ZAĶA  AUSĪŠA  ŅEMŠANĀS

Pasakas par zaķa Ausīša piedzīvojumiem no Lielās Pasakas "ROSĪGĀ  SAIME".

     Te pa kādu lielceļu turpu šurpu traucas automašīnas un autobusi, traktori un motocikli. Steigā tie pat nepamana lauku ceļu, kurš aiz kāda pagrieziena, aizlīkumo mežā. Tur aiz priežu sila sākas pļavas. Tajās redzama lauku sēta: māja, kūts, šķūnis, pagrabs un pirtiņa.
       Mājā dzīvo mazā Janelīša ģimene: mamma un tētis, kuri viņu mīļi dēvē par Saimnieciņu. Ir pacietīgs kaķis, kurš ļaujas ķerties savā mīkstajā kažokā un suns, kas visus modri uzmana. Un, ne tikai to, kas notiek pagalmā, bet arī kūtī un aplokā pie tās. Jā, kūtī dzīvo mājlopi. Tajā katram savs aizgalds, kas nodalīts ar dēļu sienu. Trūsītim savs būrītis, bet vista un gailis tup laktā, kas ir vienkārša koka nūja. Pie kūts ir aploks, kuru apjož no koka mietiem veidots žogs. Tālāk jau ir ganības – tas lauks, kurā kūts iemītnieki ganās, jo ēd zāli. Bet gailis ar vistu kašājas tikai pie kūts. Reizēm cūkai ļauj piebiedroties ganāmpulkam, protams, ja klausa ganu suni.
         Kā jau katrā lauku sētā, tuvumā rosās arī savvaļas dzīvnieki: stirnas, lapsas, zaķi, eži, peles, kurmji, kā arī lidoja putni: žagatas, vārnas, kovārņi, kraukļi, jo visapkārt pļavas un blakus mežs.
         Šajā stāstā visi dzīvo draudzīgi un katram ir kāds piedzīvojums, ko jums pastāstīt.



ZAĶA  AUSĪŠA  LIELDIENU  RŪPES

         Kādu dienu zaķis Ausītis attapās – Lieldienas tuvojas. Ar steigu jādodas pie vistiņas Kookas ciemos. Viņa brāļi un māsas jautri lēkāja izcirtuma celmos.
      “Ehei!” uzsauca Ausītis, “lūdzu, salasiet sūnas, dīgstus un citas interesantas lietas, jo būs jākrāso Lieldienām olas.”
       Brāļi un māsas saspicēja ausis un atbildēja: “Jā, brāli, kā vienmēr tiks izdarīts!”
    Zaķis Ausītis ar lielu grozu ieradās pie vistiņas Kookas. “Sveika!” viņš teica un no groza izcēla pavasara veltes: jaunas sūnas, svaigus egļu un priežu dzinumus un pūpolu zariņus.
      “Oi! Sveiks, Ausīt!” atsaucās vistiņa Kooka,“es jau tevi gaidīju un no Saimnieces esmu noslēpusi jau krietnu kaudzi olu.”
      “Paldies, mīļā Kooka, tu, kā vienmēr, esi uzticama draudzene!” un sakrāmēja olas savā grozā. Bet vistiņa Kooka izklāja savu perēkli ar svaigām sūnām un sienmali izrotāja ar pūpolzariņiem. Ar baudu paknābāja vitamīnu pilnos jaunos egļu un priežu dzinumus.
       Pusdienlaikā kūtī ieradās Saimniece: “O! Vistiņ, redzu, ka tev ir bijis viesis. Lieldienas klāt.”
       Zaķis Ausītis ar brāļiem un māsām cītīgi krāsoja Lieldienām raibi raibas olas un agrā Lieldienu rītā visa zaķu saime devās uz lauku mājas pagalmu, lai tās paslēptu. Mājas sargs suņuks Lāčuks garaušus neaiztika un klusēja. Vienu smuku olu ieripināja arī viņa būdā. Ausītis, kā vienmēr, jau iepriekš bija suni brīdinājis, ka nāks. Runčuks Punčuks laiski paziņoja: “Man tās olas vienaldzīgas. Paripināt un paspēlēties varētu, bet esmu jau pieaudzis.”
         No rīta pamodās Janelītis. Mamma virtuvē jau gatavoja brokastis.
     “Nu, miega mice,” viņa teica, “žigli ģērbies un dodies laukā meklēt Lieldienu zaķa paslēptās olas. Groziņš pie ārdurvīm.”
     “Vai-ī!” priekā iespiedzās puika. Uz bērnu dārzu tik ātri neģērbās, kā tagad. Klupdams, krizdams aizskrēja pagalmā meklēt olas. Suņuks Lāčuks viņa rosību novēroja un beigās palīdzēja atrast pēdējās slēptuves. Runčuks Punčuks slinki gulēja uz lieveņa un ar vienu aci ik pa laikam novēroja. Uz olu meklēšanas pasākumu no mežmalas krūmiem noraudzījās visa zaķu saime. Tā katru atrašanas reizi atzīmēja ar ķepiņu dauzīšanu pret zemi – kā aplausus. Pa kūts logu to visu novēroja arī vistiņa Kooka. Arī viņai bija gandarījums par Janelīša prieku.
          “Mammu! Mammu! Re, cik daudz Lieldienu zaķis atnesis!” Janelītis jūsmoja, “un, cik smukas!”
          Visa ģimene sēdās pie brokastu galda. Notika olu kaujas un visiem bija ļoti jautri. Arī vistiņa Kooka un zaķis Ausītis ar brāļiem un māsām bija gandarīti par sagādāto svētku prieku.


PĀRSTEIGUMS  MELLENĒS

     Kādā siltā vakarā zaķis Ausītis cilpoja pa meža jaunaudzi. Tur satika ezi Pukšķīti, kurš našķojās ar mellenēm.
     "Sveiks, kaimiņ!" Ausītis uzrunāja ezi, "kā sokas?"
     "Sveiks, sveiks, nāburg!" Pukšķītis atrauca un turpināja, "es te veselu melleņu lauku atradu un projām neiešu, kamēr nenoēdīšu."
      Ausītis mazliet apjuka, bet tad saņēmās un vaicāja: "Vai es arī drīkstu pacienāties ar tavām ogām?"
      "Nu, protams! Tās jau nav vienīgi manas, es tikai pirmais atradu mežā šo garšīgo vietu."
      Zaķis Ausītis ar ezi Pukšķīti ēda, ēda mellenes, kamēr pirmais bija Pukšķītis, kurš apvēlās uz muguras un pateica: "Viss, es piekusu no ēšanas, un puncis arī pilns."
      Ausītis turpināja ēst ogas un vēl pagrauza mētru jaunās lapiņas. Tikmēr ezis iesnaudās. Viņam sapnī rādījās tikai ogas un miegā noraustījās ķepa. Tik ļoti viņš bija pārēdies.Te, pēkšņi krūmos atskanēja ļoti, ļoti klusa īdēšana.
      "Pukšķīt, mosties!" čukstēja Ausītis, "te blakus vēl kāds ir!"
      Viņš jau grasījās mukt, bet samiegojies ezis noburkšķēja: "Mieru! Tikai mieru! Iešu paskatīties. Esmu mazāks nekā tu, bet tu tupi un gaidi no manis ziņu." To pateicis, Pukšķītis pazuda krūmos. Zaķim drebēja ļipa, bet viņš uzticējās savam draugam ezim.
       Pēc kāda brīža parādījās Pukšķītis un aicināja: "Nāc! Nāc! Tur ir pārsteigums!"
     Ausītis devās līdzi ezim un krūmos viņi sastapa stirnu Irmu, kurai bija piedzimis mazulis. Tāds gaišiem raibiem plankumiņiem - mīlīgs stirnēns.
       "Sveika, stirna Irma!" zaķis viņu uzrunāja, " kā sauc tavu jauno stirniņu?"
      "Sveiks, Ausīt! Sveiks, Pukšķīt!" Irma atbildēja, "tikai tagad piedzima. Es vēl neesmu paspējusi par to padomāt, bet, tā kā jūs esat mani pirmie viesi, atļaušu izvēlēties viņai vārdu."
        "Puk – puk! Ui," nopukšķēja ezis, "tāds gods, es nezinu, vai spēšu."
         "Labi!" drosmīgi teica zaķis Ausītis.
         Vārda došanas laikā mazā stirniņa cītīgi zīda mammas pienu. Zaķis ar ezi pastaigājās turpu šurpu un domāja, un domāja.
          "Burma," ieminējās Pukšķītis.
        "Nē! Nē! Vajag kaut ko savādāku," iebilda Ausītis, "redzi, cik raiba?" Zaķis jau nezināja, ka piedzimstot mazo stirnēnu kažociņš ir klāts ar gaišiem, raibiem plankumiņiem, kas palīdz mazuļiem noslēpties meža ainavā. Vēlāk stirniņa būs tādā pašā krāsā kā mamma: vasarā ruda, ziemā pelēcīga.
       Zaķim rosījās domas, bet ezis tikai pukstēja: "Man sāp vēders, esmu pārēdies mellenes. Neko vairāk nevaru izdomāt." To pateicis, uz brīdi saritinājās kamolā, bet saprata, ka nemaz jau tik slikti nejūtas.
          Tikmēr zaķim radās ideja, lai mazā stirniņa pati pasaka kādu vārdu. Stirna Irma nolaizīja jauno stirniņu un sacīja: "Nu, mana mīļā odziņa, mēs nevaram tev izdomāt vārdu."
           "Zinu! Zinu! Zinu!" iesaucās Ausītis, "viņu sauks stirniņa -Mētra!"
            "Jā-ā-a..." garā elpas vilcienā atviegloti piekrita Pukšķītis.
             Stirna Irma priecīgi atsaucās: "Lai ir Mētra! Jauks vārds, paldies." Tikmēr jaunā stirniņa beidza ēst, ieritinājās pie mammas vēdera un aizmiga. Arī Irma bija nogurusi un aizvēra acis.
             "Kuš!" klusi teica zaķis Ausītis, "Pukšķīt, mums jāļauj viņām atpūsties. Ejam projām."
              Apmierināti par paveikto, zaķis ar ezi devās uz melleņu lauku. Abiem bija atgriezusies apetīte.


AUSĪTIS  PALĪDZ  RUKSEI

       Zaķis Ausītis cilpoja pa meža taku un satika mežacūku Ruksi. Viņa izskatījās ļoti nobēdājusies.
      “Sveika, Rukse!” zaķis uzrunāja, “kas noticis? Vai varu palīdzēt?”
     “Mani mīļie rukšeļi blēņās aizgājuši,” mežacūka atbildēja, “viņi visi paklausīgi nāca man aiz muguras. Kad pagājām garām purvam, ceļā gadījās garšīgas sēnes un leknas sūnas, un vēl, mazliet parokoties, kādā bedrē arī brīnišķīga dubļu vanna. Nu, idille!"
      “Kas tur notika?" vaicāja zaķis.
    Mežacūka Rukse turpināja stāstīt: "Mēs visi tur vārtījāmies, saule sildīja, sivēni labpatikā urkšķēja. Es aizsnaudos. Kad pamodos, tie palaidnieki bija aizmukuši."
      "Briesmīgi! Cerams, ka viņi draiskojas mežā, nevis iebriduši purvā," skaļi prātoja Ausītis.
       "Es jau kviecu, saucu, cik spēju, bet neviens neatsaucās. Tāpēc esmu uztraukusies," šņukstēja Rukse.
       Pāri lidoja žagata. "Žadze! Žadze!" zaķis Ausītis sauca, "piesēdi, lūdzu!" Žagata aplidoja loku ap zaķi un mežacūku, tad nolaidās uz zema zara.
       "Nu, kas ir? Ko vajag? Žag – žag!" Žadze vaicāja, "man nav daudz laika. Žag – žag! Jo ciemos gaida vārna Čārna, kovārnis Brēklis un krauklis Oglis. Žag – žag! Tā, ka runājiet aši. Žag – žag!"
         Mežacūka un zaķis, gan runādami reizē, gan viens otru pārtraukdami, izstāstīja kas noticis.
        "Jā-ā-a ... Žag – žag!" žagata saprata, "tas jau ir nopietni. Žag – žag!" Tad viņa pašūpoja savu garo asti, izpleta spārnus: "Gaidiet! Žag – žag!" pateica un aizlidoja.
         "Kā tu domā, ko mums tagad darīt?" vaicājas Rukse.
        "Tu taču dzirdēji – gaidīt!" atbildēja Ausītis. Abi klusēja un cerīgi vēroja krūmāju. Pēc kāda laika pie viņiem atlidoja visi četri putni: Žadze, Čārna, Brēklis un Oglis.
       "Nu, tā! Cik tev tie rukšeļi ir? Žag – žag!" jautāja žagata, "apspriedāmies un nolēmām aplidot apkārtni. Žag – žag! Mēs tos sivēnus noteikti atradīsim. Žag – žag!"
        "Paldies! Paldies! Man ir pieci mīļi palaidnieki," atbildēja Rukse un piebilda, "un es pati došos uz to purva malu, kur viņus pazaudēju."
        "Es tev līdzi!" atsaucās Ausītis.
      Visi četri putni krustu šķērsu pārlidoja purvu, nu - nekā. Upmalā kovārnis Brēklis pamanīja lapsu Čapsu, kura sēdēja kādā saulainā krasta pauguriņā un kopa savu dadžu pilno asti.
      "Sveika, lapsa Čapsa!" kovārnis viņu uzrunāja, "varbūt tu nejauši esi pamanījusi piecus ruksīšus? Pusdienguļā aizmukuši. Rukse sabēdājusies. Mēs palīdzam meklēt."
        "Jā-ā-a ... redzēju, kā viņi izlīda no purva un, ar dūņu dubļiem aplipuši, devās uz upi mazgāties," Čapsa atbildēja, “rau, kur zem tā krūma viņi visi guļ.”
      To dzirdēja Oglis un aiztraucās pasaukt Ruksi, kura, dusmīgi urkšķēdama un zemi spārdīdama, ieradās upmalā.
       "Ak, jūs palaidnieki tādi! Ak, mani mīļie ruksīši! Nekad tā vairāk nedariet! Es biju ļoti, ļoti uztraukusies un bēdīga. Labi, ka pieteicās palīgi,” Rukse bija laimīga un pateicīga, “paldies! Paldies, mīļie putni!"
         "Mamma, Mamma, Mamma!" visi sivēni reizē sauca, "piedod! Piedod! Mēs tā vairāk nedarīsim! Mēs bijām purvā, un, lai tu nedusmotos, izdomājām tās dūņas nomazgāt, tikai zem upmalas krūma bija tika labi, ka aizmigām."
       Žagata Žadze, vārna Čārna, kovārnis Brēklis un krauklis Oglis tupēja ozola zarā un gandarīti noskatījās mežacūkas Rukses priekā. Tad visi reizē ieķērcās: “Lūdzu, kaimiņien!”  un aizlidoja mežā.
         “Žag – žag!” vēl piebilda žagata.
          Rukse samīļoja savus delverīgos ruksīšus, kuri apsolīja, ka turpmāk pie purva uzvedīsies prātīgi un bez mammas atļaujas projām neies.
           Zaķis Ausītis aizcilpoja krūmājā tik žigli, ka Rukse pat nepagava pateikties. Bez zaķa palīdzības viņa vēl tagad raudātu.
           Lapsa no sava kažoka izplēsa pēdējo dadzi: “U-o-au-u ...,” viņa nožāvājās.
           “Paldies, tev, Čapsa, ka palīdzēji! Tu esi jauka lapsa,” mežacūka pateicās arī viņai.
      “Nu, ko nu, ko nu, kaimiņien! Tā jau katrs būtu darījis,” lapsa Čapsa pirmo reizi dzīvē jutās labi novērtēta.
         Tad, nu, mežacūka Rukse ar ruksīšiem devās mežā meklēt zaķi Ausīti, jo jāpateicas arī viņam – ar vislielāko paldies.