R   2025.

******

Reiz Dauka aizgāja,
Kur saule iekrīt jūrā;
Tur laikam labāk klājas,
Jo neatgriezās mājās.

Bet varbūt aizgāja viņš bojā,
Tur tālu, tālu ledus ūdens klājā,
Kad centās aizķerties aiz saules
Un kopā ar to nogrima tur jūrā.

Man katrs sapnis ir kā Dauka,
Bet aiziet līdzi saules rietam,
Jo jūras krastā stāvu šaubās,
Un apbrīnoju Dauku viņa drosmē.

*******

rokās paņemu jūru
un vēršu pret sauli
lai zaigo kā zvaigzne
pret Visuma tāli
pie lūpām pielieku jūru
tai pieglaužu vaigu
un sajūtu mūžības elpu
pa manām rokām tek jūra
un liekas ka stihiju valdu
bet turu vien viļņu gabalu saltu

R   2024.

*******

robežas noskaloja vējš
bet apsniga ar kalniem
un sākās pelnu pali
jo kāds no draugiem
slīcējam iemeta akmeni
un tagad piedošanu plēš

raugos āliņģa spulgā
kā mēness tur zvaigznītes žņurgā
un ieveļos skatā
reiz radīta grēkā
tik redzu kā gaisā
mēness un zvaigznītes smīņā
nogrimsti tajā
ar laimes krekliņa stērbeli saujā
bet gaisa burbuļi sprēgā
priekā
tu dumjā
un palaižu pasauli vaļā

*****

raugos logā laternu gaismā
kā sniegpārslas virpuļo tajā
tur kā zvaigznītes baltas
tās laižas no visuma lejā
un daiļas savā vienīgā dejā
jau izbeidzas kritušas zemē

kad zvaigznes tik strauji krīt tumsā
ka paliek tik mute vien vaļā
vai laiks bija tobrīd vēl domāt
par to ko es vēlos visvairāk

bet pārslu vienmēr ir daudzāk
un pagūstu vēlmes vēl sijāt

un sajūk nu sākums ar beigām
to sniegpārslu zvaigznīšu ceļā
kam drīz jau pēdējā cerība zūd
guļot zem pārigājēju pēdām
vai vērts bija pasaulē nokļūt

R   2023.

Reiz veicu vissliktāko izvēli
Un savu ērtāko dzīvi sabojāju.
Bet tagad atmiņās nīkstu,
Un kaut kā vēl eksistēju,
Jo nav vairs tik labi, kā bija,
Un tuvumā arī neviena,
Jo draugiem es nestāstu,
Ka man ir tik vientuļi.
Un neeju nekur, lai nesāpētu
Tas, ko nedabūšu.

Ritinos pēdējā stūrītī
Jo cits jau ir sagruvis
Un arī jumts virs galvas
No manis pazudis

Nezinu ko darīšu
Uz kurieni iešu
Varbūt pazudīšu
Laikam nomiršu

Ja vairs ceļu nejaudāšu
Māju nesatikšu
Jo kas agrāk nu jau velti
Nepieminiet mani

Rudens ir klāt
Un tālāk jau skaitām
Kā no tā pantiņa bērnībā

Bet lapas vēl stāv
Savā brieduma zaļumā
Un turas par varītēm kokā

Gan dzeltenās krīt
Bet tās vēl ir mazumā
Šogad jau septembra beigās

Un nu mani bailes sāk mākt
Ka nokļūsim dabas radītā postā
Jo sen ar to neesam vairs saskaņā

redzu kā debesis pelē
un rūsa zemi ēd
tik daudz kas uz jūtām spēlē
un tikai nervus dēd

R   2022.

rītausma pamodināja
un saule uzlēca
debesī iekāpa
un raiti ripoja

saule ripoja ripoja
un mazliet piekusa
mākoni atrada
un brīdi pasnauda

saule snauda un pasnauda
un gandrīz aizmirsa
kāpēc spīdēja
mākoņi samilza

mākoņi milza samilza
un zibens izspruka
pērkons dārdēja
un saule aizmuka

saule muka un pamuka
un mākoņi izjuka
saule mirdzēja
vakarā nogrima

saule grima un nogrima
nakti jūrā gulēja
kamēr rītausma
sauli modināja

rudens ķer
un arī ziema cer
tikai abi salā nenotver
to tik pavasaris var
kad tas atkal ziedus ver
jo man vasarai ir jāpieder

Redzu vietu, kuru iešu,
Kad es projām došos -
Zvaigžņu pilnu
Piena ceļu.

Bet, ja nu tajā netikšu,
Kurp tad es došos -
Vai tur stāvēšu
Un lūgšos?

Rozā brilles
Vieniem salūzt
Citiem nokrīt
Bet kādiem
Tās visu mūžu paliek

Rozā brilles
Kāds paspēj novilkt
Vai patīk tās mainīt
Bet cits neuzliek
Jo vilties liek

Rozā brilles
Kam sāpes sniedz
Vai laime tiek
Bet visiem
Tās nepietiek

Reizēm nevajag nožēlot
Un varbūt vajag atkārtot;
Ja nu tas sanāk savādāk
Un izrādās, ka nu ir labāk.

ripo mēness
ripo saule
ripo ripo
apli ripo
mēness apli
saules apli
dzīves apli
ripo

ripo mēness

ripo saule
ripo ripo
noripo
ripo
atripo
apli ripo
dzīves apli
mēness apli
saules apli
dzīve ripo
aizripo

R   2021.

Reiz, saulgriežu naktī,
Atbrīvoju savu kaisli,
Kādā pasaules stūrī
Tā atrada bezdibeni.
Tur sirds pazuda dzīlē,
Un prāts aizvēlās līdzi;
Nu dejoju šķembās,
Nespēkā noasiņojusi.

*****

Runā, ka
"trakajiem pieder pasaule",
Jo ne jau visi var rāpot,
Jo ne jau visi spēj lidot.
Tā ir, ka
"trakajiem pieder pasaule",
Ja vieni vēl muļļā domas,
Tad otriem jau gatavas lietas.

Ripoju kā nulle,
Kamēr atdūros pret vienu.
Nostājāmies blakus.
Ieskatījāmies,
Izveidojām pāri -
Desmitnieku.
Sapratām, ka piekusuši
Skrienot: nulle, viens.
Iemīlējāmies.

Redzu, kā jūra debesīs grimst,
Un tajās lietaini mākoņi mirkst.
Zinu, ka kaut kur saule jau žūst,
Bet man vēl tikai zvaigznes lūzt.

Kopkrājums - "KLUSUMS"

R   2020.

......
reiz kāds atklāja ka
virs zemes nav taisnības
tādēļ cilvēki iedegās cīņās
izlēja asinis apsēja brūces
un katra uzvara nosauca
veco iekārtu jaunajos vārdos
taisnīgie cietumos pazuda
bet manīgie salīda vadoņu
krēslos un tautas masas
veco važu vietā ieguva citas
tā gadsimtu gadsimtos
perpetuum mobile kurš teica
ka nav izgudrota laika mašīna
visu laiku tā kustībā aicina
cīņā par nākamām važām

R   2019.

R   2018.

Ragu vietā gribēju
Tev dāvāt spārnus:
uzlaikoji, nometi –
te par īsu,
te par šauru...
Vilināju, aicināju:
meža takas papardēs,
reibinoša puķu smarža...
gribu Tevi –
šeit un tagad ...
Tu man saki:
“traka esi?!
liec man mieru! -
man bez spārniem
vieglāk rāpot!”
Nodziest Saule,
pazūd Mēness...
man bez Tevis
satumst Debess...
Un tie Tavi vārdi
griež kā asa purva zāle:
“kur tu skriesi,
man ir labi,
ko bez manis darīsi,
ne tu cenas zini,
kā tu viena dzīvosi?
Tev ir viss:
dzīvoklis un mašīna,
tevi sargāju un saudzēju,
ko tu vēlies –
pati nezini”.
Zinu gan:
jo Saule nespīd,
Mēness pazudis;
Meža takas papardēs
puķu smarža pagalvī
ir tikai sapņu mākonī.
Vilināju, aicināju...
Saucu, saucu: nesasaucu,
kamēr beidzot projām traucu...

Ripo kamols cauri gadu gadiem:
Ripo kamols skaistiem rakstiem,
Arī klupis, kritis, valgos savīts,
Mezglos siets un šķērēm graizīts.

Ripo, ripo kamols, tālāk ripo:
Ripo kamols taisniem ceļiem,
Ripo krustu, ripo šķērsu,
Ripo garām nelabvēļiem.

Ripo kamols - mana dzīve:
Liktenis un manas vēlmes;
Ripo kamolā - gan kalnā, lejā,
Tikai neapstājas bezizejā.

Tāpēc jau tas kamols ripot ripo,
Ka tas raibas krāsas ceļā sastop:
Un tas garlaikoties, pelēkoties neprot,
Jo tas ripo košiem pavedieniem zibot.

Un mans kamols spraigi ripo,
Ripo citus pavedienus saistot;
Ceļos aužas rakstu raksti ...
Ripo, ripos - rakstu zīmēm neizgaistot.

R 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

Romantika.

Nakts klusumā
Aizdun vilciens,
Bet liekas –
Jūra šalc.

Vilciens un
Jūra tālumā.

Pa sliedēm
Aizjoņo ilgas
Nerimušas
Kā slāpes.
Pēc kaut kā
Laba, laba
Neaizsniedzama.

Sapņojums.

R