laikam laiks ir atbrīvoties
no tiem kas prot vien negausīgi dzīvot
jo zemeslode nebeigs griezties
bez tiem kas dzīvo tikai ņemot
Zemeslode griežas apaļa,
Un tajā iekrīt oga apaļa;
Mums mātes krūts ir apaļa,
Un gadalaiku maiņa apaļa,
No Visuma ir gaita apaļa:
Tur zvaigžņu mirga apaļa,
Un saule spīd mums apaļa.
Nav vairs vasaras siltuma
Un jāpierod pie vēsuma;
Man rokā iebirst pīlādžoga
Kā rūgta vasaras asara.
Ir dienas pilnas dzestruma
Un rudens salnu koduma;
Man rokā iebirst pīlādžoga
Jau pilna rudens labuma.
Šodien vējš koku zaros skraidīja,
Un pagalmā kastaņu lietus nolija.
Tās lāses vakarā visas salasīju
Un nu raugos uz kastaņu kaudzi –
Cik skaisti! Te jau var iestādīt birzi,
Lai nākotnē savāktu kastaņu kalnu …
te jūras dziļumā klusē
un dzīlēs kaut ko vēl slēpj
bet ne vēji ne cilvēki
netiek tiem klāt
te kalni augstumā klaigā
jo vērtīgi klinšainos stāvus
gan vēji gan cilvēki
postoši cērt
un ir līdzenas vietas to starpā
kur liekas ka droši var staigāt
bet tajās gan vēji ķeras
gan cilvēki klūp
šajā brīnumā dzīvoju trauksmainā
laikā kad nevaru zināt kas būs
jo gan vēju gan cilvēku varā
ir iespēja pasauli plēst
mani priecē rudens ar raibajām krāsām
bet tikai tie sētnieki pikti par tām
jo rītos redzu kā smukumu sagrābj
un vakaros ejot gar trūdošām kaudzēm
to gaisīgā rūgtumā aizķeros domās
par zudušās vasaras smaržīgām dienām
tad birušo lapu skaistumā klausos kā
priecīgi čaukstinās tās man zem kājām
jo rītā jau atkal tur sētnieki strādās
nu kāpēc tas rudens vienmēr tiek novākts
Pagalma kokos vējš rotaļājas,
Un viegli šalcošās skaņās
Dzirdu, kā visi tur sazinājas.
Bet zinu jau zinu, ka neklājas
Klausīties svešajās sarunās,
Lai gan ļoti uzzināt gribas
Arī viņu domas un sajūtas,
Jo visi mēs Dieva radītas
Vienas pasaules būtnes,
Bet tikai tik dažādas.
Āboli vēl krīt un krīt, un krīt,
Bet, nu, jau arī
Kastaņi un zīles stipri birst,
Bet egles, priedes
Pēc čiekuriem sauc vāveres,
Un sarkani kļūst pīlādži,
Bet salu gaida smiltsērkšķi.
Vien mežābeles augļi
Tās zaros turas varen spītīgi,
Un ogas taupa kadiķi,
Vēl košākas kļūst bārbeles,
Jo kokiem bailes nav
No ziemas nežēlīgā laika.
Tie sagatavo augļus
Un ciemos putnus gaida,
Kas izsēs augļu sēklas,
Lai asno jaunas paudzes.
Kad ziemas saltums lēnām atkāpjas,
Jau gaisā smaržas paliek dzidrākas,
Un putnu čalas arvien skaļākas,
Jau sniegpulksteņi vējā šūpojas,
Un kokos pumpuri jau sparojas.
Kad palu ūdeņi vēl noskrienas,
Jau stādi asnojas uz palodzes,
Kad bērzos sulu teknes saurbtas -
Jau zeme pavasarī gozējas.
Vēl tikai asno zālīte,
Bet gājputni jau ligzdas vij;
Vēl sniegapulkstenīši zied,
Un reizēm nokrīt kāda pārsla,
Bet pumpuri sprāgst vaļā cītīgi,
Un arvien zaļāks paliek zemes ārs.
Ir pavasaris pienācis -
Tā ritmu nemainīs pat sals:
Viss lapos, plauks un ziedēs,
Un pavasara ziedonis būs jauks.
Es brienu pa sniegotiem laukiem:
Man nosalst rokas un piekūst kājas.
Bet man nav tik slikti,
Kā tiem sniegā plaukstošiem kokiem,
Jo drīz man būs mājas
Ar karstu tēju un siltiem radiatoriem.
Bet kokiem, zālei un putnu ligzdām
Vēl jāguļ zem sniega
Līdz sildošiem saules stariem.
Laiks šodien garām aiziet nākotnē,
Jo mēs tik negausīgi dzīvot gribam.
Bet pasaule var arī viena pati ripot,
Bez visa tā, ko cilvēks rītā pazaudē.
Saules stari Zemei asaras slauka,
Zeme nomocīta, neviens to netaupa.
Saules stari Zemei brūces glauda,
Zeme savainota, alkatīgi radījumi laupa;
Saule un Zeme tiem tikai planētas -
Un radījumi saņem atbildes pļaukas.
Katru gadu lapas birst,
Katru gadu atkal plaukst,
Katru gadu jauni gadi nāk,
Tikai vecie gadi nenobirst;
Tie kā lapu kaudze krājas,
Kamēr smiltiņās jau irst.
Rudens lapas šodien krīt,
Kokam stumbrs paliek tīrs,
Lai, kad pienāk pavasaris,
Atkal pumpuri tur plīst.
Tikai gadi nekur nepazūd,
Un jau atkal vēl viens klāt.
Rudens ir klāt
Un tālāk jau skaitām
Kā no tā pantiņa bērnībā
Bet lapas vēl stāv
Savā brieduma zaļumā
Un turas par varītēm kokā
Gan dzeltenās krīt
Bet tās vēl ir mazumā
Šogad jau septembra beigās
Un nu mani bailes sāk mākt
Ka nokļūsim dabas radītā postā
Jo sen ar to neesam vairs saskaņā
Aizplīvo vasara kā kalendāram norauta lapa,
Un rudens to nokrāso raibu un padara slapju.
Bet saules staros vēl siltumā pieturas dienas,
Kurās zeltainos toņos jau skati un smaržas,
Un kāšu bultās aiztraucas gājputnu rindas,
Bet slēpņos glūn gājumiem gatavas salnas,
Jo atkal jau rudens saulgriežos vasarai beigas.
ar to kas man izauga dārzā
un ko vēl ēdamu atradu mežā
es rudeni sapinu ražīgās bizēs
lai vēlāk jau saltajā ziemā
tās pamazām raisītu vaļā
tad kavēšos vasaras ainās
un rudens brieduma smaržās
bet ziemu sniegavīros viļāšu
un pavasari gaidīšu mājās
ar jau krietni vaļējām bizēm
Kāpēc jūrā ūdens ir sāļš?
Tāpēc - lai zivis nebojājas.
Un kāpēc jūra ir dziļa?
Jo kalni izkāpa uz sauszemes.
Bet kāpēc upē zivis vēl dzīvas?
Nu, kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Es nezinu atbildi,
Kāpēc upē ūdens bez sāls,
Jo neesmu jau Dievs!
Bet tikmēr kalnus drupina vējš
Un arī jūra kļūst seklāka
Līdz, kamēr vairs nebūs
Ne kalnu, ne dzeramā ūdens,
Jo starpā vēl cilvēks,
Kurš visu to posta un izmanto tā,
It kā viņš būtu šo pasauli radījis.
Un atkal pienāk septembris:
Ar norieta rūgtenām smaržām,
Ar gājputnu atvadu dziesmām
Un skolēnu skaļajām klaigām,
Ar biežām un garākām lietavām
Un arvien īsākām dienas gaismām.
Bet samierinos es ar vasaras beigām,
Jo īpašs krāšņums ir arī rudens laikam.
jau biežāk salnas našķojas
un stārķi klusi aizlaižas
jau lapas raibas krāsojas
un arī dzērves pulcējas
tā rudens klusi ierodas
un lietus birst kā asaras
cik žēl ir siltās vasaras
Jau sauleszaķiem ķepas mīlīgākas,
Jo siltumā tie kļuvuši ir saulaināki;
Jau putnu balsis paliek skanīgākas,
Jo rīti veras arvien dzidrāki;
Un arī ļaužu sejas smaidīgākas,
Jo sagaidījušas ir pavasari.
Saule lietus mākoņus žāvē,
Un tai palīdz dienvidu vējš.
Tā pazūd mākoņu kaudzes,
Iztvaiko peļķes,
Un sausi kļūst dubļi.
Kad zudušas mitruma pēdas,
Tad atkal jau vējā
Putekļu vērpetes griežas;
Un tā vien gribas,
Lai slāpē tās lietus.
Ziema savos baltajos
autos
paslēpj visu, ko
brālis nopostījis -
jo māsa Vasara žēlojas,
ka uzvedies tas salti
un nežēlīgi.
Visas viņas rūpes
bijušas veltīgas:
atskrējis savu vēju
nomocīts -
strauji visu
rūsinājis, birdinājis,
pēcāk visu staignos
dubļos iemīcījis.
Ziema nopūšas
putenīgi:
ko ar to rezgali lai
dara?
Nebūs nekad viņš tik maigs,
kā romantiskais
Pavasaris.
Konkurss, kurā:
N E D R Ī K S T tekstaa lietot shaadus vaardus nekaadaa
veidaa unj variaacijaa
rudens, lapas, birst, kriit, raibas, kljava,
seenes, gaajputni,
aizli do, zelts,
dzeltens, oranzhs,
naak, tumsa,
razha, lietus,
list
riimes garjums — cik jau kuram fantaazijas.
riimei obligaati jaabuut parj rudeni.
Ir brīdis, kad
gadalaiki mijas: