RŪĶIS  VAICĀJA  EZIM

kāpēc tu esi tik mazs
rūķis vaicāja ezim

tu jau pats kā kripata
stāvi uz celma
lai redzētu mani
ezis attrauca rūķim

bet tu jau neesi
tik augsts kā koks
un plats kā upe
vai tāpēc tev adatas 
lai sevi piedurtu zemei
rūķis prašņāja ezi

jā jo mani tad neaizpūš vēji
un ripot ko kalna ir viegli
bet tu jau uz celma
tik nedroši stāvi
ka tevi var notraukt ar knipi
ezis apsmēja rūķi
par ko vēl vēlies izvaicāt mani

bet rūķis pētīja sevi
un bija jau aizmirsis ezi
jo pie viņa pa bikšu staru
uzrāpās sarkana skudra

ei rūķi kāpēc tik augstu
virs zemes tu stāvi
cik gribēju sasaukt tevi
tik mani pat nedzirdēji

ko es te stāvu domāja ezis
tikušies divi sīkmaļas tādi
bet ko man tas rūķis jēga nekāda
iešu uz migu jo tur mani gaida
te tikai pļāpas
bet mājās daudz darba
un ezis aizgāja savu gaitu

rūķi rūķi kāpēc tik mazs
viņam vaicāja skudra
jo milzīgs ir celms
uz kura tu stāvi
par tevi pat lielāks ir ezis
kurš projām jau aizgāja

un nu rūķis domīgi runāja
tev skudra upe par lielu
un koki par augstu
un nevari noripot lejā no kalna
tad nez kurš te milzīgs
un nez kurš te sīks
jo ar augumiem mērās

rūķi rūķi re kur tuvojas vārna
viņa jau abus mūs noknābs
un skudra rūķim noslēpās biksēs

hi hi ha ha nu jau kutēja rūķim
un viņš vēl tik garšīgi smējās
ka tā vārna aizrijās smieklos
un pazuda mežmalas kokos

skudra skudra nu rimsties
rūķis jau piekusis sēca
tas milzīgais putns
jau nav vairs redzams

bet viņa sen bija izpurināta
kamēr rūķis kratījās smieklos
un rāpās lejā no celma
lai tālāk nodarbēs dotos

kam viņai rūķis sliņķis un pļāpa
jo darīt vajag ne virināt muti
un skudra ar melleni lielu
kuru nu plecos sev krāva
vilkās pa taku uz pūzni

tad kāda tam nozīme
vai lielāks tu esi arī par mazu
jo vajag lai griba un spēks
un padarīt prasme
prātoja skudra