PELNRUŠĶĪT, PASAKA BEIDZĀS!
Pelnrušķīt, pusnakts ir klāt!
Tavs ķirbis uz ceļa šķīst,
Un žurkas projām mūk,
Bet kristāla kurpīte
Uz kāpnēm mētājas.
Princis tev pakaļ skrien
Un ļoti bēdājas.
Pelnrušķīt, pusnakts ir garām!
Tu kaut kā mājās tiec,
Bet no rīta atkal agri ir jāceļas.
Tikai, nez, kas tev sapnī rādās:
Zudusī kurpīte vai princis?
Pelnrušķīt, rītausma klāt!
Tev mājas solis ir jātekā,
Tikai doma neliek mierā -
Bija sapnis vai īstenība?
Bet kāda kristāla kurpīte
Priekšauta kabatā mirdz.
Pelnrušķīt, diena ir klāt!
Tev māsu sarunās jāklausās,
Bet par balli sirsniņa sāp -
Tā varēja beigties savādāk.
Pelnrušķīt, vakars ir klāt!
Un nu jau viņš nāk
Ar tavu kristāla kurpīti rokā:
Nolaikotu, nogrābstītu,
Un brīnums, ka nesaplēstu.
Vēl tavām māsām to prieku,
Un vari atstāt savu priekšautu.
Pelnrušķīt, uzvaras brīdis ir klāt!
Vairs nav ķirbis, bet kariete īsta,
Un tevi ceļš ved uz pili ne ķēķi.
Tagad pati kā kundze jau sēdi
Pie smalki uzklāta galda, tikai
Maizes drupačas nemanāmi
Notrauc un kristāla kurpītē vāc -
Nav viegli novikt kalpones kārtu.
Pelnrušķīt, pasaka beidzās!
Jo tu vairs neskriesi pļavā
Un nedzenāsi pieneņu pūkas,
Tu vairs nestāvēsi noras malā
Un nedziedāsi un negavilēsi,
Tu vairs neviļāsies rīta rasā
Un nebradāsi lietus peļķes,
Jo tev ir varas pilnas rokas,
Bet pietrūkst brīvības vietas.
Tu rātni sēdi ar kronīti galvā
Un smaidi visiem, kas izliekās,
Jo tu tagad piemērs galmā,
Bet nogursti vairāk, kā no
Veļas mazgāšanas dienas.
Citiem liekas, ka pilī ir viegli -
Tevi apskauž visas meitenes,
Jo pieder galvenā balva, princis.
Pelnrušķīt! Kā visās pasakās,
Arī tavas laimīgās beigas ir.
Mazā Ilze raugās augstumā,
Kā tur tumsā zvaigznes mirguļo.
Pēkšņi viena aši noslīd lejā -
Tieši egļu jaunaudzē.
Mazā Ilze ieskrien istabā:
“Vectēv, ejam zvaigzni meklēt!
Kamēr spīd, varēsim to ieraudzīt!
Tikko viena nolaidās tajā mežā –
Kurā koki aug ar adatām!”
Vectēvs iepleš acis pārsteigumā:
Ko lai atbild, kā lai paskaidro?
Mirkli padomā un saka tā:
“Zvaigzne ir jau sadegusi kritienā,
Nav nekā tur tajā egļu mežā
No tās tavas zvaignes – spožās.
Tagad jāsagaida nākamo,
Un, tai krītot, jāmin kāda vēlēšanās;
Ļaudis runā, ka tā vēlāk piepildās.”
Mazā Ilze aizskrien vēlreiz skatīties,
Varbūt atkal kāda zvaigzne lejā krīt,
Tad, nu, tajā mirklī mazā Ilze vēlēsies:
Lai tie visi kara onkoļi jau rītā
Sāktu vienā smilšu kastē draudzēties!”
****
Samītes Poikānes jautājums FB profilā
“MĒS RAKSTĀM”: “Vai ir pareizi teikt - tievēt? Hmmm...Tievs -tievēt, garš - garēt(?), īss - īsēt(?), spilgts - spilgtēt(?) utt.”
Kāpēc gan ne? Lai neatkārtu vārdus un
īsāk pateikt.
“”Saulstars gribēja apmīļot puķi, kura
bija ļoti tālu ēnā zem krūma. Tas centās to sasniegt: tievēja, garēja (stiepās),
bet vienalga nespēja izstiepties tik tālu. Saulstars tā izstīdzējis zaudēja
savu siltumu un košumu, tāpēc tas saīsēja (atpakaļ sarāvās) un, nu jau no jauna
spilgtēja (spoži spīdēja). Bet puķes zieds ēnā spītīgi ziedēja. Krūms gozējās
saulstaros un ar savu ēnu bezkaunīgi to noēnoja. Pati auga – neviens to tur
nestādīja un neaudzēja.””
