Notikums pagājušā gadsmitā. Kartikatūra. Jautājums: “Kādas ir sajūtas pēc pirmā lēciena???” Atbilde: “Kā putnam! Lidoju un diršu, lidoju un diršu ...”
    Tā, protams, ir tikai karikatūra, bet es redzēju instruktora zābaku uz dibena kādam, kurš leca pirms manis. Varbūt viņam arī pēc tam bija šādas karikatūras sajūtas? Katrā jokā slēpjas patiesība. Man nebija laika to noskaidrot, jo es pēc pirmā leciena vienkārši “biju starā”. Super sajūta – tev garām/blakus lido vārna un pasaka: “Krāāā!!!” Man tikai atlika izdvest: “Nu, Krā! Krā!” un turpināt piezemēties. Tikai žēl, ka zeme tuvojas tik ātri. Kamēr izpildīju visas drošības instrukcijas, tik vien paspēju, kā ar vārnu parunāt, un drīz vien zeme bija klāt. Nu, nebija laika pakakāt.
    Tagad atceroties un, tā analītiski padomājot, man arī vajadzēja būt “pilnām biksēm”. Es biju “izgājusi” instruktāžu, kas jādara, kad izkāpj no lidmašīnas:
1.   Pārbaudīt, VAI STROPES VAĻĀ! Man vēl savijušās. Izpildu instrukciju – ATVIRPINĀT STROPES! Man,         kā rodarbniecei, kas radusi atdalīt vienu sašķeterētu diegu no otra, teorētiski, nekādas problēmas, bet          praktiski, knapi pietika spēka. “Pavirpinājos” gaisā un tuvošanās ātrums zemei KĻUVA LĒNĀKS ...
2.   Bet tas jau nav viss – izpletņa sēdeklītis kaut kur uz muguras. Ierausos atpakaļ. Izpletņa pārbaude                 pabeigta.
3.   Nākamā mācību frāze: ZEME TUVOJAS ĀTRĀK, nekā tu domā – KĀJAS KOPĀ!
4.   Nu, tad arī beidzot: “Čau, vārna!”
     Laimīgi piezemējos. Kājas nav izmežģītas un nav “ietriektas dupsī”. Paskatījos uz blakus guļošo izpletni – ārprāts! Gandrīz vai panika, jo galvā “ieskanas” instrukcija: ĀTRI “JĀDZĒŠ” IZPLETNIS! Ņemam malējo stropi un velkam uz sevi, lai vējš nepagūst iepūst izpletnī. Ja pagūst, tad iedomājietis horizontālu pārvietošanos ar izpletni pa plašo Spilves lidlauka pļavu – nobrāzumi, sasitumi. Pēc tam vizuālais izskats: noleca bez izpletņa, vai? Bet izpletnis tik millzīgs, strope - nu ļooti gara, un tas viss jādara ātri. Man likās, ka “filma pārtrūka”, bet atjēdzos, sēžot izpletņa “kupenā”. Fūūū! Atsprādzēju izpletni. Bet varbūt to vajadzēja darīt pirms izpletņa “dzēšanas”? Uz zemes trakāk, nekā gaisā.
     BEIDZOT VARĒJU TEIKT, KA ESMU LAIMĪGI PIEZEMĒJUSIES! Izlekusi ar izpletni.
    Nu, varēju sākt lūkoties apkārt. Izrādās, ka zāle ir manā augumā. Kā es pa tiem lakstiem savācu to “milzu lupatu”? Man tik daudz spēka nav! Zināju, ka mani “savāks” automašīna. Palēkāju, palēkāju. Redzēju, ka tā braukāja zig-zagā pa aizaugušo lidlauka pļavu, bet mani neviens neredzēja. Pagāja kāds laiks, kamēr mani atrada. Biju nokritusi no pārējiem stipri tālāk – nepareizā vietā, jo man taču bija problēmas ar izpletni. Tas bija tikai matemātiski loģiski. Pirms lekšanas viss tiek izrēķināts, jo lec pa četriem cilvēkiem vienā lecienā, kuri visi, vairāk vai mazāk, tink, tink, tin, tink, nokrīt viens aiz otra, apmēram, vienā vietā. Bet es, vai nu kritu par ātru, vai nu vējš aizpūta, vai gaisā pastaigājos ...
     Teorētiski man vajadzēja justies kā karikatūrā, bet es murmināju vārdus: (“Dadzī” bija karikatūra, kurā stjuarte mierina lidmašīnas pasažierus) “Gaisā vēl neviens nekad nav palicis!” Ātri ievēroju instruktāžu – punktu, pa punktam, jo gribēju taču paskatīties, kā zeme izskatās no augšas un izbaudīt vēju “gar ausīm”, bet šis posms izpalika, jo bija problēmas ar izpletni un bikses palika “sausas”.
    Šis teksts bija komentārs kāda ievietotajai karikatūrai “Draugu” portālā. Tad sapratu, ka stāsts nav pilnīgs un nolēmu uzrakstīt līdz galam, piekoriģējot jau esošos komentārus.
      Sākums šim lecienam bija šāds. Vienreiz ieminējos kādam savam paziņam, kurš dienēja Zemessardzē, ka man jau no jaunības laikiem ir sapnis izlekt ar izpletni. PSRS bija DOSAAF, bet es dzīvoju laukos – toreiz bija citi laiki. Izrādījās, ka tagad tas ir iespējams. Gandrīz veselu darba dienu mācījāmies. Galva jau džinkstēja no atgādinājuma: kājas kopā!
      Pienāca lekšanas diena. “Iekšās viļņojās jūra”, bet ziņkārība un mans avantūristes gars bija “pacēlušies augstu” virs manas “viļņojošās jūras”. Neatceros, ko mēs vēl pirms tam darījām, bet kaut ko kārtojām un vēl atkārtojām. “Gaisā virmoja” vispārējs uztraukums/bailes, un es “pa vidu” ar saviem stulbajiem jociņiem par lidotājiem, lidmašīnām un izpletņlekšanu. Adrenalīna ietekmē manas smadzenes bija pamatīgi “atarhivējušās”. Pati nezināju, ka tik daudz muļķību galvā. Reizēm redzēju skatienus, kuri labprāt “aizvērtu manu muti” ar fizisku pieskārienu.
      Tad, nu, pienāca brīdis kāpt lidmašīnā. Es atkal skaļi, tā, lai visi dzirdētu, pasaku savu kārtējo sakāmo: “Drīz būšu atpakaļ ar mašīnu, jo tas, kurš aizlido lekt ar izpletni, zemē ar lidmašīnu neatgriežas!”
     Lidmašīnā visi tikām nosēdināti noteiktā secībā: smagākie pirmie, vieglākie pēdējie. Tās bijām mēs abas ar Ieviņu. Es pat satraukumā sapratu, kāpēc tāda secība. Tūlīt jau lidosim, kad instruktors pirms mums, ar Ieviņu, iesēdināja divus puišus, bet izpletņus aizkabināja aiz mūsējiem. Man galvā – TINKŠ! SAŠĶOBĪJĀS MANA SECĪBAS LOĢIKA! Bet instruktors jau zin, ko dara ...
       Pacēlāmies, lidojām, riņķojām virs lidlauka. Instruktors ar lidotājiem tur kaut ko mērīja un rēķināja, jo lec pa četriem un katru reizi lidmašīna izmet loku”, lai nākamais “četrinieks” atkal lektu no “tās pašas vietas”. Es, kā pēdējais “četrinieks”, izbaudīju lidojumu – kā man patīk tās “gaisa bedres”, tāds superkņudieniņš vēderā.
     Kad leca pirmais “četrinieks”, es cītīgi vēroju, lai zinātu, kas un kā jādara. Redzēju arī instruktora “zābaku uz dibena”. Vēlāk sapratu, kāpēc, jo viss ir izrēķināts un vilcināšanās šeit neder. Instruktora četrdesmit-ntais zābaks uz mana mazizmēra dupsīša? Nu, nē! Kāpšu pati.
      Pienāca kārta pēdējam “četriniekam” – manējam. Pirmais leca vissmagākais, bet es tramīgi vēroju Ieviņas un savu izpletni, kuri mazliet parāvās, leca otrs smagākais, mūsu izpletņi vēl vairāk izrāvās. Tad Ieviņai ātri, ar pirkstu, norādīju uz izpletņiem un pateicu: “Sēdi un nekusties!” Instruktors māja mums ar roku – nāciet! Tajā brīdī vairāk nostrādāja mans analītiskais prāts, nekā intuīcija. Es ar visu savu organismu iekrampējusies beņķī purināju galvu - NĒ! Un ar roku norādīju uz izpletņiem. Viņš pienāca, paskatījās un tālāk sekoja daudz vārdu kaimiņzemes mātes valodā.          

     Lidmašīna piezemējās lidlaukā un es domāju par savu stulbo jociņu, pirms iekāpšanas lidmašīnā. Ko, nu? Atvērās lidmašīnas durvis un parādījāmies mēs ar Ieviņu. Mana mute atkal vaļā: “Nu, ko negaidījāt!?” Izkāpām, un aiz mums aizcirtās lidmašīnas durvis, bet tur, iekšā, kā “tukšā konservu bundžā” skanēja lidotāju un instruktoru balsis/lamas. Es tā muļķīgi smaidot noteicu: “Instruktors kļūdījās.” Ieviņa tikai pamāja ar galvu. Bet viens no sagaidītāju bara piebilda: “Var jau dzirdēt.”       

    Tā beidzās mans pirmais leciens ar izpletni. Protams, no visiem pārējiem tās dienas lidojumiem neviens uz zemes ar lidmašīnu neatgriezās. Kā es viņus apskaudu.          

      Man daudzi vaicāja, vai pēc šitās “šaizes” man vēl nav pārgājusi “gribēšana” lekt. Nu, nē! Kāpēc gan, lai tā būtu? Nekas traks jau nenotika, es laicīgi pamanīju un reaģēju. Viss taču beidzās laimīgi. Saprotu, ka visādi varēja notikt, ja nebūtu tam pievērsusi uzmanību. Pēc vairākiem gadiem instruktors pateica paldies, ka toreiz pareizi rīkojos. Vispirms, ka nelaidu Ieviņu lekt un pēc tam norādot uz izpletņiem. Viņa ilgajā instruktora pieredzē šāds gadījums/negadījums ar nepareizu saāķēšanu nekad vēl neesot bijis. Ei, nu, ei! Viņu lidojuma laikā esot urdījusi doma, ka kaut kas varētu nebūt/būt izdarīts nepareizi. Nu! Nu!           Beidzot atkal pienāca diena, kad varēju lekt ar izpletni. Pirms kāpšanas lidmašīnā, atkal īsā instruktāža/atkārtošana. Es, protams, atkal ar saviem stulbajiem jociņiem. Nostājāmies ierindā. Mēs ar Ieviņu blakus. Viens no apmācību instruktoriem, ar žurnālu rokās, gāja gar ierindu un vaicāja/pārbaudīja, kurš leciens ar izpletni. Nonāca pie manis un es “noskaldīju” skaļā balsī: “Pirmais leciens otro reizi!” Ieviņa piebilda: “Man arī!” Visa ierinda “rēca”, jo informācija par šo gadījumu/negadījumu jau bija “izplatījusies”. Apmācību instruktors arī pasmējās: “Ak, tad jūs tās esat! Neesat pārdomājušas?” Nu, nē! Viss atkal kā iepriekšējā reizē, tikai šoreiz pareizi aizāķēti izpletņi. Pat stress bija kaut kur pazudis, tikai lietišķa attieksme. Pienāca mana kārta lekt. Es piegāju pie durvīm un izkāpu. Vēlāk instruktors, tas pats, kurš bija arī pirmajā reizē, uzslavēja, ka esot eleganti izkāpusi no lidmašīnas tā, it kā lektu jau nezin kuro reizi. Es atsmēju: “Nu, pareizi! Šitā jau bija otrā reize.” Bet tālākie notikumi jau raksta sākumā.          

     Arī mana dienesta laikā, “štābu žurkai”, bija iespēja lekt ar izpletni. Ar savu eleganci un drosmi biju iepatikusies instruktoram. Bija jau pavēle par lekšanu pēc svētkiem, bet es izmežģīju kāju, lecot pāri Jāņu ugunskuram. Tāds leciens arī pirmo reizi. Trāpīju uz ripojošas malkas pagales. Tādas sāpes, ka “pazuda filma”. Pēc tam visu vasaru nostaigāju šņorzābakos, lai neļodzītos kāja. Pēc tam dienesta karjera mani “aizrāva projām” no šīm iespējām. Vēlāk arī nolikvidēja/optimizēja lidmašīnas un lidotājus. Bet tad, pēkšņi, atkal radās iespēja, arī vienības komandieris atļāva - izčīkstēju. Bet, kamēr “pa gaiteņiem” saskaņoju pavēli, notika negadījums ar kādu izpletņlecēju. Man komandieris pateica “treknu” NĒ! Tad es sapratu – nav lemts. Man jau divas reizes bija pirmais leciens. Pēc tam arī pirms katras nākamās vēlēšanās lekt bija “brīdinājums” - divas reizes. Tātad pietiek! Izlecu ar izpletni un viss. Vēlēsanās piepildīta. Patiesībā, es vēl aizvien esmu par vieglu/kg, lai lektu ar izpletni. Tāpēc jau pirmajā reizē stropes nebija līdz galam atvērušās. Tur jau vajag smagumu galā, kas riktīgi izrautu izpletni, bet tas man netraucēja gribēt lekt vēl. Kā kolēģi smējās – ķieģeļus kabatās un uz priekšu!        

     Vēl es sapratu, ka likteni drīkst izaicināt, bet jāprot arī apstāties. Jāmāk “lasīt” sūtītās brīdinājuma zīmes, jo arī liktenim ir savs pacietības mērs.          

     Šis jocīgais “pirmais leciens otro reizi” veica korekcijas manā dzīvē. Man piedāvāja darbu – dienestu. Pametu “laukos” labu darbu, dzīvokli un viena ar diviem bērniem “izlecu ar izpletni dzīvē” - Rīgā. Mana dzīve turpinājās Zemessardzē un Latvijas armijā. Piepildījās vēl viens sapnis – armija.         

     Man, sievietei, kura ada, šuj, tamborē, pērļo, patīk pucēties un rotāties, laikam gan dīvaina vēlme. Mans vecaistēvs aizgāja leģionā vācu armijā, viņa dēls – mans onkolis Jānis Dombrovskis, palika virsdienestā PSRS armijā, kā aviokonstruktors Saratovā. Viņa dēli, mani brālēni, arī militāristi – lidotāji. Savukārt viņa onkolis Vilmārs Kukainis kļuva Amerikas armijas ģenerālis. Es – Latvijas armijas karavīrs, tagad jau zemessargs. Skarba militārā ģeogrāfija. Ja nebūtu lielvaru egoistiskās ambīcijas – mana mamma būtu redzējusi savu tēvu, viņas brālis konstruētu mašīnas Latvijā un viņu onkolis būtu mūsu ģenerālis, bet es, laikam, vienkārši laimīga sieviete. Šobrīd atliek vien nožēlot, ka par Amerikas onkoli uzzināju pārāk vēlu. Vienīgais mierinājums, ka e-pastā paguvu viņiem vienam no otra nodot sveicienus. Tagad jūtu, kā abi mani sargā, veroties no mākoņa malas.

Cilvēks, iet, peld un sapņo,
Par tiem, kas ar spārniem.
Reiz Ikars, nu izpletņi laižas,
Bet gaisā neviens nav palicis.
Tāds vieglums no brīvības,
Kad lido līdzās ar putniem,
Tie dabas likumiem ļaujas,
Bet es saviem sargeņģeļiem.
Man ir dāvāta brīnišķa sajūta,
Kurā kopā ar putniem laisties,
Un blakus zemē tiem nosēsties
Ar saviem veiksmes spārniem.