Kādu dienu vistu kūtī sākās jezga: baltā vista raibajai olu nozagusi. Bet varbūt otrādi?
"Man vakar bija sešas olas, šorīt tikai piecas!" sašuta raibā vista, "baltā vista noteikti paņēma!"
"Pati tu zagle! Kā tev varēja būt sešas? Man bija sešas olas un tagad tikai piecas! Raibā paņēma!" sašuta baltā vista.
Tā viņas viena otru apvainoja vai pusi dienas. Ik pa brīdim izgāja plāna vidū, lai viena otrai ieknābtu. Atgriežoties ligzdā, sašutušās vistas savā dusmu aklumā pat nepārskaitīja olu daudzumu ligzdā.
Atnāca saimniece savākt olas: raibajai vistai divas, bet baltajai viena.
"Šitās dāmas jāliek zupā. Vairs nav jēgas. Kas tas ir - pāris olas! Man, kā reiz, ciemiņi brauc. Nebūs jāizvēlas no labām dējējām," saimniece jutās atvieglota, ka nebūs speciāli jāizvēlas.
"O! Bet brūnā beidzot ir sadējusi pat veselas septiņas!" saimniece pārsteigumā iesaucās.
Olas salasījusi, saimniece aizgāja.
Baltā vista ar raibo uzreiz kļuva draudzenes un kopā metās uzbrukumā brūnajai: "Ak, tu zagle! Mūsu olas! Tu tagad būsi tā ražīgā! Nu! Nu!"
Arī pārējās vistas pacēla galvas: “Re, kur mūsu olas pazūd! Zagle! Zagle!"
Brūnā vista pamirkšķina actiņas: "Kāpēc zagle? Kamēr jūs bļaustieties, es dēju. Neko nezinu par jūsu olām."
"Šī vēl melos! Zagle!" visas vistas klaigāja.
Brūnā vista viņām uzgrieza asti un mierīgi sēdēja savā ligzdā.
Visas vistas bļaustījās, bļaustījās, kamēr apklusa. Jo, cik ilgi var bļaustīties, ja pretī nerunā.
Raibā un baltā vista nonāca zupā. Nu, visas vistas sargāja savas olas.
Drīz arī brūnā vista kļuva par cepeti, jo, kā izrādījās, nespēja izdēt nevienu olu. Visu laiku bija dzīvojusi uz zagto olu rēķina.
