Sikspārnis Jēlis bija piedzimis balts un pārējie
izdzina no bara. Viņš nokļuva kādā pagrabā, kurā atrada vietu uz nokarena
elektrības vada.
Sikspārni ieraudzīja pele Sēle, kura viņu uzrunāja:
“Kas tu par spoku? Vai esi sikspārnis Jozis?”
Baltais sikspārnis jautājumu nesaprata, bet
atbildēja: “Nē. Neesmu Jozis, esmu Jēlis.”
“Tfu, tu!” nospļāvās pele un turpināja, “man likās,
ka spoks, jo esi balts. Esmu pele Sēle. Līdzīga tev, bet bez spārniem. Tu
laikam esi lidojošā pele – sikspārnis?”
“Laikam jau tā ir,” skumji piekrita uzrunātais,
“pelēkie mani padzina no bara, jo esmu savādāks. Tu nemaz neesi līdzīga man –
tikai ausis.”
“Nu, nebaidies!” Sēle viņu mierināja, “te reiz
sikspārnis dzīvoja, kamēr aizlidoja. Domāju, ka beigts un tagad atgriezies kā
spoks. Es to zinu, jo šajā mājā jau dzīvo balts spoks - Eugēnijs. Gan jau
satiksieties un viņš pats par sevi pastāstīs.”
“Kas tas ir – spoks?” Jēlis nesaprata.
“Tas ir tāds balts tēls, gluži kā tu, bet – ne tā kā
tu, jo izrādās, ka esi dzīvs. Spoka tēls iet cauri zemei un mūriem. Tu ielidoji
caur ventilācijas lūku. Tā reiz lidinājās pelēkais Jozis, kamēr pazuda.
Ieraudzīju baltu sikspārni un nodomāju, ka kļuvis tāds pats spoks kā Eugēnijs.”
“Kas ir Eugēnijs?” vaicāja baltais sikspārnis.
“Eugēnijs ir šīs mājas spoks. Viņš pēkšņi parādās
jebkurā vietā. Šeit pagrabā ir pilns ar ēdamo, bet, ja cilvēks ienes kaut kādu
vaļēju trauku ar šķidrumu, vai kaut ko nober plauktā un uz grīdas, vai arī
noliek koka dēlīti, uz kura tik garšīgi smaržo, ka gribas paķert un apēst.
Pēkšņi parādās Eugēnijs un saka: neaiztiec! Mirsi! Es viņu klausu,” pele
atbildēja.
“Bet, kā viņš to zin?” Jēlis brīnījās.
“Viņš šeit kādreiz dzīvoja kā dzīvs, bet gāja bojā nelaimes
gadījumā. Tagad kā spoks šo māju uzrauga, jo dvēsele netiek projām no
šejienes,” Sēle paskaidroja.
“Es arī vairs netikšu?” izbijās jaunais sikspārnis.
“Nē! Nē! Mēs ar tevi tiekam laukā un varam aiziet
pavisam, jo esam dzīvi, sataustāmi un skaidri redzami!” pele mierināja.
“Bet – tas tavs Eugēnijs netiek, vai?” Jēlis kļuva
ziņkārīgs.
“Kad satiksieties, viņš pats pastāstīs,” teica pele
Sēle, kurai pašai no vecuma jau bija nosirmojis purns un ūsas – balti.
“Kad tas būs? Kāpēc tagad nenāk?” sikspārnis kļuva
vēl ziņkārīgāks.
“Pagaidīsim nakti, vai brīdi, kad man cilvēks noliks
indi. Viņš noteikti atnāks ar tevi iepazīties,” pele sacīja un piebilda, “tu
taču šeit paliksi, vai ne? Nebēgsi projām, kad ieraudzīsi spoku? Te ir labas
mājas. Pagrabs vienmēr pilns un arī vietas gana.”
Pagraba sienā no balta punkta izpletās balts stāvs
un sacīja: “Laipni lūgts manās mājās! Redzu, ka esi drosmīgs, jo nemūc projām.”
“Es ... es ...” murmināja uzrunātais, “vai tiešām
drīkstu šeit palikt? Bet, ja tu atļauj, es labprāt. Te ir tik jauki un esmu jau
iepazinies ar Sēli.
“Tas ir labi. Sadzīvosim,” laipni atbildēja
Eugēnijs.
“Tikai ...” sarunu turpināja jaunais mājas
iemītnieks.
“Tu, protams, gribi zināt par mani,” viņu pārtauca
spoks, “tad klausies!”
Pele un sikspārnis saspicēja ausis un viņš sāka savu
stāstu: “Es kādreiz šajā mājā dzīvoju kā dzīvs cilvēks. Visa kā bija gana: bija
sieva, bija bērni, bija draugi, bija manta. Sieva Grieta skaista, gudra un mīļa
saimniece. Mamma diviem burvīgiem puisēniem. Viņa visiem patika, bet es biju
tik ļoti, ļoti greizsirdīgs. Katrā viņas skatienā, žestā un laipnā vārdā
saskatīju nodevību. Likās, ka ar katru vīrieti mana sieva ir gatava pārgulēt.
Tās bija briesmīgas ciešanas. Biju gatavs saraustīt gabalos gan viņu, gan tos
vīriešus. Grietai vienmēr manā priekšā vajadzēja taisnoties un nolūgties, ka
nav vainīga. Tikai vēlāk sapratu, cik tas bija pazemojoši un tagad jau ilgus
gadus gaidu, kad Grieta man piedos pāridarījumu un varēšu atgriezties Visumā ar
šeit, uz zemes, iegūto mācību.”
“Kā tu zini, ka Grieta to darīs?” vaicāja
siskpārnis.
“Zinu, jo dvēseles jūt visu, kas viņām jāzin,”
atbildēja nelaimīgais spoks Eugēnijs un turpināja, “tad klausies tālāk. Reiz
mūs apciemoja kāds viņas brālēns. Mūsu dzimtā brālēni un māsīcas bieži savā
starpā precējās, tāpēc kļuvu dubultgreizsirdīgs. Viņi abi uzvedās tik mīļi, ka
likās – tūlīt, tūlīt liksies gultā. Ak, es muļķis! Viņi bija kopā uzauguši kā
brālis ar māsu! Man, greizsirdim, acis aizmiglotas, sirds dauzās, prāts
saduļķots ...”
“Traki, traki!” sarunā iejaucās pele, bet tūdaļ pat apklusa.
Spoks stāstīja tālāk: “Nu, lūk! Tajā vakarā Grieta
ar savu brālēnu viesistabā palika vieni un ilgi, ilgi sarunājās, jo sen nebija
tikušies. Es nespēju nomierināties. Greizsirdība žņaudza arvien ciešāk un
ciešāk – jau smacēja. Tad nolēmu, ka jāpaskatās uz tiem dūdojošiem mīļumiņiem,”
“Tu pie viņiem aizgāji un pateici, ko jūti?” stāstu
pārtauca Jēlis.
Eugēnijs turpināja: “Nē. Man bija jāvaldās citiem
parādīt, cik esmu greizsirdīgs. Nevarēju bojāt savu labo tēlu sabiedrības acīs.
Tas tikai vēl trūka, ka par mani sāktu apkārt runāt sliktu. Nē! Nē! Biju
cienījams cilvēks. Grieta arī nevienam neko nestāstīja. Mēs skaitījāmies paraugģimene.”
Sikspārnis mēģināja uzdot nākamo jautājumu: “Kas tas
ir paraug...”
“Klausies mani tālāk!” spoks pārtrauca jautājumu,
“Biju mūsu guļamistabā. Sasēju no gultasveļas virvi un caur logu laidos lejā no
otrā stāva. Bet, ak vai! Gulta sāka slīdēt pa grīdu, atsitās pret kaut ko un,
kā izrādījās, nolūza kāja. Kritu, nokritu un vairs nepiecēlos.
“Kā tas ir – nepiecēlos?” brīnījās jaunais
siskpārnis.
Eugēnijs turpināja: “Pats tam neticēju. Raudzījos uz
sevi no malas, kamēr pieskrēja Grieta un, asarās mirkdama, sauca: mīļais,
mīļais Egi! Nepamet mani. Es tevi mīlu! Bet es jau atrados balta tuneļa galā.
Man bija tik viegli un jau grasījos pa to aiziet. Tikai Grieta mani tik ļoti sauca,
ka nekur neaizgāju, jo biju viņas priekšā vainīgs. Arī brālēns tā neganti
pateica: viņš vienmēr būs kopā ar tevi, kamēr nepiedosi. Tas bija briesmīgi,
kādās mokās un pazemojumos tu dzīvoji. Tik greizsirdīgu briesmoni redzēju pirmo
reizi mūžā. Tu esi mana mīļā māsīca, bet es kā vīrietis biju gatavs viņu
nožņaugt. Re, kā liktenis izrīkojās – beidzot beigts un pagalam! Neraudi!
Priecājies!”
Spoks uz brīdi apklusa, tad turpināja: “Jūs varat
iedomāties? Šitā pateikt par mani! Tajā brīdī nolēmu palikt un atriebties.
Tunelis arī jau bija pazudis. Tikai mana miesa necēlās un es tajā vairs netiku
atpakaļ. Tikmēr Grieta kliedza un raudāja. Nezin, vai viņa brālēna teikto dzirdēja,
bet vārdi: piedodu tev, Eugēnij, no viņas mutes vēl nav skanējuši.”
“Cik šausmīgi!” iesaucās pele Sēle, lai gan šo
stāstu klausījās jau kuro reizi.
Eugēnijs nopūtās un turpināja: “Jā, es paliku uz
zemes kā spoks, jo mana dvēsele netiek projām no šīs planētas – ne piesieta, ne
palaista. Grieta no tā brīža mani sauc, bieži sēž pie kapa un ar savām lūgšanām
pietur. Viņa ir pametusi novārtā savu dārzu, bet kapa vietu apkopj ar dubultu
rūpību, gluži kā savu mīļāko rožu dobi. Dzīvs būdams, viņu nenovērtēju. Esmu
vainīgs, bet nu jau par vēlu. Tagad gaidu Grietu, un tad vēl nav zināms, vai
tikšu atpakaļ Visumā.”
“Kad es būšu beigts, vai arī šeit palikšu?” jautāja
Jēlis.
Eugēnijs atbildēja: “Visi par spokiem nepaliek. Arī
tam nav nozīme, vai, dzīvs būdams, biji labs vai slikts. Es netieku projām, jo
mani Grieta neatlaiž, bet spokojos, jo pieskatu šo namu, lai viņai šeit būtu
labi. Sieva vairākas reizes mēģināja māju pārdot, bet par to parūpējos – aizbiedēju
pircējus.”
“Grieta no tevis nebaidās?” brīnījās sikspārnis.
“Ha, ha, ha!” iesmējās pele, “no viņa? Ja tu būtu
redzējis, kā saimniece brēca, mani ieraudzījusi?”
Pēkšni iedegās gaisma un atvērās pagraba durvis,
kurās parādījās veca, sirma sieva, kura, ieraudzījusi baltu ķēmu pie griestiem,
spalgā balsī kliedza. Apžilbušais sikspārnis sāka lidināties, sāpīgi atsitoties
pret šķēršļiem, kamēr trāpīja ventilācijas lūkā.
“Nu, nē!” secināja Jēlis un aizlidoja meklēt citas
mājas: bez spokiem, spiedzējām un gaismas, “žēl peles Sēles – viņa bija tik
jauka, bet tas spoks. Es viņu nesapratu.”
