MAN.. MĒS.. MŪSU.. 

2025.

man vajag sevi salauzt
lai muļķības vairs nerakstītu
bet domās jumta korē sēdētu
un skurstenī
tur sevi noslīkušu redzētu
tad varbūt pamanītu
kā Daugavā peld līķu kāli
un tālruņos tos fiksē cilvēki
lai bildes internetā ieliktu
jo kāpēc aizpeld apbrīnoti
ir atbildīgi ierēdņi
bet mutē smeļas dūmi
jo nesaprotu
kāpēc neviens negrib mani
aizturēt par slepkavību
kad izvaroju dzeju
vai tiešām cilvēki tik atkarīgi
ka neprot nošķirt tālruni
no patiesības

Mēs tā kā laimes zaglēni,
Jo esam tikai mīļākie:
Tu grozies savā gultā,
Es raudu savā spilvenā,
Bet varējām būt laimīgi.
Tik bezjēdzīgi baidāmies
Reiz atkal būt ar kādu kopā,
Un tāpēc mēs kā gļēvuļi
Viens otru gauži mokām.

mēs šodien visur skrejoši
un tajā pašā laikā garāmejoši
kā neredzoši
no sava skatījuma pavirši
par visu gudri spriedoši
un savas domas mainoši
kad sapratuši
ka esam nepareizi kaut ko pateikuši
un publikai to skaidrojuši
vai tāpēc sprīdi labāki mēs kļuvuši

eh tikai it kā kļūdījušies labojuši
bet ne jau savas domas mainījuši
jo tikai kaut ko manījuši
un garāmejot pateikuši
mēs esam vienaldzīgi palikuši

*******

mans sapnis vēl embrija pozā
un arī vēl rozā
tā ceru kad feja vēl atnāks
un tikai ar nūjiņu pamās
un viss manā vietā tiks darīts

tik gaidot tas sapnis nu mirst
un nav vairs nekā
mana slinkuma abortā

man vairs spēka nepietiek
bet uz priekšu vēl ir jāiet
vēlos atpūsties
vajag apstāties
laiks apžēlojies
lūdzu pagaidiet
negribu vairs klausīties
kauns ir padoties
vajag tālāk doties
mani mierā lieciet
kāpēc mocīties
drīkstu nesteigties
varu pakrist nepiecelties
neaiztieciet

mana pele
tava pūce
skarbi vārdi
slikti darbi
pele alā
pūce bešā
tagad gaidi
tikai velti
tupi dusmā
sausā kokā
meklē muļki
citā vietā

2024.

man bija satikšanās drudzis
kad rūpīgi izvēlējos apakšveļu
bet viņš atnāca ar caurumu zeķē

un tad es savu izvēli izdarīju
uzreiz vēl neaizdzinu projām viņu
un abi jau kopā ejam veselās zeķēs

.................

manas atmiņas rētas plēš
un asarās plunčājas sirds
no atmiņām nevaru aizbēgt
lai kā tām pretojas prāts
atmiņas neļauj mierīgai būt
te smiekli te dusmas nāk
nu netieku es no tām vaļā
nespēju smieties tik raudāt

...........

Man liek pakļauties
Un atdoties –
Tas nozīmē, ka padoties.
Tikai neiedomājieties,
Ka varat spēlēties
Ar mani - tas var neizdoties.

Manas austiņas gurkst,
Jo tajās kāds saltumu murkst.
Bet, kad cepuri piemēru,
Manas austiņas dzird,
Kā meli tajā cepurē pil,
Jo to adīju tev,
Un brīnījos, kāpēc man pašai tik auksti?

Žēl, bet man pazudis raksts,
Pēc kura reiz mēlei es cepuri pinu,
Jo ticēju tev un to labāko ņēmu.
Bet tagad savu pēdējo dziju
Es kodēm jau metu.
Bet, ja nu grauzējiem auksti?-
Adīšu bikses, lai visām cerībām silti.

man dzīvot traucē skumjas
vien nesaprotu
no kurienes tās tādas rodas
kad sakārtoju savas domas
tad atskārstu
ka visu jāpaveic ar baudu

Mans prāts ir sapinies zirnekļa tīklā,
Kuru reiz uzaudu bezmiega naktī;
Tajā es pati kā noķerta muša
Mokos sava zirnekļa gūstā.

Mūsu mīlestība
Ir kā bezgalība,
Kad radām bērnu,
Lai mūs turpinātu.

Mēs visu nevaram zināt,
Bet varam kaut ko minēt.
Vēl varam gudri muldēt
Par to, ko nevar redzēt.

****

Mani velti dzīvotie gadi
Kā tukšas konservu bundžas
Aiz muguras velkas;
Man traucē to skaņa,
Bet tie jau, kā mūžīgas važas,
Vilksies man līdzi vēl ilgi.

........
Manas mazās pilsētas skvērā
Baloži maizes drupačas knābā.
Tie man apkārt lido un staigā -
Laikam to vēstuli zaudēja vējā.

To neatradu tuvākā pastā,
Vai arī laikam kaut kur tā ceļā,
Bet varbūt tu rakstīt vēl domā,
Un nesaņemšu tuvākā laikā.

Man šodien taka līdz ceļiem
Vispār jau to par jūru saka
Bet es sāku noticēt meļiem
Jo aizlejama ir jebkura vieta

Tā acis ar sapņainiem skatiem
Kad negribas atzīt ko rauga
Un pilnas ausis ar glaimiem
Kad notic visam ko stāsta

Tā pielejam galvas ar maldiem
Ko agresīvas reklāmas rāda
Un tad brīnāmies par citiem
Lai gan pašam nepietiek prāta

*******

Manas balles kurpītes
Kā tādi dzenīši
Jo kurpju skapi pieklaudzinājuši
To papēdīši
Man vaicājoši
Kad beidzot virpuļosi
Kad baudā lidosi
Vai tiešām zārku gaidīsi
Vai citai mūs atdosi
Saimniec kad atkal tu dejosi

mūsu pasaules kopā nesaderas
vai nu tava ir manai par mazu
vai manā pārāk daudz lieka
un jo vairāk tavu pasauli stiepju
jo vairāk tu kaktiņā raujies

bet tu savu pasauli paņēmi
un kā gliemezis lēnām aizbēgi
tā paliku viena ar savu
tik lielu kā milzīgu baseinu
no kura tu tikai vēl rāpies

2023.

Man toreiz likās,
Ka laime ir par daudz,
Ka tā tas nevar būt –
Tā dzīvē nenotiek,
Jo sāka šaubas mākt,
Ka nespēšu to mīļumu sev noturēt.
Vēl šodien skumjas māc,
Ka varēja viss labi būt.

MANAI VĀLODZEI.

Lietu gribu! Lapas čukst,
Puķes vīst un karsti man.
Vālodze, ieklausies gan,
Bet, padziedi priekam,
Jo dārzu aplaistīt var.
Fiu-luūū, fiu-luūū skan -
Savu lietu vālodze sauc.
Man lejkannā ūdens līst.

Mani putni dzīvo nebrīvē
Un savā būrī vēlēšanās zīmē,
Jo dzīvo tikai fantāzijās,
Bet nesaprot, kas gaida ārā,
Jo nenojauš, ka būrī drošāk,
Un viņi savos sapņos zīmē,
Kā trauksies augstu debesīs,
Bet nezīmē, kā kritīs lejā.

man pieskarsies tik liegi
kā spirgti skrienošs rītavējš
un turēsi tu mani cieši
kad dienā pūtīs ziemeļvējš
jo vaļā mani nelaidīsi
kaut apkārt trakos viesuļvējš
bet vakarā tu rimsies
jo aiziesi kur rietumvējš
un atkal naktī vienai
pār gultu klāsies bezvējš

man piemetas šaubas
kā utis pa galvu tās lien
tur tik negantas domas
ka gribu tev kniebt
jo tavas acis tik naivas
kā stikla pērlītes mirdz
tikai mani musina šaubas
un aiziet liek sirds
tā domas kļūst brīvas
kā mākoņi debesīs slīd
man iestājas sirdsmiers
un tu pie viņas skrien

Mana atmiņa caura
Kā džinsu bikses
Un pati jau kļuvusi
Kā pagātnes ēna
Jo dzīta un izmantota
Kā dzīve to prasa

Bet nu man ir vieta sveša
Pa saplēstu karti
Bet es vēl kā muca ar vīnu
Ko darīt ar mani
Ripināt tālāk un izliet sausu
Kā liktenis saka

Manā sētā sajājušas
Pasaciņas visvisādas
Dzirdot viņas
Liekas ļoti pazīstamas
Tajās paustās gudrības
Atmiņas no bērnības
Kad vēl naivas visas
Sāktās dzīves cerības
Kuras klausīdamas pasaciņas
Iegūst vilšanos un rētas
Jo ar meļiem ceļi krustojas
Kamēr citi par to smejas
Tās jau tikai tādas pasakas
Nez kur tajās patiesība sākas
Un kur māņi beidzas
Pasaciņas apvainojas
Aizjāj projām noskumušas
Kam man viņu blēņas
Apnikušas pamācības
Pasaciņas tādas
Nu ar mani tagad spēlējas
Kad ir saplosītas jūtas
Mīlestībā klupušas
Kļūdas atzinušas
Nobriedušas domas
Lai no pieredzes nu rodas
Patiesas un izdomātas
Manas pasaciņas
Kuras rakstu darbos nākas
Savus zirgus gaidīdamas

Man tavu mantu nevajag,
Jo pašai savas gana.
Es neko kapā nepaņemšu -
Tik vien, kā skaistu kleitu,
Ko manā skapī atradīsi.

Man baltas dieniņas
Laimiņa gādā;
Daudz manu darbiņu
Laimiņas gādā.

manās smadzenēs pelēkās
izdomās visraibākajās
tajās šūniņās
vienmēr kaut kas veidojās
gudrībās un muļķībās
savādās izpaužās
izrunātās pierakstītās
reizēm jākaunās
bet tās savās sekās nemainās
jau no Dieva dotās
krāsainās

Mana saule tevi tā uzkarsē
Ka samilzti kā mākonis
Un abus pārskrien zibeņi
Līdz zemestrīces vaidiem
Ar tūkstoš putnu atbalsīm
Tad triecas pērkongrāviens
Un tava lietus šaltis manī līst
Kā izslāpušā tuksnesī
Vēl pārskrien vēja maigums
Ar ziedlapiņu virpuļiem
Un tālāk rāmi upe plūst
Līdz nākamajam vilnim

2022.

Man apkārt graudi birst,
Smagi kā laba dzīve:
Zeltaini, silti un vērtīgi.
Bet es kā pelava baudu vēju,
Plīvoju – nederīga.

Man vairs nav ko teikt,
Jo visapkārt skumjas vien:
Nekā jauka nav, ko stāstīt,
Arī smiekli beigušies.
Nu jau atliek tikai klusēt -
Panīkums ir iestājies.
Kas to zin, kad atgriezīsies
Iedvesma un dzīvesprieks?
Varbūt tas nekad vairs nebūs,
Un man dzejošana izbeigsies;
Kaut kur paliks kādas atmiņas,
Bet par mani, būs jau aizmirsies.

Mani sapņi pametuši,
Arī putnu būri tukši;
Kas to zin, uz kuru pusi
Viņi visi aizmukuši?
Nez ko tādu meklēdami,
Visur vēji salīduši;
Paliek būri izvandīti -
Arī mani aizdzinuši.
Dodos meklēt pamali,
Kurā sapņi izgaisuši;
Ceļā putnu skeleti -
Mani nesagaidījuši.

Manā smilšu kastē
Čurā sveši kaķi.
Roku smiltis,
Mainu lāpstas.
Piedzimst citi kaķi ...

Man nekas vairs nesanāk:
Vai nu viss jau uzrakstīts,
Vai nu sūdi krīt dvēselē.
Lai nu kā, bet klusēt – jēdzīgāk,
Mazāk mēslu pasaulē.

Man pagalmā kuplojas liepa
Simtgadīga
To mans tēvs savai meitai iestādīja
Es šodien kokam mīļi pieglaužos
Un pasaku milzīgu paldies
Ka veselu gadu simtu
Tā kopā ar mani
Dižojas

2021.

Man pasniedza skaistu,
Meistarīgi pītu groziņu,
Un tajā zīmīti ar tekstu,
Lai pati piepildu pilnu.
Un vēlējumu sapratu,
Ka ne jau grozu saņēmu,
Bet izvēli, ko tajā likšu.
Es pateicos par gudrību
Un par dāvanu ar domu:
Ja vērtēšu tikai čaulu,
Tajā tukšumu redzēšu.

Mana pagātne
Ir kādā svešā sirdsapziņā,
Tā kā gruzis tajā duras,
Jo tas kāds, reiz mani
Gludu, sadauzīja šķembās,
Un iemīcīja cementā.
Tā nu sastingu ar šķautnēm,
Tāda arī devos tālāk.
Tikai vienu mazu asu gruzi
Kāds naidā neatrada –
Vēl nezināja savu sirdsapziņu.

Man kā ēzelim
Mutē iesprauda burkānu
Un uzšāva ar pātagu.
Bet nasta tik smaga,
Ka no garduma
Nespēju nokost
Pat mazu gabalu.
Bet tā pātaga
Švīkst un švīkst
Pa sasisto muguru.
Ko, lai es daru,
Ja vairs nespēju
Pavilkt to vezumu.
Un apkārt tik daudz
To nastu krāvēju
Un sāpīgo cirtēju,
Un visi kopā vēl vaktē,
Lai ēzelis neaizmuktu.

Mans smilšu pulksten’s saniķojies,
Bet vēl jau tikai pusnakts ...
Vai tiešām stunda smilšu
Ir jāiekrata atpakaļ?

Mans smilšu pulksten’s sabojājies,
Bet rudens dubļos kājas stieg...
Vai tiešām jau tik traki,
Ka jāiet smilšu graudus aizņemties?

Mans smilšu pulksten’s apstājies,
Bet man jau cita nav ...
Vai tiešām visas smiltis izbirušas,
Kad groza turpu atpakaļ?

Mans smilšu pulksten’s saplēsies,
Bet es vēl gribu laiku skaitīt ...
Vai tiešām paņems lāpstas
Un dosies kapu kalnā rakties?

......
Mans princis atjās,
Tikai šobrīd zirgu meklē,
Klejo apkārt kājām,
Apmaldījies savā izvēlē.

Mana vaina, mana vaina, mana vaina ...
Ticīgie bieži skaita šos vārdus
Jēzum Kristum un sirdsapziņai.
Kad esmu patiesi vainīgs,
Saku šos vārdus no sirds,
Jo ne jau mistika līdzēs -
Man piedos tikai tas cilvēks,
Kam darīju slikti

Mana smilšu kaste
Mirdzošos graudiņos,
Sastingusi tajā stāvu
Nodzisusi akmeņos.
Manā smilšu kastē
Rakņātāji ieradās –
Vienaldzīgi noraugos
Nekaunīgos ciemiņos.
Manu smilšu kasti
Krustu šķērsu izsijā –
Viņi tajā zeltu meklē,
Vilinošu spožumā.
Mana smilšu kaste
Sadalīta rāmīšos –
Tikai velti rušinās,
Jo tajā tagad rokas
Vien bālos putekļos.

mana pēdējā egle nokrita
un čiekuri pajuka sūnās
bet ne jau vētra nolauza
egle tikai vīlās savā vējā
kad vēlmē aukaini šņāca
katrā spēcīgā brāzmā
jo gaidīja vēja glāstu
no galotnes līdz saknei
mana pēdējā egle nokrita
un čiekuri negrima sūnās
tā skumji klusumā liecās
jo agrāk nejauki durstīga
egle krāšņumā kuploja
un neviens arī nelauza
kamēr pēkšņi tā nokalta
kāda nejauša vēja glāstā

man pieder vecais koka galds
kurš sašķobās kad izjūk bleķa ierīce
kas paņemta uz kredīta
vēl atlikušas visas 14 dienas
es tikai dusmojos
un aizsviežu to jauno daiktu
bet savā interneta bankā
samaksāju visu summu
jo nešaubos par pārticību
ka joprojām varu pirkt un pirkt
vēl kaudzēm bezjēdzīgu lietu
bet vienmēr rūpējos par galdu
kurš nopirkts ir bez parāda
no manas pirmās algas
kad ilgi pārskaitīju nopelnīto naudu
es samaksāju visu preces cenu
un lietoju bez nožēlas

manu laiku groza
turpu šurpu
uz priekšu atpakaļ
manu dzīvi loka
turpu šurpu
noliec nepaceļ
manu dzīves laiku
šurpu turpu
lūdzu nemokiet

Meiča jau projām no Rīgas,
Bet paliek draugi kā nejēgas,
Jo viņi nezin, ka Daugavpils
Arī ir milzīga maskaļu pilsēta,
Un aizmirst, ka plašā Daugava,
Iztek no slāvu urdziņas Dvinas.

Meiča jau projām no Rīgas,
Bet paziņas arī kā nejēgas,
Kad brīnās, ka viņai tur labi,
Jo dzīvojas Latgales laukos,
Kur tālu līdz tuvākām mājām,
Bet ar krāšņu, jo krāšņu dabu.

Meiča jau projām no Rīgas,
Un sāk aizmirst, kur nejēgas,
Jo apkārt ir pareizie puikas
Ar Dinaburgas ašo asiņu balsi
Un kaimiņu valodas stiprumu,
Bet ar latgaļu zemnieka spēku.

Meiča jau projām no Rīgas,
Bet pie viņas ciemojas nejēgas,
Un katram kaut kur ir mīļākā vieta,
Bet pievelk arī Sēlijas pauguru gali
Un Rietumu Dvinas burvīgie loki,
Jo mūsu Latvija visur ir skaista.

2020.

man pieder izvēle doties
vai  nu pilsētas mūros
kur nogrimstu asfalta tvanā
vai nu tikko izvilktā vagā
kur mēslu pikučos minos
man pieder izvēle slapināt kājas
vai nu rensteles ūdeņu plūdos
un slapjdraņķī pilnā ar sāli
vai rīta rasas pielietā pļavā
kur ganās govis vai stirnu bari
tikai šobrīd es nīkstu vēl  ielās
meklējot puķes un zāli
jo atrastie vēlamie mežu ieloki
laiž manus sapņus vien garām
jau sagurst cerību spārni
par pļavām kokiem un mājām
bet bruģakmens sāni slīd baudā
kad mani soļi velkas tiem pāri

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

Manas plaukstas mīļi ieslīd
Tavos cimdos – dūraiņos,
Kur saujas brīvi rotaļājas
Un saglabājas siltums.
Bet visi maldi, vilšanās
Un asaras ir palikušas
Novilktajos pirkstaiņos.

Kopkrāums - ŠTARP VAKARU UN RĪTU"

Mana mīļā, mīlestības vārdi
Skaļi skan kā pērkona dārdi.
Es bez vārdiem apskauju tevi
Un abi mīlam kā zibens skarti.

Man dzīve nav kā dārzs ar skaistām puķēm,
Tur vieta arī ērkšķiem, nātrām, usnēm.
Ja raudāšu par katru dzēlienu vai rētu,
Man atliek tikai noslīkt savās asarās.
Un tāpēc visu to, ko savās sāpēs plūcu,
Es sienu krāšņos pušķos - smiedamās.

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

Man ir putni galvā
Un dodos palaist tos brīvībā
Savā bērnības pļavā
Jo zemeslode tik apaļa
Ka ir iespējams atgriezties sākumā
Tajā mīļajā tīrumā
Kurā vectēvs aiz zirga soļoja vagā
Tagad lūkošu kā mani mazbēni tajā klaigā

Kopkrāums - ŠTARP VAKARU UN RĪTU"

2019.

mēs visi esam
kā baltas sniegpārslas;
vai nu sasalstam,
vai nu izkūstam,
bet visbrīnišķīgākais brīdis -
kamēr lidojam

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

*****.

1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

Man kaut kur
dziļi iekšā sāp.
Varbūt sirdī,
varbūt galvā.
Man vienalga –
var kaut suns
man kājā kost.
Tik, ja bezgalīgas
skumjas,
tās nekādi nevaru
es pagrūst nost.

Mana sirds žonglierē
uz naža asmens.
Es jūtu, ka paklups,
un nazis to pārgriezīs.

Pakrita, pāršķēlās,
bet nazim aiz muguras
kopā salipinājās ...

Daudzi tādi naži
caur mani ir gājuši,
nežēlīgi griežot
jau kļuvuši neasi.

Bet mana sirds
apaugusi rētām
tikai cietāka tapusi,
ar nažiem tagad
tikai ķircinājās.

Mani pameti,
man mīlestība
paliek.

Ziedu samini,
tam sava sakne
paliek.

Tu aizgāji,
tev manas rētas
paliek.

Zieds uzplauka,
tam ziedēšana
paliek.

Tu neatnāci,
lai tev sāpes
paliek.

1990-tie

Man ir viss
un arī alkas
pēc tā tālā nezināmā
kā gliemezītim zvaigzne
mūžam neaizsniedzamā.
Ievelkos čaulā
lai sažņaugtu sirdi neremdināmo
bet alku viļņi krasta zālēs čabinājas.
Tā zvaigzne pati
zemē nokrīt pie manām kājām
diemžēl sirds
gaidot jau bija nogurusi.

1980-tie