteidzās priekšā,
Aizelsies atskatās, smaida,
Jo, kā prata, tā paspēja,
Man muguru pagrūda,
Lai pusceļā palieku, kritu.
Sāpēja, cēlos un sapratu,
Ka laime ir šeit, šajā vietā,
Aiz viņas paklupu, nodota.

Kopkrājums - KLUSUMS

Liec savus pirkstus, kur gribi,
Palieku vienaldzīga.
Tava elpa ir karsta
Tikai uz mana skausta.
Savas dūres triec, kur gribi,
Neesmu pakļaujama.
Tava sirds ir tik salta
Kā nosalušas plaukstas.
Māj savas rokas, cik gribi,
Palieku nenoliekta.
Tava vājuma skarta,
Esmu vien ievainota.

Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

Lakstīgalas šonakt aizsmok salnā,
Ievas turpina ziedēt un skurbina.
Nav mīļotā skāviena saldā,
Upmala pamesta vientuļa.
Skatiens asaras birdina,
Sirds sāpēs klaigā.

Lakstīgalas pogojas nākamā vakarā,
Ziedlapām klāta tvanīga upmala.
Mīļotā atbalss raud nožēlā,
Atgriezties pagātnē aicina.
Sirdī cerība klaudzina,
Ieslēgta spītības varā.

L   2019.

Lietus lāses un asaras;
Abas kā pilītes krīt.
Kā slēpt savas sāpes?
Kā šobrīd lietus līst!

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

L   2018.

lido akmeņi – kā nu kurš trāpa
tik nobrāž vai ieplēš tev rētas
kuras aizdzīst lēni vai ātri
dari visu lai mazāk tās smelgtu

dzīvē akmeņi birst kā krusa
katram azotē akmens kāds
nēsā līdz pašam neērtā brīdī
ar to kādam citam atbildētu

cits akmeņus nēsā sev sirdī
kas pilna tumšas skaudības
ik vārds kā akmens šķembas
visapkārt lido ļauni dzelošas

cits atkal paceļ katru akmeni
kurš iesviests viņam trāpīgi
un metot pretī riekšavu
tic tam ka izdarījis pareizi

cits dzīvo akmens kaudzē
vienalga ja kāds atkal metīs
par daudz lai augšā celtu
vai jēga tam ja ārā līdīs

tā mētājam mēs savus vārdus
kā asus  smagus akmeņus
gan domās savās sarunās
gan sabiedriskās sarakstēs

vien otram dotais mestais
mēdz bagātīgi atgriezties
kaut paliktu mans akmens
tik mans un manā azotē

L  1990-tie gadi

lietus plīst kā papīrs
un sniegs kā cukurs tējā zūd
kā vēlos es ar tevi
šai vējā skūpstīties

un debesis melnas kā kafija
un dubļos kā biezputrā stieg
un prāts kā vīna noreibis
tik tu esi pazudis
kā palos aizplūdis strauts

es skatos kā ledus upē burzās
un liekas kāda lauska
tiek atlauzta arī man
mākoņi kā satrakots pūlis traucas
un savas ilgas es aizraidu tiem līdz'

L   1970-tie

(manas bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Lai bērniem saulains būtu rīts,
Lai būtu dzimtā bērzu birzs,
Lai neviz durkļu tērauds trīts,
Jo pietiek asins straumēm līt.

1979