V  2025.

*******

vakar tik smēju un smēju
bet šodien jau steidzos pret vēju
jo es tevi pazaudēju
un tā skrēju un skrēju
ka nepaspēju
un to tramvaju nokavēju
kurā tevi ar citu jau redzēju

vējš atskrēja
un savu darīja
bērzu locīja
priedi lauzīja
egle šņākāja
apse drebēja
ozols draudēja
un vējš aizskrēja
koki nostāja
bet atkal to gaidīja
jo vējš izsēja
sēklas ko briedēja
kuras aizlidoja
un asnoja
paaudzes turpināja
vējš strādāja
koki dzīvoja
tā pasaule ripoja
kamēr vien saule spīdēja
tikai cilvēks to visu bojāja
pats savu pasauli postīja

V

******

Vai tiešām, Jums Kungi,
Latvijā nav nekā svēta? -
Kā tikai paša kabata atvērta
Un ar svešu naudu piebērta ...
Vai tā ir to vērta?

Vakar biju tusiņā!
Ko es daru?-
Šodien gultu aru.

V  2024.

.......
Vēl tikai asno zālīte,
Bet gājputni jau ligzdas vij;
Vēl sniegapulkstenīši zied,
Un reizēm nokrīt kāda pārsla,
Bet pumpuri sprāgst vaļā cītīgi,
Un arvien zaļāks paliek zemes ārs.
Ir pavasaris pienācis -
Tā ritmu nemainīs pat sals:
Viss lapos, plauks un ziedēs,
Un pavasara ziedonis būs jauks.

....

Vai aiz mākoņu klāna
Vai zem ezeru slāņa
Vai pasaule beidzas
Vai saule tur sākas

Vai mākonī guļus
Vai ezerā stāvus
Vai ilgi tur esmu
Vai tajā vēl eju

Vai biju jau bijis
Vai turpu es gāju
Vai tikai vēl gribēju
Vai kur lai to varējis

VELTĪJUMS  INGŪNAI

Viss kas bijis smags un melns
Šodien kļuvis gaišs un tāls
Nepaliek aiz manis tikai pelēks
Jo man vienmēr viss ir bijis raibs
Nevajag lai skumjas ilgi nomāc
Nevajag neko vairs sacīt
Tas kas kādreiz kopīgs bijis
Drīz par tālām atmiņām vien kļūs
Šodien klusums ir mans teikums
Mierā arī soļi stāv
Piedodiet ja kādam kaut kas netīk
Piedodiet ja kāds nav kādreiz satikts
Jo ne jau vienmēr visus varam apskriet
Ir reizēm arī pašiem pretī jāpanāk
Uzdziediet to dziesmu kas man patīk
Lai ir vieglāk projām iet
Palieciet vien mirkli kādi esat
Lai nu jau tagad debesīs
Es varu par jums lūgt

Vai varavīksnei mēdz būt ēna?
Jo saules gaismā visi ēnojas:
Gan priekšmeti, gan dzīvas būtnes.
Bet mākoņiem nu nav ēnas,
Jo aizlien priekšā saulei.
Bet, vai to lietuslāšu ēnas
Ir saulē košās varavīksnes?
Bet, kāpēc mana ēna tikai pelēka?
Vai tāpēc, ka es neesmu līdzīga
Ne mākonim, ne ūdenslāsei?
Vai tāpēc ir uz zemes ēna,
Ka mana miesa dzīva?
Vai dvēsele ir caurspīdīga
Kā lietuslāšu varavīksne,
Vai tikai bezkrāsaina ēna?

V 

vēl jau līdz galam ir jāaiziet
un ieteicams pusceļā nepalikt
bet varbūt stāvēt un padomāt
ja nu man tevi tur nesatikt

Vai nu jau tik ļauni,
Ka jānolaiž spārni;
Bet varbūt vēl labi,
Ja sliktumu redzi?

vējš iepūš man kabatā
jo domā ka brīvā
bet tur jau kāds gaudo
un abi nu virpuļo
kabatas tukšumā
un aizpūš to projām
jo draudzīgi svilpo
par vējainām dienām
un piepūš man kabatu
pilnu ar aušībām mīļām

Visi dzīves sapņi sagruvuši,
Nav pat cerību vairs atstājuši;
Un zem kājām šķembu gali
Manu ceļu mokās pārvērtuši.

Visu mūžu kaut ko citiem darām,
Kamēr paša veiksme aizbirst garām,
Kamēr pazūd laime prom no mājām,
Bet uz kapiem aiztiekam ar citu kājām.

vai varēju
jā varēju
jo es to sapnī redzēju
un izdarīju
vai dzīvē es to varēju
nē nevarēju
jo darīt negribēju
es neticēju
jo tikai gaidīju
kad gribēju
jo dzīvē bailes nepārvarēju
vien tikai sapņos darīju
vai nepaveikto nožēloju
es vēl nezinu
jo gribot dzīvoju
vēl nemirstu
un tikai sapņoju

Vēl augusts pilnā sparā,
Bet man jau rudens panti
Par visu vari laužas laukā.
Tas rakstītais vēl nebūs rītā
Un arī tuvākajās dienās nē,
Tik iedzen liekās skumjās,
Kad jābauda ir silto vasaru
Un jāgozējas spožā saulē.

V  2023.

vārdu saltajā vējā
skrienu savu kārtējo puteni
un brokastu sulās saldumu raudu
šaubu šūpolēs
šūpojos katru dienu
vai esmu kā puķe ko laista
vai pieder man brīvības spārni
liecos ceļos un eju
bet uz vietas vēl esmu
jo kur lai spēku es ņemu
lai tieku laukā no šī noburtā apļa
kurā vienmuļa ikdiena
kurā stāvu sēžu vai guļu
ar gruzdošu domu
ja ilgi te palikšu
es neizturēšu
bet kas būs ar mani ja bēgšu
es mēģināšu
es spēšu

vārpas jau nobriedušas
laukā šūpojas bēšas
bet debesis virs tām
kļūst arvien tumšākas
lietavas sākas
un paliek tās biežākas
bet labība slapjāka
un vārpas pelēkas
negaršīgākas
es neēdu tādas
tā iespļāvu abrā
un nu makā kapeikas skaitu
un esmu badā bez maizes
lai ko es apēdu

viss beidzies jo es padodos
citiem sava lieta
un nav ko iet kur neizdodas
man ir sava vieta

vējš vilka balsī gaudo
tas pakšos sēž un plēš
tas kokus liec un lauž
un stipras lietus lāses
logā triec kā klauvē
man pie durvīm kāds

bet patiesībā vilks
sēž manā pagalmā
un spējā vēja brāzmā
nokrīt zara gabals kāds
man lietus logus nomazgā
un arī ciemiņš durvīs stāv

vējs negaudo vējš pūš
un vilkam vilnu izžāvē
no loga visas ūdens lāses
jau aiztecējušas ir prom
jo man pie galda ciemiņš sēž
un izstāsta kā saule spīd

vai iet pret vēju grūti
jā un nē
ir tikai bīstami
kad tevi
plēš un rausta
jo tas izaicina
gļēvumu un drosmi
vienlaicīgi
kad vari krist un celties
vari vārtīties
un vari iet ar to
jo vējam esi
vien tāds gruzis ceļā
viņa spējā
pakļaut visu ko
savā varā

vai iet pret vēju grūti
jā un nē
kā paveiksies ar to
reiz vējā

Visumā Saule ganās,
Līdzi tai Mēness manās,
Un tajā zvaigznes raugās.
Tikai mākoņi priekšā dzenās.

Vai nepietiek laika, lai taisnību rastu?
Jo esmu tik sens, lai zemē sen sustu:
Ja vēlaties saprast šo laiku,
Tad vērojiet pagātnes seku,
Jo neko jaunu neesat izgudrojuši -
Tikai varbūt kaut ko pelnījuši?

viss kārtībā
un pati vainīga
par savu rīcību
jo tava atbilde
par manu nekaunību
nav kārtībā
un neesmu vainīga
par tādu rīcību
jo tikai atbilde
par tavu uzmācību

Varbūt esmu nesaprasta,
Jo ticu cilvēkiem un cienu tos,
Jo pati, kā cilvēks, es kļūdos,
Jo jūtu, ka ir “ticība, cerība, mīlestība“,
Kas ieved ticības un cerības purvos.
Tikai mīlestība paliek nesaprasta,
Un cūkauša laksts man rokās.

Vēl nesen daudz ko zaudēju,
Un varu atkal sākt no jauna.
Bet man vairs nav to vēlmju,

Jo grimstu savās atmiņās
Un skumstu par to visu
Veco, labo, kas man bija.

Es tagad tikai eksistēju
Un klausu svešu padomu,
Jo nav vairs gribasspēka.

Vien uzdodu sev jautājumu:
Cik ilgi vēl tik truli dzīvošu
Un darīšu, ko kāds man saka?

Bet varbūt, ka ir labāk tā,
Kad citi domā manā vietā,
Un rūpējas, lai visa kā ir gana.

Jo vieglāk norīt pārmetumu
Un būt par skumju nomāktu,
Un visu žēlojamu cilvēku.

Bet es vēl nezinu, ko gribu,
Jo gaidu savu sabrukumu,
Lai atjēgtos jau savādāka.

Vai kāds aizdomājas, ka Daugava
Naidīgā zemē sākas un kā sveša upe
Tā cauri Latvijai plūst jau nelaimju skauta?

Bet mana tauta cītīgi rāda un stāsta,
Ka tā ir viņas likteņupe un dzīvības dzīsla,
Jo kopā latvju tautiešu krastus tā saista.

Bet, manuprāt, tā izplūst ar izteces lāstu,
Lai manas tautas likteņos viļņojas drūmi,
Un latvietis latvieti skaustu un nīstu.

Jo likteņupei Latvijas robežu malās
Ir pilsētas Daugavpils, Rīga, kuras
Cieši nožņaudz moskaļu saceltie mūri.

Tajos latvieši meklē savas valodas pēdas,
Bet tikmēr varas tautiskie Kangari
Tup ceļos, lai svešajiem pēcpusēs līstu.
- - - - - - - - - - - - -
Manas likteņupes ir Mēmele, Mūsa,
Kuras bez ienaida vieno mierīgas zemes,
Un to laikmetu grieži saplūst kā Lielupe
Senbaltu tautām pie Baltijas jūras.

Man ir Gauja, Venta un Latvijas ezeri,
Kuru krastos mīt nerimstošs baltiešu gars,
Un spītīgi sargā tas Latvijas nākotni,
Jo savas zemes ūdeņos spēku man smeļ.

V  2022.

viens otru satika
un radās patika
viņi mīļi satika
jo kopā patika

vējš sapinās jūrmalas priedēs
žužina pukojas murmina
bet koki vaļā to nelaiž
un skujas durdamas kutina
par to ka tas ir tik ļauns
kad dusmojas vētrā
un zarus bez nožēlas lauž
bet tagad lai sēž
jūrmalas priedēs nekauņa vējš
vien čiekuriem tas ir vienalga
jo mūžīgi nobirst

Vēl jau visam savs laiks,
Vēl jau nav gals,
Vēl jau tikai ir sākums,
Kad kaut kur sauks.

Vēl jau saule aust,
Vēl ir nakts,
Vēl jau ir rīts un vakars,
Kas mani satrauks.

Vēl jau ir kaut kas jauks:
Vēl puteņi trauks,
Vēl ziedi un smaidi plauks,
Un tas ir tik daudz.

vēl jau nezinu
kad satikšu tevi
tāpēc durvis atstāju vaļā

es tikai jūtu
ka tuvumā esi
un atstāju gaismu logā

Viss ir izrunāts
Un gaisā palaists kāds
Jo ir veļu laiks
Un jāpiedod ir atvadās

Vairs nevēlos satikt citu,
Jo atradi mani,
Un ņemu tavu roku
Jo cieši.

Nu baudu tavu azoti:
Drošu un mīļu,
Jo sniedzos ar sevi
Un saņemam visu.

Viki piegaudo naksnīgās debesis.
Lūkojos tajās un esmu izmisis,
Jo savu cilvēku baru pametis,
Es jūtos - vientuļš palicis.

vai nu raudu
vai nu smeju
tikai tālāk eju
dzīvot gribu
vēlos visu
ko vien varu
tāpēc daru
lai to gūtu

VIENA MAZA TURKU PUPA
CEĻOJA UZ ĀFRIKU ..
bet baru bariem tūristi
nu jau brauc uz Turciju
un tur turku pupas vada
savus ceļojumu birojus

.. ĀFRIKA BIJ` AIZSLĒGTA
UN ATSLĒGA TAI NOLAUZTA
bet Āfrika tik sen jau vilina
ka šodien tai nav atslēgas
un vecam skaitāmpantiņam
jau pietiek stāstīt pasakas

Vai jau bēdas bēdājas?
Vai jau beigas beidzas?
Vai jau sākums sākas?
Vai jau prieki priecājas?

Vēl jau palu ūdeņi trauksies.
Vēl jau kaķi skaļāk ņaudēs.
Vēl jau sniegpulksteņi ziedēs.
Vēl jau pavasaris steigsies.

Vai vēl tumsa nebeidzas?
Vai vēl ilgi tajā jāmaldās?
Vai vēl gaisma nemainās?
Vai vēl daudz ir jāciešas?

Vēl jau sniegi turpināsies ...
Vēl jau ledus plaisās ...
Vēl jau baltās kupenās ...
Vēl jau ziema neatkāpsies ...

Vai jau gana šaubās raustīties?
Vai jau jāsāk visiem mosties?
Vai jau laiks ir kopā celties?
Vai jau pietiek baidīties?

Vēl jau jābeidz gausties!
Vēl jau nedrīkst padoties!
Vēl jau laiks ir izvēlēties!
Vēl jau atmoda var izdoties!

Vētrai īsāks mūžs
Tāpēc stiprāk pūš
Tai ir mazāk laika
Tāpēc dusmīgāka

Vējam vienkāršs mūžs
Turpu šurpu apkārt pūš
Vairāk šūpo nekā lauza
Jo tam pietiekoši laika

Tikai vēja pūsma plūst
Tai tāds mierīgs mūžs
Maiga liega patīkama
Vai to vispār pamanīja

Līdzīgi kā nemieri un kari
Arī vētras kaut ko grauj
Tikai ikdiena kā strauji vēji
Kaut ko šūpo saliec rauj

Bet tik reti ir tie brīži
Saprast pūsmas elpu
Jo pirms vētras klusa
Biedējoša stagnācija

Šodien ļaudis lēni kustas
Tā kā vējā kusli šūpojas
Ja nu kādreiz kopā pūstu
Varbūt kādu arī nogāztu

Vai tu ...? Vai tu ...? Vai tu ...?
Cik ilgi man vēl būs jāatbild uz šo jautājumu?
Jā, es kaklu nomazgāju un uzvilku tīru kreklu,
Un arī kājas mazgāju un man ir tīras zeķes,
Un arī paēdu un pačurāju.
Cik ilgi tu mani uzskatīsi par mazu bērnu?
Labāk lepojies ar savu pieaugušo dēlu
Un baudi savu laiku, bet netēro to lieki,
Lai mani savās pārspīlātās rūpēs pazemotu.

Vēl ir garš mans ceļš līdz savām mājām,
Un vēl aizvien ir jāiztiek ar cerībām par tām.
Bet es ticu, ka reiz pienāks gals šīm mokām,
Un es atkal dzīvošu, kā klājas brīvam cilvēkam.

vai nu raudu
vai nu smeju
tikai tālāk eju
dzīvot gribu
vēlos visu
ko vien varu
tāpēc daru
lai to gūtu

visu mūžu laimes putnam pakaļ skrēju
un nekad to nenotvēru
jo patiesību
neredzēju
un tāpēc laiku zaudēju

vai nu jau ir par vēlu
kad savu iedomību nožēloju
jo kaut ko labu
es jau pazaudēju

tikai mazu kriksi laimes gribu
pirms nebūtībā zūdu
es ļoti ļoti lūdzu

Visi nav no dzelzs,
Jo nav jau tādi kā tu:
Ne kā bleķa vīrs
No smaragda pilsētas,
Ne arī bruņinieki
No krusta kara.
Bet grabi tu kā alus bundža,
Jo alumīnija cūka
No lūžnu kaudzes,
Kuru visi magnēti
Tikai velk uz čupu.
Tāpēc es tevi saloku,
Un nopērku naglu –
Jaunu un smuku.

Vienu vienīgo es glāstu,
Vienu vienīgo es skūpstu,
Vienu vienīgo es tevi mīlu,
Vienu vienīgo uz visu mūžu.

Valdība nabagiem piemet žēlastības grašus,
Jo pēc sarežģītiem aprēķiniem it kā pienākas;
Arī varas vīri savu lielo algu palielina,
Jo pēc likuma - tas noteikti ir jāizdara.
Tā nu dzīvojamies – pārtikuši un draudzīgi,
Jo tautai pieder vara, kura visu dara pareizi.

vārdu vārsma vārsmojas
dienā ķēmi ķēmojas
jocīgs joks jokojas
naktī rēgi rēgojas
it kā muļkis muļķojas
it kā spoki spokojas

dzīve dzīvē dzīvojas
prātā prāts prātojas
it kā doma domājas
roka roku rokojas
it kā kašķis kašķējas
it kā burti burtojas
indes zobi zobojas
krustā krusti krustojas

sniegpārsliņa aizlido
it kā zemes smagumos
burtos iksos punktiņos
plīvo dzejas mākoņos

vēji visur ļoti pūš
tā lai visur koki lūzt
vēji arī ļoti stipri pūš
tā lai stiprie koki lūzt

tagad visur vēji ļoti pūš
man kā kokam arī mūžs
vai man tāpēc vajag lūzt
ja tik ļoti stipri vēji pūš

viens divi trīs
trīs stūri trīsstūris
četri strūri kubs
piecu stūru pentagramma
sešiem stūriem medus šūna
septiņi astoņi deviņi
skaiti atrod veido
kamēr sasniedz bezgalību
trīsstūris pie trīsstūra
līdz sanāk arī bumba
jo stūru stūriem apaļa
ir dabas izveidota figūra
kad viens divi trīs
ripo trīsstūris
un duras aplis
jo mūžība
ir skaitlis

V  2021.

Vakar jau krājāmies negaisā,
Lai apskautu mani vēl ciešāk.
Šodien abi plosāmies vētrā
Un es no rokām izslīdu laukā.
Rītā mēs atkal gulētu saulē,
Bet tu mani gļēvi palaidi vaļā.

Kopkrājums - "DIEVIETEI"

Vai satiksimies plaukumā,
Kad visas rožu dobes plūksi
Un tīsies viņu ziedu lapiņās.
Tā raudams katru pumpuru,
Tu pamodīsies dadžu laukā.

Vai satiksimies pilnbriedā
Un sagaidīsim ciemos biti,
Jo noreibusi puķu smaržā,
Tā piebērs pilnus cerībām
Par augļiem samīļotā ziedā.

Mēs satiksimies lapkritī
Pēc tukši noziedētā laika,
Jo abi plaukām tikai priekam,
Bet tagad savus plikos kātus
Būsim kopā savijuši - salnām.

Kopkrājums - "DIEVIETEI"

Vienmēr kāda vārna
Sieru atrazdama
Priecīga
Nolaižas uz zara
Viemmēr kāda lapsa
Lejā gaidīdama
Blēdīga
Redz ko vārna dara
Vienmēr kāda vārna
Lapsai ticēdama
Ķērkdama
Izmet sieru no knābja
Vienmēr kāda lapsa
Vārnu slavēdama
Viltīga
Apēd sieru pie koka
Vienmēr kādu labu
Gabalu atrazdama
Apsēžas
Vārna uz zara
Vienmēr kādu cita
Labumu saozdama
Blēžojas
Lapsa zem koka

Vai tāpēc tas kāpēc,
Ka vienmēr daudz jautājumu,
Bet ir tik maz atbildes?

Vai tāpēc tas kāpēc,
Ka sen jau visam ir atbildes,
Bet meklējam jautājumus?

Vai tāpēc tas viss,
Ka īstās vērtības zaudētas,
Bet patiesībai un mīlestībai nav cenas?

Vai tāpēc nav nekas,
Ka palīdzības būtība pārsprasta,
Bet slepkavības un neprāta ierocis - nauda?

Viena ūdens lāse
Otra ūdens lāse
Izlijusi lāšu straume
Vēl ir aka pilna

Vakar nauda
Šodien nauda
Visu laiku tikai nauda
Vēl nav īsta bauda

Saule silta
Saule karsta
Saule dedzinoša
Vēl ir saules gaisma

Viena bēda
Otra bēda
Bēdai seko bēda
Vēl nav dzīve ļauna

Salta pārsla
Skaista pārsla
Miljons nokritušu pārslu
Vēl ir balta sniega pika

Sava suņa kaka
Cita suņa kaka
Visa taka viena pļeka
Vēl nav sabojāta diena

Zvaigzne auksta
Zvaigzne spoža
Zvaigzņu debess gaiša
Vēl ir vēlēšanos pilna

Kāda vārdu rinda
Jauna vārdu rinda
Uzrakstīta vārdu rinda
Vēl nav sakarīga doma

Drusku prieka
Mazliet prieka
Nav nekāda prieka
Vēl ir palikusi laba oma

visi rīti sasisti stikli
un dienas salauzti logi
bet vakari izbiruši
eņģēs čīkstošas naktis

visi rīti kā sasisti stikli
un dienas kā tukši logi
bet vakari miglā drēgni
jo naktīs ķēmojas rēgi

vējā pūš pūš pūš
vējā tālu grūž
vējā plūc plūc plūc
vējā visur šņāc
vējā jauc jauc jauc
vējā visu liec

vējā trauc trauc trauc
vējā projām triec
vējā kūst kūst kūst
vējā vienmēr žūst
vējā zūd zūd zūd
vējā visam lūzt

vējā kauc kauc kauc
vējā tevi sauc
vējā skan skan skan
vējā mani skar
vējā ķer ķer ķer
vējā visi tver

Virs galvas zilas debesis,
Zem kājām melna zeme,
Visapkārt zaļas pļavas,
Jo vidū esmu cilvēks.

Visur mērījumu instrumenti
Un arī ir, ko izmērīt ar tiem,
Bet vēl ir tautas pacietība -
Ar ko un kā var noteikt to?

Ir tāds teiciens: vadzis lūzt.
Jau jūtu, kā es tajā karājos.
Laikam tas ir manas tautas
Izturības mēra instruments?

Vēl uz tā var kārt un kārt,
Jo ir no norūdītas dzelzs.
Reizēm arī metāls nogurst
Un ar baisām sekām trūkst.

Esmu gluži tā kā vadzis,
Uz kura šobrīd šūpojos –
Varas rokai sasniedzams.
Bet man arī ir savs mērs.

Ar nepacietību vēl gaidu,
Kā plīsīs varas bezizmērs.
Es palīdzēšu savai tautai,
Lai drazā nenokristu līdzi.

vai tu atceries
kad krita sniegs
jo šite bija sniegs
un te arī sniegs
vai tu tagad
atkal atcerēsies
kad te būs kritis
šitas sniegs

vējš pūš
cilvēks pūš
katram savs laiks
kad laužas kad plēšas
kad satiekas kad stājas
kad tālāk nesteidzas
kad atpūšas
abas stihijas

tikai vējš
no mūžīgās skriešanas
pēc pēdējās brāzmas
nenobeidzas
tas rāmi žužinājas
spēkā pieņemas
un uzpūšas

bet cilvēks
piekusis apstājas
nopūšas un padodas
jo savu laiku pabeidzis
izdveš pēdējās gārdzas
un zemē nogrimis
izbeidzas

un vējš atspirdzis
tam pāri nopūšas
tālāk laižas
turpinas  
jo cilvēks sapuvis
smilgās izaudzis
tepat šūpojas
nolaužas

V  2020.

.....
Viens mirklis
Kad apklust debesis
Ne atbild zeme
Savādi
Tas brīdis
Un viesulis
Acu mirklis
Viss sajaucas
Otrādi
Zeme un debesis
Ne brīdis
Pēc vētras
Ir citādi

....

Viltus cerību sadzelta,
Nezinu, ko gaidu,
Kodieni sūrst.
Viss velti, nekas nebūs.
Dzeloņi izbirst,
Atstājot rētas.
Tagad zinu, sāpīgi kļūs,
Kad atkal ausīs
Samtaini dūks.

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

Visas grābekļu takas tik vilinošas,
Tik ierastas, bīstamas un izejamas.
Bet vari iet ceļu, kur zīmes saliktas,
Tikai prātīgi - ielas viltīgi nosauktas.
Vienas durvis ciet, bet otras ir atvērtas.
Nelauzies tajās, kas vienmēr aizslēgtas.
Bet vari atmūķēt kādas sev vēlamas,
Tikai nebrīnies, ka salauztas aizcērtas.
Prātu uzmana rāmis, lai tajā skatoties
Justu, ka vēl nav gana un ir, kur tiekties.
Bet vari no uzspiestā mēģināt noslēpties
Un nevaino sevi, ja vēlme būs atgriezties.

vēlēšanu masku ballē
eņģelīšos salīduši velni
melu valša ritmā
avis metas līdzi dejā

ballē masku dejas
zili rozā pušķi ausīs
aizvērušās acis
avis aizvirpuļo taktī

masku balle beidzas
eņģeļiem krīt maskas
izlien ragi astes
sabadītas avis bolās

maskuballes atraugās
avis metās aplokā
saķēruši velnu
viepļi nevaldāmā žokā

....
Visuma radīti gailis un vista,
Bet zaķis dala to olas;
Cilvēku radīti elki un dievi
Grēku piedošanu sola.

V  2019.

V  2019.

V  1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

vai atnāksi
vēl kādreiz pie manis
tevi gaidīšu

ieskrien
kaut uz brīdi
apžilbini ar smaidu
dāvā prieku
aizdzen vilšanos

ja neatnāksi
neraudāšu
tikai pasmīnēšu
par savu lētticību

Vai esi ievērojis,
Kā svece raud?
Kā lietus sitas logā
Un rasā kājas salst?

Vai esi padomājis,
Ka pāri proti nodarīt?
Ka otram tāpēc sāp.

Vai esi pamanījis,
Ka kāds aiz tevis raud?

Vārdi ir mānīgi,
bet darbi parāda,
kā vērtējams esi.

Daudz var padarīt
ar rokām, bet ar mēli –
visu.

Varbūt nemaz nav bijusi
Ne cieņa,
Ne mīlestība?

Tik iedoma, tik sajūsma,
Mirkļa laime
Tikai iekāre?