Vējš
skraidīja pa liedagu: ieskrēja jūrā, papūta viļņus - apnika, papūta smiltiņas -
apnika, papūta kokiem lapas - apnika, pacilāja meiteņu kleitu malas - apnika,
paraustīja atpūtnieku cepures, arī apnika. Nolēma paskraidīt virs jūras.
Ielaidās labu gabalu tās klajā.
Jūrā
kāds mazs Vilnītis viņu uzrunāja: "Vējš, Vējš! Uzpūt mani lielāku! Negribu
būt tik mazs! Gribu kādu laivu apgāzt!"
"Ko?
Ko tu gribi gāzt?" Vējš lāgā nesadzirdēja, ko tas mazais Vilnītis tur lejā
čukstēja.
"Uz-pūt
ma-ni lie-lā-ku! Vai tad grūti?" Vilnītis sauca.
"Un,
kas man par to būs?" Vējš vaicāja, "es pats vienmēr izvēlos, ko darīt
ar viļņiem."
Vilnītis
pašūpojās, padomāja un uzsauca: " Tev būs pūšanas prieks! Pūt tikai mani
un tikai mani! Es kļūšu arvien lielāks un lielāks un velšos uz krastu. Redzēsi,
kāds tev būs prieks, mani redzot augošu arvien lielāku un lielāku. Pūt!"
Vējš,
nedomājot, piekrita Vilnīša aicinājumam: "Lai notiek! Aidā! Veļamies!"
Vējš
pūta un Vilnītis cēlās arvien lielāks un augstāks. Vējš jau gribēja ko teikt,
bet nevarēja, jo bija jāpūš, lai, nu jau milzīgais Vilnis, nenoplok.
"Jā!
Jā! Pūt stiprāk! Vēl stiprāk!" klaigāja Vilnis, "Jā! Jā! Redzi, kā
augu spēkā un augumā! Pūt vēl! Tūlīt būsim krastā! Es beidzot redzēšu
zemi!"
Vējš
pūta no visa spēka, un Vilnis vēlās un cēlās. Uz krastu, kurā bija cilvēki,
kuri tajā raudzījās kā brīnumā. Vējš to pamanīja un pārstāja pūst.
Uzsauca
vilnim: "Pietiek! Stājies!"
"Nevaru!"
Vilnis atbildēja, "esmu jau ieskrējies, esmu liels. Apstāties varēšu tikai
uz šķēršļa savā ceļā. Un tā būs zeme, par kuru jūras vidū līdz šim tikai
sapņoju. Aidā!"
Pašķīda
ūdens, pašķīda koki, pašķīda ēkas un pašķīda ļaudis.
Vējš
paslēpās un nožēloja: "Ko es esmu sadarījis! Neprātis! Noticēju tam knēvelim!
Uzķēros uz viņa aicinājumu! Kā es viņam tagad sadotu pa spurslām! Bet nav jau
kam - viņš izšķīda krastā, piepildījis savu vēlēšanos - redzēt zemi." Vējs
smagi nopūtās. Koki sašūpojās, ļaudis satrūkās.
Kādu
laiku piekrastē bija vējains laiks: žuva zeme, žuva ļaužu asaras. Vējš redzēja,
kā pamazām tiek atjaunota krastmala. Viņš turpināja pūst viļņus, bet nevienu
vairs neklausīja, lai ko prasīja.
"Vai
man pašam ir kāds sapnis un vēlēšanās?" reiz Vējš sev vaicāja un pats
atbildēja, "nē, man tādu nav. Es tikai daru to, ko jūtu, kas man jādara.
Un nevienu vairs akli neklausīšu – padomāšu, vai stiprāk pūtīšu."
Bet
pēc brītiņa, cieši ieskatījies debesīs, Vējš jau nošņācās: "Es esmu Vējš!
Brīvs! Brīvs vējš un darīšu, kā gribēšu!" Un aizskrēja.
"Nu,
nu ..." it kā atbalss nošvīkstēja aiz Vēja.
