SARKANBALTSARKANĀ KAROGA STĀSTI
Svētumā
veros,
Tēvzemes
simbolā -
Sarkanbaltsarkanā
karogā
Latvijā
plūstošā brīvības vējā.
Lepnumā
klausos,
“Gods
kalpot Latvijai!”
Tēvijas
sargi stāv vienotā stājā -
Dotā
zvērestā, mierīgā pasaules tautā.
Mīlestība
vārdos:
“Dievs,
svētī Latviju!”
Latvieša
lūgšana darbā un dejā -
Ziedošā,
mūžīgi mūžos kā tautasdziesmā.
Kopkrājums - DAUDZ LAIMES LATVIJA - 1
Mums
ir Latvija -
Zeme,
par kuru skaistākas nav.
Mums
ir Tēvija -
Zeme, par
kuru dārgākas nav.
Mums
ir Dzimtene -
Zeme,
par kuru mīļākas nav.
Mūsu
atbildība
Ir
Zeme, kurā mīt viņas tauta.
Kopkrājums DAUDZ LAIMES LATVIJA! - 1
Tēvzemes mierā
kritušo zobeni
Un pāri mirdz
brīvības saule.
Vien šorīt sarkana
rītausma
Segusi baltu mākoņu
šalli.
Sarkanbaltsarkano
karogu
Šūpo varoņu noķertie
vēji,
Atstāti mūsu sadotās
rokās,
Turēt cieši jo cieši,
lai viesuļi
Neplosa Latvijas
tautu un zemi.
Tāli ceļi, svešas zemes;
Labāk palikšu tepat:
Te, kur man ir mājas,
Te, kur mani mīļie mīt.
Tāli ceļi, svešas zemes,
Izbeidziet reiz vilināt!
Te visspkārt ceļi vijas –
Vajag tos vēl izstaigāt.
Tāli ceļi, svešas zemes ...
Nebūs man tur labāk;
Te ir dziļi saknes dzītas,
Te man mūžu jāpaliek.
ar katru gaišo domu
es mīlu dzimto Latviju
ar katru labo darbu
es daru stipru Tēvzemi
Šodien Liepājas vējš
Sarkanbaltsarkanus karogus glāsta
Un žužina tajos kā toreiz,
Kad Atmodas laikā
Tas kopā ar tautu
Sarkanās okupantu lupatas plēsa,
Lai, nu jau uz mūžīgiem laikiem,
Sarkanbaltsarkanos karogos
Ietinies Liepājas vējš
Par Latvijas brīvību stāsta.
Rīgu
ceļ un ceļ un ceļ
Visu
laiku rok un rok un rok
Rok un
pārrok
Rīgu
nekad neizrok
Un to
neaprok
Tikai
visur rok
Rīga
nevar nogrimt
Jo
gatavu to neredzēt
Kad
Rīgu visur ceļ un rok
Un
atkal visu pārrok
Jo
Rīgai mums ir jābūt
Kad
vienmēr vajag rakt
Un
kaut ko jaunu pārrakt
Jo
citādi jau nevar būt
Lai
Rīga nekad nedabūtu nogrimt
Šorīt
Liepājas ielas
Vēl mierīgi
guļ,
Bet
man jau ir jādodas
Projām
uz Rīgu,
Un
Liepājas vējam vēl jāplīvo
Pilsētā
izkārto karogu zīdā.
Tāpēc
tas autobusam
Ceļavēju
svētī man līdzi
Un pavadot
noskrien gar vaigu
Savu sarkanbaltsarkano
Brīvības
skūpstu.
Un es visai
Latvijai izstāstu
Svinīgo
brīdi, kā lepojos
Kopā ar
Liepājas vēju,
Kad dziedājām
himnu
Par
ziedošu tautu
Pie
dzintaru jūras.
Te rudzupuķu zilā gaisā
Slīd sniega balti mākoņi,
Spīd saule gaileņdzeltenumā
Un varavīksnē sauleszaķīši.
Te smaragdzaļas pamales,
Kurp vijas pelnupelēks ceļš,
Un smilšukrāsas purvājos
Aug asinssārtas brūklenes.
Te līgo tauta zelta papardēs
Un sudrabā šalc balta jūra,
Jo dzīve puķuzirņu raibumā,
Ko plūkā bezkaunīgi vēji.
Te mīļās zemes ārēs rosos,
Jo tautasdziesmai dejuraksts.
Es esmu saimnieks savā mūžā,
Jo manai Latvijai ir saules laiks.
Te, virs Baltijas jūras,
mierīga debess;
te man ir mājas,
kur tīrumā lemes’s,
jo pie dzintaru jūras,
aust manas tautas
darbīgas dienas
uz Latvijas zemes.
Šorīt
atkal saku: Labrīt!
Jo
neko man nevar
Šī
trakā dzīve šeit padarīt,
Jo man
vēl ir gulta, ne kaps,
Un
mostos un atveru acis:
Ahoi,
labrīt!
Šorīt
jums saku: Labrīt!
Kur
vēl ir labāk kā apkārt,
Kur
cenas tik ceļas un ceļas,
Jo veikali
nav jau kā muzeji,
Un bez
biļetēm tajos var iet:
Ahoi,
labrīt!
Šorīt
vēl saku: Labrīt!
Kā
mīlu šo ierēdņu valsti,
Kura vēlas
no manis tikt vaļā,
Un
aizvien ko jaunu tā perina,
Lai nauda man
neturas makā:
Ahoi,
labrīt!
Šorīt
es saku: Labrīt!
Tāpēc
ceļos, eju un daru,
Lai ar
nodokļiem uzturu valsti,
Bet
savus zobus karinu vadzī,
Lai zārkā
reiz skanētu smiekli:
Ahoi,
labrīt!
Ar maigu vilnīšu glāstu
Jūra čabinās gar krastu,
Kur noskalo akmeņus
Un gliemežvākus,
Un glāsta manas kājas.
Bet ūdenī šūpojas kaijas,
Un liedagā pastaigājas vārnas.
Tur jomā viļājas laivas,
Jo zvejnieki atpūšas,
Un tīkli saulē vēl žāvējas.
Jau dūmo kūpinātavas,
Un zivis tiek vērtas.
Bet līdz ar saulrietu
Tikai suņi sarejas
No katras sētas,
Jo atkal ar saules lēktu
Saimnieki ņems savus
Tīklus un dosies uz selgu.
Tas ir stāsts par Latviju
Pie Baltijas jūras,
Kur mierīgas dienas
Un manas mājas.
Spēlējos ar uguni,
Spēlējos ar ūdeni,
Spēlējos ar gaisu.
Nespēlējos ar to zemi,
Kurā dzīvoju.
Tajā dedzu uguni,
Tajā dzeru ūdeni,
Tajā elpoju -
Cienu savu Dzimteni.
Jo tik spēlējos ar uguni,
Gaisu, ūdeni
Un ļoti prātīgi to daru.
Nespēlējos es ar ienaidnieku -
Viņu projām dzenu.
Sargāju es savu zemi
Un to svešam neatdodu
Ne par kādu naudu.
Zelta audos rīta gaisma,
Rasā sudrabota sagša -
Pasaule ir pamodusies.
Daili starodama Latvija,
Dzintarota saules sakta -
Zemeslodi piespraudusies.
Mīlu
zaļu Latvijas zīli
Un
brūnu kastani,
Mīlu
brūnu Latvijas mālu
Un
zaļu nezāli;
Tā, kā
mīlu savu zemi -
Es Latviju krāsoju.
un
atkal un atkal
16.marta
sarkana saule spīd
un
atkal un atkal
mēs
karā kritušos dalām
kurš
nošāva pareizi
vai
pats gāja naidniekus dzīt
jau
kapu akmeņi sūnās
sen
svešajās pļavās
un
purvos šie kareivji guļ
un
atkal un atkal
nav
miera slavēt vai pelt
it kā
viņi tajā karā ir vainīgi
un
gribēja pasauli šķelt
mans
vectēvs arī tur bija
par
savu Latviju gāja
ne jau
citzemju tīrumus
tikai
savu gribēja kopt
un
atkal un atkal
marta
spožajā saulē
pasaules
vēsture viņus
labajos
sliktajos skaita
bet
leģionu mūžam
nu
atceras tauta
Mana Latvija
Ir tautasdziesma,
Kurā vēju dzītā
laiviņa,
Gadu simteņos svaidīta,
Daugavas sidraba
viļņos,
No Baltijas jūras
līdz Latgalei,
Mūžīgi mūžos
Peldēs uz Kurzemi.
Tēvzemē manā
Ir dziedoša tauta,
Kura bēdu akmenī
mīdama,
Gadu simteņos locīta,
Druvu zeltainos
viļņos,
No saules līdz
mēnesim,
Mūžīgi mūžos
Ceps savu rupjmaizi.
Šodien svinīga Latvija
Brīvības svētkos:
Kur sarkanbaltsarkani
Karogi mierīgi plīvo,
Un sniegbalti galdauti
Tautiešus vieno.
Vēlos, lai katru dienu viņi
Varētu cienīgi dzīvot.
Sēžu te Saeimā pie budžeta
Bet tepat līdzās
Čiekuru sēkliņas putniņi ēd
Cik laimīgi viņi ir dabā
Un arī nav jāprāto daudz
Jo tās par naudu nav jāpērk
ak pasaulei klanīgā Dzimtene mana
kurā jau jūtos kā bārene tava
jo valdība mani kā pamāte skopa
tik strādina vārdzina šausta un rausta
un robeža vaļā ir vienmēr un visiem
kā kožu sagrauzta seģene caura
ka azote pilna ar svešzemju ložņām
un brunčiem mala visapkārt tik nomīta
ka neredz vairs drānu ne ielāpu tajā
jo ne jau nāk prinči baltajos zirgos
bet ņem tevi tie kam tā nauda un vara
un spaida un rīko bez sāta un kauna
tā utains viss kažoks kur pilna ik vīle
bet kabatās nadzīgu ierēdņu pirksti
un tautai tevi ir tādu tik jāsargā
jātīra
bet pašai jāmeklē pasaulē vietiņa silta
tik kā lai es godāju pamāti ļauno
kas tikai pirms laulībām izliekas mīļa
ak nabaga Tēvzeme vienīgā mana
cik nievāju tevi tik ļoti vēl mīlu
Ar katru krietnu darbu
Lai bagātinām Latviju,
Ar radošumu, čaklumu
Lai nostiprinām to.
Šodien ir Latvijā Lāčplēša diena,
Un atkal ziedos ir piemiņas vietas,
Un atkal iedegtas lāpas un sveces,
Un atkal skanīgas varoņu dziesmas;
Lai vienmēr mums debesis klusas,
Lai vienmēr ir vienota Latvijas tauta,
Lai vienmēr skan latviešu valodas runa,
Lai mūžam mums Tēvzeme brīva.
Kad no baltizilisarkana ienaida dziņas
Notiek zilidzeltenas brīvības cīņas,
Un no politiķu krāsainas fantāzijas
Tiek raibi rūtainas pasaules ziņas,
Tad no sarkanbaltsarkanas neziņas
Ir melnbaltpelēkas rīcības
Un nosmērējas sirdsapziņas.
atkal sarkanbaltsarkanos karogos
Latvija tērpjas
atkal sarkanbaltsarkanos saucienos
reklāma laužas
sarkanbaltsarkanos jaunumos
ikdienas ziņas
atkal sarkanbaltsarkanās lentēs
apģērbu rotas
atkal sarkanbaltsarkanos stāstos
atmiņas celtas
sarkanbaltsarkanos ziedos
Lāčplēša diena
atkal sarkanbaltsarkanās svecēs
piemiņas gunis
atkal sarkanbaltsarkanās gaismās
pilsētu ielas
sarkanbaltsarkanos godos
Latvija svinas
Te smalkas kāpu smiltis vējā klīst,
Un vētrās čiekuri un skujas birst,
Un bangojošu viļņu šļakstos
Te mana tēvu zeme jūrā mirkst.
Vai lietus nebeidzami līst,
Vai politiķi atkal skaļi smird,
Vai vēja nav, vai spoža saule ir -
Es mīlu savu mazo, skaisto Latviju,
Kas Baltijas jūras krastā mierā guļ.
te kādi acis zibina
ka manu valodu nesaprot
tikai saku lai velns parauj
un tad viņi saprot
te man piedraud
ka es viņus apspiežot
lai iet pie velna
jo neko citu jau viņi neprot
te eju paceltu galvu
bet mani apspļauda tādi
kuri paši kā velni
bet neļauju sevi pazemot
te ir mana vieta un zeme
un varu būt nekauņa
liedzu velniem sevi dancināt
jo šeit gribu dzīvot
Šeit reibstu pavasara jaukumā,
Jo man visapkārt zied un smaržo;
Te dzērvju pāris grozās pļavā
Un ievās lakstīgalas pogo,
Te lauka vidū stirnas ganās
Un ceļu malās zaķi cilpo,
Te saullēkts putnu dziesmās
Un dienas aizrit lēnām nemanot,
Te noraugos viskrāšņākajā saulrietā
Un naktīs grimstu saldos sapņos.
Vai gribat zināt, kurā vietā
Var tik miermīlīgi dzīvot?
Te - pamestās un aizaugušās pļavās
Un tirgošanai cērtamajos mežos.
Šis skaistums vēl ir mūsu rokās –
Par laimi, Latvijā vēl viss nav pārdots.
2021
Mīlu zaļu Latvijas zīli
Un brūnu kastani,
Mīlu brūnu Latvijas mālu
Un zaļu nezāli;
Tā, kā mīlu savu zemi -
Latviju krāsoju.
2023
Oh, Bolderai, Bolderai,
Ti gorod naš radnoj,
I vsem ļubimij krai.
Oh, Bolderai, Bolderai,
Prihoģiķe vi ko mņe
Na prazdņik moi.
Oh, Boderai, Bolderai,
Moi russkij dom,
I ja tvoi raspizdjai.
Oh, Bolderai, Bolderai,
Zģes večno pjanij rai –
Meņa ņe pokidaj.
2022
Grand gaisā
Dziesmu vārdu spēks,
Un zeme dimd,
Kad vienoti sper soli dancī,
Jo Latvijā svin
Dziesmu un Deju svētkus,
Kam nekait
Okupācijas un juku laiki.
Skan brīvi
Vēsturiskais mantojums,
Un baudīt var,
Kā tauta lepojas ar savām
Tautasdziesmām,
Jaunu mūziku un deju rakstu.
2023
Mana Latvija bija kā saplēsti brunči,
Kuros svešie tur caurumus dūra,
Jo tos plosīja un apakšā lūrēja.
Bet, reiz mana vecāmāte teica:
“Meitiņ, tu stipra esi un tāda tu būsi,
Jo manus brunčus karogā šūsi
Un Latvijas zobenu turēsi.”
Tik vēl tos vārdus tad nesapratu,
Bet tie manā dzīvē atrada vietu,
Jo karavīra zvērestu devusi esmu
Un pašai jau sen savi tautiskie svārki.
Un man tagad rokās tas zobens,-
Bet vēl ir tie citi, kuri pasaulē zuduši,
Tik vecāsmātes stāsti viņiem ir sveši ...
Bet es vēl to vēsturi glabāju
Un Dzimteni nākotnei sargāju,
Lai sarkanbaltsarkanais karogs plīv brīvi;
Jo, cik izturīgs latvieša zobens,
Un, cik koši viņa saimnieces brunči –
Tik paaudzēm kalpos tie mūžīgi.
2022
Patriotu mēnesis, kad atkal domājam par Latviju:
Par savas tautas vēsturi un viņas nākotni,
Bet ir jau atkal gads ar svešu ideju,
Kad sagandējam vērtību par ģimeni.
2023
Pārāk skumja gadadienas svinēšana,
Tāpēc manu rakstu runa drūma,
Jo es vēlos Latviju ar gaišu nākotni,
Bet varasvīri tautu grūž uz tumsu.
Es gribu tādu svētku svinēšanu,
Kad arī varu bagātīgi uzklāt galdu
Un nedomāt par to, vai pietiks man ar algu,
Bet valdība vairs nebagatinās tik sevi,
Jo atbildīgi rūpēsies par tautu.
Es varbūt nenopelnu svētku sajūtu,
Jo darbā raujos nepaceļot galvu,
Un tāpēc nejēdzu, cik labi strādā varasvīri
Ar manu nopelnīto naudu.
Bet varbūt veltīgi te raudu?
Jo ne jau es tās cenas paceļu –
Par to es maksāju ar ģimeni un laiku,
Un savas mantas kravāju uz citu valsti,
Kur atvieglotāki ir nabadzības žņaugi.
Es mīlu savu bagātīgi nabadzīgo Latviju,
Bet baidos, ka mēs paliksim vien draugi,
Un manos svētkos iebraucēji glāzes cilās
Par kaut nesaprotamu un svešu valsti
2023
Ko lai saka:
Brauc,
latvieti, brauc,
Pasaule
visus sauc;
Tava
vieta Baltijā nepaliek tukša -
To
aizpilda auglīgi svešinieki,
Kuru
bērni varbūt kādreiz
Tavu
zemi par savu dzimteni sauks.
Brauc,
latvieti, brauc,
Pasaule
visus sauc;
Robežu
stabi kļūst rekvizīti,
Un
Bābele atdzimst pēc mīta,
Kur
pasaules valodās valdošais pūlis,
Tavas
tautas dziemas pat netulkos.
Brauc,
latvieti, brauc,
Pasaule
visus sauc;
Sauc
jau tos, kam dzimtene draudzīga,
Kas
nebēg, jo viņiem ir, kur atgriezties.
Bet
tevi atpakaļ gaida vien caurvēja atbalss
Mājā
bez logiem un nezāles tīrumā.
Brauc,
latvieti, brauc,
Pasaule
visus sauc;
Arī
tos, kam vara un nauda par daudz;
Švešās
zemēs rezervei sapirktās mājās
Tie
reizēm pieminēs zemi, kur cēlušies,
Un
sevi par īsteniem latviešiem sauks.
2019
CEĻU KRUSTOJUMS BĀRBELĒ
Uz daudzām pusēm lielceļi
Kad maza
Tur apjukusi stāvu
Ir patiesas vien debess puses
Kad paaugusies
Tur kaut ko saprast mēģināju
Šeit dzīves krustceles
Kad pieaugusi
Tur vienu ceļu esmu aizgājusi tālu
Te paliek izvēle
Kad klejojusi
Tur atkal raugos vai nav par vēlu
2019
Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"
FOTO: bārbelietis VIESTURS BERĶIS. Reiz "Draugos" ieraudzīju šo bildi un izmantoju ar autora atļauju. Sanāca autobiogrāfisks dzejolis.
VECUMNIEKU
VIDUSSKOLAI 80
Reiz izvēlē es stāvu krustojumā
Un tajā apkārt raugos tālumā:
Tur pilsēta dun vilinājumā,
Tur zaļo meža mala robainā
Tur viļņo rudzu vārpas tīrumā,
Un arī vieta tur – vēl apgūstamā,
Jo vienmēr esmu savā Visumā,
Un, kur nu katrreiz dodos tajā,
Ir tikai manis paša ziņā.
Tā eju, klūpu, ceļos cerībā,
Lai vienmēr ir viss dzīvē kārtībā,
Bet reizēm arī atceros, kā skolā
Ar zinātkāri raudzījos tur skolotājā,
Un tad es pateicos, kā posa ceļā:
Lai neapmaldos savā Visumā,
Un neaizeju greizi jaunā krustojumā,
Lai krietnums katrā manā veikumā
Un lepojos ar savu darbu - Latvijā.
2025
mežā satikās divi zvēri
alnis un jānis
alnim šīs bija mājas
bet jānim rokā – zāģis
alnis jāni sabradāja
un aizgāja
jo šīs bija aļņa mājas
jānim rokā palika zāģis
jāņa pagalmā ienāca aļņi
un cilvēki kliedza – zvēri
bet kad aļņa mājā gāja zāģētāji
visi teica ka zāģē cilvēki
kad cilvēks cilvēkam dara pāri
visi saka – kā tādi zvēri
vai zvēri vai cilvēki
katrs sargā savas mājas
bet jānim atkal rokā ir zāģis
un mežā satikās divi zvēri
alnis un jānis
un alnim vairs nebija mājas
jāņa pagalmā ienāca zvēri
un cilvēki palika nobradāti
jo aļņiem vairs nebija mājas
kamēr jānim rokā zāģis
2025
Es no rīta pieceļos …
Kāpēc? Neko neatceros …
Kaut kur jāiet? Kāpēc jāiet?
Velns viņ’ zin, kas te notiek?
Ziņas paklausos:
Vēl man ilgi jāstrādājot,
Lai par pensionāru varot kļūt.
O! Nu es tagad atcerējos -
Man uz darbu jāiet!
2025
“Visu gadu dziesmas krāju,
Svētku dienu gaidīdama;”
VISU MŪŽU GADUS KRĀJU,
DARBA MŪŽU STRĀDĀDAMA.
“..Kad atnāca Svētku diena,
Nu dziesmiņas jāizdzied;”
VAI ES KĻŪŠU PENSIONĀRE?
TO NU TIKAI DIEVS VIEN ZINA.
2025
ŠODIEN ...
Ja man jautātu:
“Vai kādreiz esmu vinnējusi loterijā?”
Es atbildētu:
“Laikam jā! Jo sen jau esmu pensijā!”
Ja vaicātu:
“Kādas ir visgaidītākās ziņas?”
Es pateiktu:
“Pensijas indeksācijas!”
Ja prasītu:
“Ko zinu par pensionēšanās vecumu?”
Es atsmietu:
“Piedodiet, man problēmas ar atmiņu ...”
2025
Pagalmā, kur salūzt ābeles raupjas
Un koku vietās cerojas celmi,
Akas vietā kliedz debesīs nolauzta
vinda,
Še apkārt neredz ne ceļu ne taku.
Vīzes un pastalas bēniņos kūļājas,
Vecās avīzēs ķirmji grauž likteņus,
Tur zirnekļu tīklos atmiņas sapinas,
Šķindeļu caurumos zvaigznes tik lūkojas.
Te sena māja palēnām šķiebjas,
Jo sen tai ir zuduši logi un durvis,
Tās tukšajās telpās skraidelē vējš,
Un maizītes krāsnī birst šķembas.
Vairs sausajā dīķī nelēkā vardes,
Un ierasto ligzdu neatrod stārķis,
Jo skurstenis sabrucis gabalos sīkos,
Vien lieveņa akmeni silda kāds zalktis.
Krūmājos pirts pēc pirtnieka skumst,
Bet šķūnis un kūts bez saimnieka ļimst,
Vien ceriņi zied un maijrozes vēlās
Pie ēkas sienām vēl spītīgi ķeras.
Nāk ekskavators ar milzīgu kausu
Un sajauc to visu un ierok šeit bedrē –
It kā nekas te nebūtu bijis
No paaudzēs lolotas latviešu sētas.
TIK DAUDZ TĀDU RĒTU ...
2025
Latvietim savs kods ir tautasdziesmā,
Kur ierakstīta Dieva svētība un viņa vadībā
Ir mūžu mūžos Māras palīdzība darbībā,
Un prātam sirdsgudrība Laimas gādībā.
Kur dota vieda dzīvesziņa laika ritumā,
Kur tautas mīlestība dziesmā, dejā,valodā,
Un viņas gods ir darba tikumā un krietnumā.
Latvietim savs kods ir tautasdziesmā,
Kur Dieva svētītam un vadītam ir pasaulē
Dots viņam dzīvot pašcieņā un gara brīvībā.
Jo latvietim nav jākrīt ceļos krustu priekšā,
Jo cienījams ar kaimiņzemēm vienlīdzībā.
Bet diemžēl atļauj savu tautu turēt verdzībā,
Jo ir pacelts ubaggrasis viņa izstieptajā rokā.
Latvietim savs kods ir tautasdziesmā -
Jau laika ritā godājamā, sargātā un peltā,
Bet latvietim ir atkal stingri jāpieceļas kājās
Un sava stāja jāiztaisno svešinieku priekšā,
Jo jāiegulda nauda savā tautā, nevis bankā,
Jo ir jāpelna: gan tirgus krustceļā, gan zemē,
Jo jākļūst atkal latvietim - kā tautasdziesmā.
2024
Cik šī zeme skaista, mīļa,
Mierīga un pilna auglībā -
Saules gaismas dāsnumā.
Cik šī zeme bagātīga
Čaklas tautas krietnumā,
Godos, senču piemiņā.
Jo šī zeme Dieva svēta
Mīlestībā, dabas ritumā -
Tautasdziesmu košumā.
Jo šī zeme mana laime:
Valodā un dzīvesziņā,
Stiprā ģimenē un tikumā.
2024
Mana Latvija
Ir tautasdziesma,
Kurā vēju dzītā
laiviņa,
Gadu simteņos
svaidīta,
Daugavas sidraba
viļņos,
No Baltijas jūras
līdz Latgalei,
Mūžīgi mūžos
Peldēs uz Kurzemi.
Tēvzemē manā
Ir dziedoša tauta,
Kura bēdu akmenī
mīdama,
Gadu simteņos locīta,
Druvu zeltainos
viļņos,
No saules līdz
mēnesim,
Mūžīgi mūžos
Ceps savu rupjmaizi.
Latvijas tauta
Un brīvība -
Mana atbildība.
Latvijas zeme
Un auglība -
Mana dzīvība.
Latvija mana -
Tautasdziesma
Un bagātība.
Mūsu brīvei un varoņu piemiņai
Deg Brāļu kapos mūžīgā uguns;
Es dodu zvērestu Latvijai,
Ar ko solos aizstāvēt zemi un tautu,
Jo šodien es kļūstu par zemessargu
Un sarkanbaltsarkanā karogā veros,
Jo ar paceltu galvu un muguru taisnu
Te soļoju ierindā - Tēvijas sargos,
Lai ģimenei, draugiem un pilsoņiem,
Nu godam, savu Dzimteni sargāju
“Gods kalpot Latvijai!” – zvēru!
Daugavā sauleszaķīši peldas
Un dzelzceļa tilts tajā spoguļojas,
Sīki vilnīši ūdenī šūpojas,
Un miers manā dvēselē iestājas,
Jo tā ir mana Latvija - manas
Dzimtenes gleznas
Un mājas.
pagalmā kur salūzt ābeles raupjas
un koku vietās cerojas celmi
arī sen vairs nav akas
bet apkārt neredz ne ceļu ne takas
nomītas pastalas bēniņos kūļājas
bet lejā vāļājas saplēstas vīzes
vecas avīzes un krāmu kaudzes
tur zirnekļu tīkli žāvējas
jo šķindeļu jumtā caurumu zvaigznes
tur sena māja palēnām šķiebjas
jo sen tai nav logu un durvis
kur tukšajās telpās saimnieko vējš
bet maizes krāsnī ķieģeļu šķembas
un neatgriežas ligzdā vairs stārķis
jo sagruvis gabalos skurstenis
un sausajā dīķī nelēkā vardes
no šķūna un kūts tikai paliekas
krūmu biezokņos puvušas liecas
vien ceriņi zied un vēl maijrozes
pie ēkas sienām tik spītīgi turas
bet ekskavators drīz jau to sajauks
par gruvešu kaudzi un apraks
bedrē un viss tad būs zudis
no paaudzēs radītas sētas
un zemē paliks vien plikums
cik daudz tādas rētas
Te ganās stirnas meža ielokā,
Un dzirdu mieru koku šalkoņā.
Es klausos, kā te putni vītero,
Un eju rimtu mājassoli ikdienā.
Te murrā mana uguns pavardā,
Un lielo saimes galdu sapošu
Ar pašas tamborēto galdautu.
Te darbojos ar dabu saskaņā
Un saticīgi dzīvoju ar mīļoto.
Mēs kopjam košu lauku sētu
Vislabākajā vietā pasaulē -
Te, paši savā zemē Latvijā.
manas Latvijas
zelta rudens
ir tik dzeltens
kā zili miķelīši
un oranži pīlādži
kā sārti āboli
un raibas asteres
kā brūnas lapas
un baltas salnas
jo melnas zemes
vērtīgais dārgums
ir zeltainas saules
dāsnajos staros
brieduši augļi
un tāpēc Latvijas
rudens tik bagāti
piebērts ar patiesu
pasaules zeltu
Vai mēs savu Dzimteni
mīlam?
Jā! Skan atbilde pārējo šaubām.
Lai visas ģimenes drošībā mostos,
Gods kalpot Latvijai zemessargos!
Mūs vieno ticība latviešu tautai.
Un stiprina Tēvzemes svētums.
Brīvības cīņu mantojums drosmei
Un sirdī kvēl varoņu iedegtā uguns.
Esam sargi, lai austrumos saullēkts
Un katrai dienai tīrs debesu jums.
Esam modri, lai rietumos saulriets
Un naktī ir tumsa vai zvaigžņojums.
4.maijā svešai varai,
"nē!",
Teikusi tauta,
ietērpj Latviju
Sarkanbaltsarkanos
karogos.
Atmodas vēju gaita ir
rimusi,
Šūpojas pagātnes
atmiņās.
Katru gadu maijā es
atceros,
Kā vilku plusus
papīra lapiņā,
Radio pārraidē
klausoties,
Sirds sitās nākotnes
sajūtā,
Mēs dzirdējām
uzvaras, "jā!"
sanāksim kopā
kopīgā laikā
sadosim rokas
vienotā kopā
saliksim prātus
prātīgā darbā
vienosim sirdis
sirsnīgā lietā
darīsim kopā
sanāktā laikā
saliksim sirdis
darbīgā lietā
vienosim rokas
kopīgā darbā
Kopkrājums "ZEMTEKSTS"
Lai latvju zobens
Vienmēr stalti stāv,
Un katram zobenam
Savs kārtīgs vīrs.
Lai latvju zobens
Stiprās rokās saņemts,
Un tajā saule mirdz
Bez ienaida un asinīm.
Lai latvju zobens
Mūžam godā turēts,
Kā zīme senču upurim,
Un latvietis ir brīvs.
Mūsu tēvu zeme
Un tautasdziesmas
No Dieva mīlestības
Dotas,
Bet mūsu Latvija
Un tās brīvība
No tautas atbildības
Ņemtas
Latvija zilās, baltās un dzeltenās vizbulēs.
Es raugos kokos zaļajās raisošās lapiņās
Un brīvi elpoju spirgtumu dzimtenes ārēs,
Jo nav citas labākas zemes šajā pasaulē.
Ar krāšņāko pavasari manā mīļajā Latvijā.
Kpt Aleksim
OZOLIŅAM
Cilvēks, kurš veidoja
Latvijas nākotni
un cienīja pagātni,
godinot tās varoņus:
Tava patriota sirds
ir norimusi,
Un aizgāji Tu ļoti
ļoti bagāts,
Jo mūsu mantojumā
paliek darbi,
Kurus ierakstīja
vēsturē Tavs vārds.
2020
Pie kapa soliņš sagrūst laika ritumā,
Uz kopiņas puķes neviens vairs neuzliek;
Te Dzimtenes vieta, kas aizaug pēdējā,
Atnācēju pēdām aizejot Pasaulē -
Zaudējot cilvēkus un dzimtas
Mūsu jau tā mazajā Latvijā.
KOKRĀJUMS "PASAULES VĒJOS"
Te Latvija –
Mana dzīve.
Kāds saka, ka citur ir labāk,
Jo tur nauda par darbu ir vairāk.
Te Latvija –
Mana zeme.
Kāds saka, ka citur ir skaistāk,
Bet šeit dubļos man ziedu ir vairāk.
Te Latvija –
Mana māja.
Kāds saka, ka citur ir ērtāk,
Bet svešumā mūs neuzņem mīļāk.
Te Latvija
Mana - laba.
Kāds saka, ka te kļūst arvien ļaunāk,
Bet es tikai cenšos vēl kaut ko saglābt.
Esam
brīvi,
Ja
spējam
Pagātnei
piedot,
Šodienu
pieņemt
Un nākotni
izlemt.
Esam
brīvi,
Ja
sevi mīlam,
Citus
nenosodam,
Mazāk
ņemam
Un
vairāk dodam.
Mana Jūrmala kā koša josta
Gar jūras malu cieši ritināta,
Tā dzīves rakstos raibi klāta,
Jo laikmeti un ļaudis ierakstīti.
Tā mana brīnišķīgā pilsēta,
Ko apskauj Lielupe un jūra;
Jo arī savu darbu tajā pielieku,
Lai rotājas un pastāv bezgalīgi.
es jau
neko neteikšu
kamēr skatīšos pa logu
kāda valoda tur skan
jo ne jau tikai man
ir jāatbild par to
kā laukā sveši grab
Tu saplosīji manas dziesmas,
Jo tajās noslaucīji savas kājas.
Tā uzliesmoja naida liesmas,
Un nu tev tagad grūti klājas,
Jo nav pie manis vairāk vietas
Un drīz vairs nebūs arī mājas.
Bet neglābs tevi brāļa rokas,
Jo kļuvušas jau pārāk īsas:
Tām dūres agonijā stiepjas
Un pārklāj asiņainas rētas.
Jau drīz es atjaunošu dziemas
Un arī iztīrīšu savas mājas.
Vien reizēm atgādinās kādas
Vēl kaut kur neaizbērtas pēdas
Par nekaunīgas tautas
Izraidīšanu no manas sētas.
Aizčalo priecīgi strauti,
To krastos vizbuļi zili,
Tāpēc viss ir tik skaisti.
Un noplūcu vienu puķi,
Bet atstāju veselu puški,
Jo plauktā negribu vāzi,
Ar noplēstu pavasari -
Uz vienu kaprīzu mirkli,
Kad visskaistākie trauki,
Man visapkārt ziedoši
Mežos vizbuļu lauki.
reiz man vaicāja kas ir patriotisms
neatbildēju jo likās ka atbilde
es pats būtu pārspīlēta
šodien saprotu ka mans patriotisms
tajā brīdī bija mana gļēvulība
jo valsts ir tāda kāda ir tautas
drosme rīcība un atbildība
Šodien atkal austrumos
Atkal saule aust
Šodien tālos austrumos
Sliežu atbalss raud
Neaizmirsti savu pagātni
Tava dzimta lūdz
Lai atkal jaunos vagonos
Nevienu un nekad
No viņas mīļās Latvijas
Vairs neaizdzen
Bet saule austrumos
Lai arī Sibīrijā aust
Tiem tautas tūkstošiem
Kam svešā zemē salst
Šodien barikādes
Ir pagātnes simbols,
Jo visa patiesā cīņa
Ir katrā cilvēkā:
Viņa prātā,
Viņa sirdsapziņā
Un ikdienas rīcībā -
Nākotnes rezultātā.
Mana
zeme Latvija:
miesa
un dvēsele,
dzimtas
asinis –
māte
un tēvs,
bērni,
mazbērni.
Mana
zeme Latvija:
tautasdziemas,
rakstu
un spēka zīmes.
Dievs,
Māra,
Laima
un Dēkla.
Mana
zeme Latvija:
Kurzeme,
Zemgale,
Vidzeme
un Latgale.
Lāčplēši,
Spīdolas,
Kangari
un citādie.
Mana
zeme Latvija:
mīlestība,
naids,
cerība
un kaislība.
Pagātne,
tagadne,
nākotne
un mūžība.
Mana
zeme Latvija!
Katru
rītu mēs mierīgi mostamies,
Apkārt
klusums un debesis gaišas,
Aizskrien
darba diena rosīgā gaitā,
Un
ģimeni satiekam vakarā mājās.
Kādreiz
mirklīti sadosimies rokās
Un
kopā paldies pateiksim Dievam
Par
mūsu bērnu skanīgo smaidu,
Par
mūsu brīvību, prieku un laimi,
Un arī
par mūsu karavīriem lūgsim,
Par
tiem, kuri tādēļ dzīvības atdeva,
Un arī
par tiem, kuri šodienu sargā,
Jo
brīžiem dzīvojam tā, it kā šī zeme
Mums
vienkārši mantojumā pienākas.
kur
suns aiz sienas rēja
un
kaimiņš griestos klaudzināja
bet
apkārt svešvalodās runāja
es
tikai toleranti steberēju
jo patiesībā
bēgu cik vien spēju
un tā
nu savu tautu
pazemībā
pazaudēju
saimnieki devušies
svešumā
cerot ka mājas
sagaidīs mājās
sen jau logu ailes
virinās vējā
tās mēmi lūdzas lai
saglabājam
bet mums ir vienalga
kā klājas
saimniekiem plašajā pasaulē
izsitam acis vēl
pēdējam logam
un pavardu pametam laikazobam
jo savai sētai
caurumi jāsalāpa
kādas vēl rūpes
kaimiņu ēkai
sīkas kapeikas
spītīgi skaitam
lai paši nepaliktu
bez mājām
Daudz laimes, Latvija!
Mums mūžu mūžos
Esi Tēvzeme.
Daudz laimes, Latvija!
Skan mūžu mūžos
Latvju valoda.
Daudz laimes, Latvija!
Mēs mūžu mūžos
Izturīga tauta.
Daudz laimes, Latvija!
Tev mūžu mūžos
Mūsu brīvība.
Daudz laimes, Latvija!
Jo mūžu mūžos
Dzīvo latvieši.
Patīk Bārbeles smiltis,
Kur savus dubļus bridu,
Un tajos uz skolu gāju,
Jo lietu, salu un vēju
Es vienmēr izturēju.
Tur vismīļākā skola –
Kura man atdeva visu,
Lai es pasaulē esmu
Un par savu Latviju
Visiem drosmīgi stāstu.
Ir gana skaista tā Bārbele –
Mana bērnības zeme,
Kur negantas blēņas darīju
Un krietnas mācības radu,
Lai dzīvē patiesa būtu.
2023
Latvija
ir tāda, kādu veidojam to paši –
Kā
mūsu rīcības un vārdu rezultāts:
Es + Vārds
un Rīcība = Latvija,
Bet mēdzam
bļaut un nicināt.
Bet,
ko mēs katrs paveicis,
Lai
Latvijā kļūst labāk:
Vai malā
stāvējis?
Vai rīkojies?
Vai gaidījis
Un
pēlis,
Citu
darīto ...
2024
Te ļaužu darbīgās rokās tverta,
Bebrene turas kā sidraba sakta,
Visapkārt tai Sēlija diženi klājas
Latvijas zemē kā rakstīta sagša.
2021
Te Dvietes palieņu krasti,
Te Sēlija – zeme tik mīļa;
Te krāšņie Latvijas skati,
Dziesma, deja un dzīve.
2021
Te IlūksTE košā vietā -
Mirdzoša Sēlijas pērle;
Paaudzēs Latvijas zemē
Sakņojas sparīgie sēļi.
2021
ES LATVIETIS
UN DOMĀJU PAR LATVIJU
TĀS PILSONIS
UN RŪPĒJOS PAR TAUTU
KO DARI TU
KAD APSKRIEN PASAULI
KUR ESI TU
KAD VAJAG DARBA ROKU
ES NEPĀRDOŠU
SVEŠIEM ZEMES GABALU
UN NELAIDĪŠU
TAUTĀ TUMŠU SĒKLU
JO DZĪVOŠU
TE LATVIJĀ UZ NEBĒDU
UN DZIEDĀŠU
TO LĪGO DZIESMU
PAR PAPARDI
UN ALU JO JĀŅUS SVINĒŠU
UN CIENĀŠU
AR MELNU RUDZU MAIZI
KO AUDZĒŠU
AR ĪSTU PRIEKU
KAD NOPELNĪSI
SAVU LIELO NAUDU
TU KLAIDONI
TE ATRADĪSI MANA KAPA VIETU
VAIRS NEREDZĒŠU
ASARU PĀR TAVU SKUMJO VAIGU
JO NOMIRIS
BŪS TAS KURŠ SARGĀ MŪSU ZEMI
2022
Nospodrinu
zobentiņu
Manu senču
darinātu,
Es pret
sauli vizināju,
Lai mirdz
pāri Latvijai;
Vizma
svešus brīdināja:
Kara naidā
nekāp
Manā
Tēvzemē!
2021
Ar sīku pārsliņu
Ar katru sniega piku
Es pacietīgi veļu
Ar baltu domu stipru bumbu
Ar karstu sirsniņu
Ar gaismas pilnu smaidu
Es pacietīgi eju
Ar savu prātu brīnišķīgu mūžu
Ar katru vārdiņu
Ar attieksmi un darbu
Es pacietīgi ceļu
Brīvu Latviju ar atbildīgu tautu
Mazdēliņš
klaigā:
Ome,
tur skaties!
Ceļš
ielikts ūdenī,
Un
brauc mašīnas.
Ome,
re kur pīlītes
Tajā
ūdenī peldās,
Un
tālāk ir mājas -
Arī
tur kādi dzīvo.
Es
šūpojos šūpolēs
Daugavas
krastā,
Bet
mazdēls dzīvē
Jau
vērīgi raugās:
Tur ir
Dienvidu tilts,
Tur
pīlītes peldās,
Tur
pāri otrajā pusē -
Tur
citi cilvēki mājo.
Manā
dzimtajā zemē apkārt
Daugavai
mūžīga dzīvība rit;
Es vēl
spēju vecumā šūpolēs
Kustēt,
bet pašai te mazdēls
Nu
skrien un gudrības pļāpā.
Šeit
mācu mazajam bērnam
Savu
Latviju mīlēt un cienīt.
2021
mums Latvija
ir tautas patība
un tās dzīvība
ir brīva Latvija
jo tautas būtība
ir tās atbildība
lai ir mūžīga
mums Latvija
2024
Ja nevaru sadot pa purnu,
Tad vismaz drosmi izrādu -
Lai celtu tautas pašapziņu,
Rakstu patriotisku dzeju,
Un sevi apspiest neļauju,
Jo cīnos par mūsu Latviju.
Es daru, ko varu un protu,
Lai švesiem to neatdotu.
2022
Kur
māja ar siltiem skursteņa dūmiem,
Kur
tīrums ar vagu auglīgiem sāniem,
Kur
ievas zied ar lakstīgalu pogām;
Vai
zini, kur stāvu?
Ar
uguni un kvēpiem aizrijās elpa,
Ar
asiņu asarām cilājas zobens,
Ar
bruņu rūsu apsedzas lauki;
Vai
zini, ko daru?
Te
zeme - izrauta no svešiem zobiem,
Te
mana maize turpinās nobriest,
Te
mana sēkla paaudzēs aiziet;
Vai
tici, ka nosargāju?
2019
Esmu
darba bite
Savas
dzimtenes pļavā;
Atrodu
laimi katrā tās ziedā,
Stropā
sanesu putekšņus kārēs.
Bišu
čaklumā sēklotnes nobriest,
Izbirst
un uzzied - pļava turpina sanēt.
Esmu
darba bite
Savas
dzimtenes pļavā;
Neļaušu
svešiem zābakiem
Tajā
kāpt un manas puķes bradāt.
Darba
bites pratīs dzelt apautās kājās,
Jo
savu dzimto pļavu kopā metīsies sargāt.
2019KOPKRĀJUMS "PASAULES VĒJOS"
nedod
Dievs man tādu brīdi
kad
būs jāpūš svešā stabulē
tāpēc
vienmēr stāvu noturīgi
jo aiz
manis latvji – Dzimtenē
2025
Augšā celsies Gaismas pils,
Stiprināsies tautas gars.
Vēl jau traucē sveša cilts,
Bet tās kundzībai nāk gals.
Augšā celsies Gaismas pils,
Apsaimniekos stipra valsts.
Latviskums būs godā celts,
Nenoliegs vairs krusta vilts.
Augšā celsies Gaismas pils,
Nezudīs šis mantojums.
Jau no senčiem pūrā dots
Latvju tautas dainu zelts.
2025
Man zeme kā rupjmaize svēta,
No kuras spēku rod tauta,-
Lai cik mīta un bradāta,
Bet neiznīkst sēkla.
Bet baltmaize ir kungu ēsma,
Kuru uzsprauž uz varas kāķa,
Lai dots devējam roku laiza
Un tautiešus pļausta.
Es šajā zemē latviešu sēta:
Ražena rupjmaizes sēkla,
Lai izaugu vareni koša –
Savas tautas vārpa.
Lai gan es kungu saliekta,
Bet ne pavisam nolauzta,
Tikai te zemē izbērta –
Rupjmaizes vērta.
2025
Tautasdziesmas aizlīgoja
Pāri druvām, pāri mežiem;
Latvju zeme dzirksteļoja
Košiem Jāņu ugunskuriem.
2024
