P   2025.

******

pulkstnis apstājies
laikam laiks celties
jāuzliek tālrunis lādēties
un kafija vārīties
eh labāk uz otriem sāniem apvelties
kad nevajag steigties
jo nav jau kur doties
gribu vēl ilgi tā vārtīties
varu nopirsties atraugāties
un nav kam man aizrādīt dusmoties
eh kas nekaiš vienam tā priecāties
jo varu nemazgāties
neķemmēties un neģērbties
pliks dzīvoklī vazāties
jo nav par ko gausties
un par visu man nospļauties
eh pietiks ar sapņiem spēlēties
laiks mosties
jo baksta mani ko čammājies
un iesper nu celies
beidz ākstīties
pēc tāda mīļuma pat negribas pisties

bet pietiks par mani smieties
tu labāk uz sevi paskaties
laikam pulkstenis apstājies

pelēkās debesīs skursteņi duras
un tajās drūmi kāpj dūmi
koku plikajos zaros vārnas turas
bet krūmos zvirbuļu bari
tur mani sagaida peļķainas ielas
un raustoši vēja glāsti
tajās atkal nevienas sniegpārslas
vien lietus lāses krīt aši
un tā samirkstu novembra asarās
bet vai ziema būs savādāka

******

Piecas vietas izstaigāju:
Četras debespuses;
Tajās es uz zemes – vidū stāvu.

*********

Pulkstenim vienalga,
Kas tev stāv uz galda:
Vai tie pavasarī ievu zari,
Vai tur rudens lapu darbi.

Tik – tak, tik – tak, tik – tak
Dienu, nakti pulkstenis tev tikšķ,
Bim – bam, bim – bam, bim - bam
Tik reizes dun, cik stundas nu ir .
Ku – kū, ku – kū, ku – kū
Pulksteņdzeguze tev laiku teic..
Tik – tak, tik – tak, tik – tak
Dzīve aizteidzas kā pulkstens iet.

Pulkstenim vienalga,
Jo tas tikai laiku skaita;
Atnāk, aiziet gadalaiki -
Mainās tikai dabas skati.

Tik – tak, tik – tak, tik – tak
Dienu, nakti pulkstenis tev tikšķ,
Bim – bam, bim – bam, bim - bam
Tik reizes dun, cik stundas nu ir .
Ku – kū, ku – kū, ku – kū
Pulksteņdzeguze tev laiku teic..
Tik – tak, tik – tak, tik – tak
Dzīve aizteidzas kā pulkstens iet.

P   2024.

......

Pazūd tālē jau gājpuptnu kāši
Projām kā pelēkas pēdas,
Jo ceļā skumjas tiem aizsūtu līdzi,
Lai izkaisa kaut kur virs jūras.

Tā no vasaras prieka un bēdām,
Nu jūtos tik viegli un brīvi,
Ka gaidu jau sniegpārslas krītam,
Lai saltumā dietu tām līdzi.

Lai vieglumā izietu spiedošu tumsu,
Līdz lāstekas redzēšu raudam,
Lai atkal no jauna ziedoni skautu
Un ļautos auglības spēkam.

..................

pa kuru laiku tas laiks aizlido
jo nesen vēl brokastu kafiju dzēru
bet nu jau vakariņas jāgatavo

pa kuru laiku tas laiks mani pārveido
ka tikko tik aušīgi apkārt skraidīju
bet nu jau no vecuma jāklibo

pa kuru laiku tas laiks tik ātri aizplīvo
ka nu jau man jāsaņem pensiju
bet sirdī vēl jaunība mājo

pa kuru laiku tas laiks mani apmuļķo
ka vēl nesen priecājos par dzīvi priekšā
bet nu ieraugu kā spogulis noveco

pa kuru laiku laikā palaidu es garām to
ka nav daudz lieki jāprāto
bet laika laikā jādzīvo

P   2023.

par mīļoto man nebija
neviens vēl TUVĀKS
bet ak TU VĀKS
es rīkojos kā apmāts

tad saņēmu pēc NOPELNIEM
un pārdzīvoju vainu
bet tagad ceļos kā NO PELNIEM
un sāku dzīvi – jaunu

jo skumjas APROKU
zem smieklu kauna
un aplieku AP ROKU
aproci no drauga

kad dzīvoju BEZ CERĪBAS
man palīdzēja draugi
tie izvilka no BEZCERĪBAS
un tagad uzdzīvoju jautri

man pāri klājas DEBESJUMS
pilns mākoņiem bez saules
ir arī tāda DEBESS JUMS
un priecājietis skauģi

man ilgi vēl šī dzīve jāizbauda
bet reizēm vajā NESPĒKS
un tad kad reiz būs jāaiziet
man nelīdzēs NE SPĒKS ne nauda

kāds mani biedēja ar PAZEMI
ja neizpirkšu grēkus
bet es vēl staigāju PA ZEMI
un neminu kurš atvērs vārtus

vai apsolītā paradīze ir tur
tālumā AIZ SAULES
bet neatbild neviens
man vairs no AIZSAULES

Pulkstenim vienalga,
Kas man stāv uz galda:
Vai tie pavasarī ievu zari,
Vai tur rudens lapu darbi.

Pulkstenim vienalga,
Jo tas tikai laiku skaita;
Atnāk, aiziet gadalaiki -
Mainās tikai dabas skati.

Pelēkos krūmos
Pelēki zvirbuļi
Pelēkojas
Pelēkos skatos
Pelēka domas
Pelēkojos
Pelēkās cerībās
Pelēka dzīve
Pelēkojas
Pelēkās glāzēs
Pelākas peles
Pelēkojas

Paceļu glāzi par tevi
Un novēlu veselību,
Lai veiksme un prieki,
Draugi un mīlestība.

Paceļu glāzi par sevi,
Savu dzīvi un mīlestību;
Lai veiksme un prieki,
Un draugu uzticība.

Pacelsim glāzi, lai visi
Dzīvojam saticīgi,
Un tukšosim par to,
Lai pasaule mierīga.

Peld debesīs mākonis balts
Un blakus tam vēl tāds pats
Tos kopā grūž nerātnis vējš
Un tā tas top milzīgs un zils
Vējš virsū vēl citus mākoņus grūž
Un tā tas nedarbs jau kļuvis ir melns
Tagad tur visi tik dusmīgi rūc
Ka apkārt tiem staraini zibeņi zib
Bet mākoņos visi burbuļi plīst
Un tajā strīdā arī ūdeņi šķīst
Tāpēc dāsni jo dāsni vēl lietus līst
Bet kad negaisa dusmām ir gals
It kā bez vainas vējš atkal mierīgi pūš
Jo saules piepildīts debesu jums

PIETIEK IZJĀT PRŪŠU ZEMI

Kamēr jāji prūšu zemi,
Koklēdam(i)s, spēlēdam(i)s,

Es tecēju mājas soli,
Dziedādama, dancodama.

Druvā gāju, gavilēju,
Tautām darbu rādīdama,

To vērtēja ciema puiši,
Tevi balti apskauzdami.

Es par laimi domādama,
Smalku kreklu darināju;

Pietiek izjāt prūšu zemi -
Gaidu mājās tautu dēlu.

KONKURSAM - KO MEITA ATBILDĒTU PUISIM - "ES IZJĀJU PRŪŠU ZEMI". REZULTĀTS - ČIKS.

pienācis negaidīts gals
un cik izsmalcinātas mokas
bet kāda velna pēc es dzimis
ja visam ir beigas
jo velnam vēl daudz ir galvas
un aizeju tikai sevi nocirtis

Padod roku
Nepaej garām
Palīdzi man uzkāpt kalnā
Un nenokrist lejā
Neatlaid roku
Jo es tev līdzēšu
Kāpt un nostāvēt tajā

Bet jau pusceļā
Pamet tu mani
Un pazūdi skatienam
Pirmajā līkumā

Bet ne jau kalnu man vajag
Es tikai palīdzēt gribu
Un nu kāds bļaudams
Aiz muguras noripo lejā

Ak tu tas esi kas izsmēji
Ticības spēku
Jo es tikai līdzu cik varu
Bet ceļu sev izvēlies pats

Un atkal man jālaižas lejā
Lai pasniegtu roku
Un tu mani kalnā vilktu
Bet es arvien smagāks tieku
Jo savās saubās
Tu sava eņģeļa pacietību
Esi jau zaudējis
Bet turies aiz spārna
Un es tev palīdzēšu
Uzkāpt un nostāvēt kalnā
Ar tavas ticības spēku

Pūpols maigais, piepiests vaigam,
Liekas, ka kaķēns glaužas -
Zariņi šmaugi, lunkani, brūni,
Kur kārtojas pūpoli balti,
Jo upmalas kārkli pūkaiņu pilni.

platmale sedz manas acis
no skatiena atklāta
cimdi slēpj manas rokas
no skāriena siltuma
bet tāda neesmu es viena
kam redz tikai muti
no kuras nāk vārdi
kā patiesi meli

Padod roku
Nepaej garām
Palīdzi man uzkāpt kalnā
Un nenokrist lejā
Neatlaid roku
Jo es tev līdzēšu
Kāpt un nostāvēt tajā

Bet jau pusceļā
Pamet tu mani
Un pazūdi skatienam
Pirmajā līkumā

Bet ne jau kalnu man vajag
Es tikai palīdzēt gribu
Un nu kāds bļaudams
Aiz muguras noripo lejā

Ak tu tas esi kas izsmēji
Ticības spēku
Jo es tikai līdzu cik varu
Bet ceļu sev izvēlies pats

Un atkal man jālaižas lejā
Lai pasniegtu roku
Un tu mani kalnā vilktu
Bet es arvien smagāks tieku
Jo savās šaubās
Tu sava eņģeļa pacietību
Esi jau zaudējis
Bet turies aiz spārna
Un es tev palīdzēšu
Uzkāpt un nostāvēt kalnā
Ar tavas ticības spēku

piezīmes atzīmes
viss tik nozīmīgs
ka tiek nozīmēts
zīmes zīmīgums

pārslu pikas
baltas pērles
sārtas asins
lāses sniegā
rožu lapas
zelta ziedi
zilais sapnis
caurā miegā
zvaigšņu stari
saules zibsnis
gaišā ēnā
pēdējā cerībā

Pārvaldniek, vai tu jau pastu saņēmi?
Tur iekšā mani neapēstie ēdieni.
Pārvaldniek, vai šodien visu apēdi?
Un gan jau arī pats ko sabojātu atradi.
Pārvaldniek, vai tu to EKO konteineru noliki?
Jo Getliņos to saturu sen gaida tomāti.
Pārvaldniek, pie tavām durvīm maisi salikti!
Ja būtu tavā vietā, es tiesā iesūdzētu reklāmu.
Pārvaldniek, tu nespēsi vairs strādāt mierīgi,
Un dzīves apbižotie tajos meklēs kaut ko derīgu.
Pārvaldniek, tev čakli strādā sētnieki,
Un arī visi lapu gruži tur būs sabērti.
Pārvaldniek, tu tikai neuztver to visu traģiski,
Jo drīz pie mājām būs konteineri visvisādi salikti.

pilsētā sudrabkaijas bļauj
jo tie putni ir tik daudz
ka nav kur soli spert
kad viņas blakus staigā
šie guļamrajonu albatrosi

no sudrabkaijām kaķi mūk
jo putnu mazuļi tik lieli
ka paši nekaunīgi uzbrūk
jo pastaigājas pagalmā
šie guļamrajonu albatrosi

kad Eiropā šie putni izmirst
bet Latvijā kļūst arvien vairāk
vēl nejaukāki ir par vārnām
un zvirbuļiem un baložiem
šie guļamrajonu albatrosi

Pietiek, pietiek, pietiek,
Lai gan spēka nepietiek.
Pietiek žēloties un gaudot,
Pietiek savas rūpes uzvelt citiem.

Bet es nespēju vairs palīdzību lūgt,
Gribu tikai vientulīgi malā tupēt,
Bet, kur šaubīšanās brīdī palikt,
Ja ir apnicis, kad veselību neatgūt.

Varbūt man ir visus jāpamet,
Jo pa dzīvi velkos, ātri nogurstot.
Varbūt kāds var mani projām paņemt,
Lai nekad vairs nelaistu šo zemi aplūkot.

paņem tu mani sev līdzi
vai aizdzen tu mani prom
tāpēc tagad man nepalīdzi
jo nezini ka otrādi var

es arī tevi reiz aizdzīšu
bet varbūt paņemšu līdzi
kāpēc es tev vairs nepalīdzu
jo tu jau negribi ka otrādi var

par vizbulēm un sniega pārslām
ar āboliem un ledus vižņiem
par Āfriku un zobu birstēm
mēs visi vienlaicīgi runājam

un tāpēc brīnāmies ka strīdamies
bet viens par otru neko īsti nezinām
jo jaucam svētbildes ar plakātiem
un savas ilūzijas uzspiežam vēl citiem

Paņem mani sev līdzi
Un paklausīgi iešu
Kaut vai kritīsi
Un es tevi vilkšu
Kaut projām dzīsi
Kaut nemīlēsi
Ar tevi kopā būšu
Kur vien paliksi
Un gaidu kad sauksi
Bet esi jau aizbēdzis
Jo tevi sameklēšu
Un vairs vaļā nelaidīšu
Bet nebaidies izturēšu
Lai cik ļoti mani negribēsi

P   2022.

putekļos un dubļos
savu dzīvi eju
bet es nesūdzos
tikai nesaprotu ļaudis
kuri savos parketos
gaužas ka nav labi

pa līkumotu taciņu
pa nedrošu laipu
pa izdangātu lielceļu
un pa svešu tiltu
ar kādu labu cilvēku
jau ilgi kopā eju
šo akmeņaino ceļu
jo es zinu
kaut pa zemi viņu vilkšu
bet mēs atradīsim laiku
un uzbūvēsim paši savu
lielceļu un tiltu
iztaisnosim taciņu
un salabosim laipu
jo ar mīļu cilvēku
mēs kopā izdarīsim visu

падают снежинки
на белые листья
там мои письма
и там твое имя
но как не вовремя
тают снежинки
согнутый лист самолет
из чистой страницы
скомканное счастье
но нет ответа
еще в пути
падают письма
самолеты летят
на счастье

Princi - tu lapsu pieradināji
Un, no kā tagad baidies?
Būt par to atbildīgs.

Princi - tev savādi slazdi,
Kur katrs var aizķerties,-
Bet, kam tas ir vajadzīgs?

Princi - tu rīkojies savtīgi,
Bet, ko lapsa vēl izdarīs?
Tā ķepu sev nograuzīs.

Pičiņu-pačiņu rociņām,
Sirsnīgu dzejoli pierakstīt tām.
Pičiņu-pačiņu actiņām,
Dzejolis bez gramatikas kļūdiņām.
Pičiņu-pačiņu austiņām,
Skanīgu dzejoli klausīties tām.
Pičiņu-pačiņu rindiņām,
Noskalot dzejolī lieko no tām.
Pičiņu-pačiņu vārsmiņām,      
Dzejolis tīrs no saukļiem un klišejām.
Pičiņu-pačiņu zināšanām,
Neko prātīgu dzejolī neatradām.

****

pasakas sākas reiz dzīvoja
gan par karaļiem gan princesēm
kā laimi meklēja atrada un valdīja
bet tām pasakām beigas ir labas
tikai tai spožumā ir cita dzīve
kad laimi meklēja bet atrada politika
un tāpēc lasītājiem tagad ir bēdīgi
jo pasakas beidzas arī es tur biju
ēdu dzēru dancoju bet neatminu
kad no skaistajām pasakām
ir jāprot atšķirt patiesību

KARALIENEI ELIZABETEI II, AR CIEŅU.

projām aizej
no manis
vienaldzīgs kļuvis

un tu aizver
pie sevis
man visas durvis

vēlies atnākt
pie manis
neko neatradis

vari stāvēt
no sevis
aizslēdzu durvis

putni lido pa gaisu
rāpuļi rāpo pa zemi
zivis peld pa ūdeni
sliekas izrok pazemi
tikai cilvēks jaucas vidū
posta dabas līdzsvaru
jo viņš nošauj putnu
jo viņš nosit rāpuli
jo viņš noķer zivi
jo viņš samin slieku
un lepni sevi saukā
par pasaules valdnieku
tikai kāpēc zaudē
savu kailo dzīvību
kad nav vairs blakus
zivis putni rāpuļi un sliekas
jo pārākuma iedomībā
sen jau aizmirsis
ka gaisā zemē ūdenī un pazemē
vislabāk visiem klājas
kad tuvumā nav cilvēku

plūstu pa atkušņa taku
un dubļainā zemē zūdu
tajā ceļā pametu dzeju
bet salā raudāt par vēlu

P   2021.

Pavasara gaitas
Ziedoņa priekos
Auglībā aizmetas
Zaļoksna vasara.
Briedumā dodas
Saules gaismas
Svētītas dienas -
Vasarassvētkos.

Pavasaris grozās visapkārt.
Tas gan puķēs, gan kokos,
Gan trūdošo nezāļu kaudzē
Uzzied visskaistākās tulpēs,
Un vecajā ābelē šķībajā būrī
Jau vītero kādā strazdu pārī.
Bet man atkal jaunas mantas
Un dodos uz atkritumu urnu,
Lai visu veco izmestu ārā.
Vai tāpēc, ka tulpes vēl snauž
Manā modernā dizaina dobē?
Vai tāpēc, ka neesmu es pati
Un akli reklāmām klausu?
Pēkšņi pametu visu uz bruģa
Un eju senajā ābeļu dārzā,
Kurā kokus apsēdis kraupis,
Bet tajā jāstāda ražīgi - jauni,
Vecie vēl aizņem vien vietu,
Bet tie ir tik pilni ar ziediem,
Pavasarī cerīgi kaut uz pāris
Augļiem līdz rudens salnām.
Bet es te ar viltus patiesībām
Kā tukša ābele bez ziediem,
Ar mākslīgiem āboliem pilna,
Un gribu pavasari sev apkārt.

Paceļu glāzi
Un saskandinu
Ar izmisumu
Dzeru
Par vientulību
Bet glāzi
Triecu pret grīdu
Uz veiksmi
Vēl izdzeršu
Vīnu
Bet neatrodu
Nevienu trauku
Jo sasitu
Visu
Par laimi   

pa melu tiltu aizgāja vasara
atpakaļ atnāca pamesta
ar vienu īsu rudeni
vēl atvasaru pameloja
kamēr sasala
un ziema ieputināja
gan taku gan tiltu
bet palu ūdeņi
aiznesa visu viltu
un nekas vairs nenotika
lai arī pavasarī pieviltu
tikai atkal vasara
nu jau ar taku bez tilta
par kuru aizmirsa
jo nemeloja

Pati zinu,
Ka jūtas
Sen pazudušas
Un atvadas
No manis
Ļoti vienaldzīgas,
Jo atstāji
Gaitenī
Nomestās čības
Un aizslēdzi
Aiz sevis
Visas atslēgas.
Paraudāšu
Pēc tevis
Aiz pieklājības,
Jo zem gultas
Jau citi
Apavi mētājas.

Pēdas pazūd puteņos,
Man bail aiz tevis iet;
Raugos drūmos mākoņos,
Gribu sauli - kaut mazliet.

P   2020.

pulksteņa laiks
kā laika grēks
jo ievas vainīgas
ka ādami laiku
sabēra pulkstenī
un pazuda ēdenes dārzs
tā vietā ir gadsimtu tikumi
pulksteņa laika sadalīts prāts
kad visiem viens laiks
bet visur dažādi likumi
tas ir pulksteņa laiks
tā čūskas tuksnesī slīd
jo smilšu pulksteņa laikā
tajā izbira ēdenes dārzs

Kopkrājums - MANU DOMU PIESKĀRIENS

...
pati savu iespēju
garām palaidu
ar šaubām un neziņu
lai nesasteigtu
lai iekāri iedegtu
ar savu lepnumu
kaut ko pārpratu
un nokavēju
viņš satika citu
žiglāku

Pēkšņas domas zibsnis,
Uz mēles nokļuvis,
Varbūt patiesības mirklis?

Kamēr prātīgs teikums,
Ilgi domās pārdomāts,
Ir tikai izlikšanās brīdis?

Tās pēkšņās domas zibsnis,
Varbūt vērtīgākais teikums,
No visa vēlāk sacītā.

Bet, domās nomocītais,
Īsais patiesības mirklis
Būs tukši vārdi sarunās.

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

protu sasiet kaklasaiti
un mīļi acīs skatoties
savilkt ciešu mezglu
protu zeķes izmazgāt
un mīļi acīs skatoties
atpakaļ tās izmētāt

.........
plūst tērces strauti upes
to straumes vieno jūra
un ūdens lāses satiekas
jo zemeslode apaļa

rūgst dīķi peļķes pļavu lāmas
tur ūdens lāses smaržo īdzīgi
un neizvēlos skaistu baseinu
jo vilinošākas ir krāces

....
Pavasarim rīta saule ir skarba,
Zemei salnas paklājos tinoties,
Dzidri skan putnu vīteru skaņas,
Un pumpuri alkaini, izspraukties.

Pavasaris atver acis no sniega,
Ļaujot ziemai saulītē blēņoties,
Saulstari nodzēš nejaušas pārslas,
Jo ziedonis uzsprādzis, atvēries.  

P   2019.

P   2018.

Pasakas jau tāpēc
ir pasakas
jo tās ir
veiksmes stāsti
par citiem
ar laimīgām beigām.

Pasakas dzīvē kāpēc
ir nejaukas
jo tās ir
stāsti par tevi
ar dažādām beigām.

Pasakas jau tāpēc
ir pasakas
jo tās ir
cerību stāsti
par taviem
sapņiem un ilgām.

Pasakas dzīvē kāpēc
ir nejaukas
jo tās nav
mīļākie stāsti
no kuriem
mācīties sākam.

Par sevi es nedomāju...
Man, kā raganai,
pirmā doma, kas ienāca prātā –
to arī no sirds Tev novēlēju.

Lai piepildās sapņi
un slēptās kaislības.
Lai labsajūtas pilns
Tev uzaust katrs rīts.

Manas domas par Tevi
tikai garām un pāri slīd...
Man, kā sievietei,
Tevi savos tīklos neievīt.

P  1980-tie

(mani pusaudzes dzejoļi)

Pavasaris virmo
Kastaņsveču baltās liesmās,
Trīc no putnu dziesmām skaļām,
Bišu rūkoņas un ūdens čalām,
No ceriņiem un ievu ziediem baltiem,
No mīlētāju teiktiem vārdiem
Un no arāja ar graudu saujā.

Pa vasaras ceļu
Mēs kopā gājām,
Par mīlestību
Nerunājām.

Kad pienāca rudens,
Nekas jau nemainījās:
Tikai lapas nodzeltēja,
Un viens no mums
Par citu aizsapņojās.

Un, kad, pa salnu
Izgrauzto taku,
Atnāca ziema,
Dziesma bija
Nosalusi.

Mēs paklupām
Uz šaubu ledus
Un aizslīdējām
Katrs uz savu pusi.

Pa gaisu vien,
pa gaisu vien
es lidinos
un reti
zemē nolaižos.

Pa gaisu vien,
pa gaisu vien
man dzīve iet –
nezinu, ko grābt,
ko ņemt, kur skriet.

Pa gaisu vien,
pa gaisu vien.
Un, kad uz
zemes nolaižos,
tad tur, kur
grūtāk – aizlaižos.

Pa gaisu vien,
pa gaisu vien
man dzīve iet.
Kad kritīšu,
vēl gribēšu
pa gaisu skriet.

Pār manām domām
Kā putras katlam
Uzlikts vāks.
Un roka iepogāta
Kabatā.
Uz pusēm pārlauzts
Spalvaskāts ...
Bet nespēju es
Nerakstīt,
Kļūst nemierīgs
Man prāts.
Un tiek viens dzejolis
Ar stibu smiltīs
Iešvīkāts.

Pa priežu sila klāju
Aizslīd basas kājas.
Pukst dusmīgs čiekurs sūnā -
Ko grib no viņa pēdas.
Tas savu cieto zvīņu
Gar kailo ādu nodrāž.
Un nočaukst savā labpatikā –
Tur aiziet svešas sāpes.

Pazuda kā nebijis...

Varbūt arī nebija,
Kas pazuda,
Nebija, kam zust,
Tikai atrada,
Ko pazaudēt.

P   1970-tie gadi.

(manas bērnības dzejoļi - Ppirmie mēģinājumi)

PAVASARIS NĀK

Kūst sniegs,
Daba mostas.
Ežulēnam nenāk
Vairs miegs.
Saule spīd,
Mākoņi slīd.
Upē ledus iet
Un bērni sāk smiet.
Cīruļi debess zilgmē dzied.
Un sirdī mums spožs saules stars,
Jo dabā pavasaris!

1978

Kāds sacerējums, par kuru saņēmu “4 “. Bārbeles 8-gad. skolas skolotāja Rasma Tenovska.