ŽURKUZĒNA  PIEDZĪVOJUMS

      Kādā vecā koka mājā, kopā ar saviem jau krietni novecojušiem vecākiem, dzīvoja kāds Žurkuzēns. Viņa tēvam bija sirms purns un ūsas. Arī māte sāka nosirmot. Viņai bija nokosta daļa auss, bet tēvam trūka astes gala, kuru pazaudēja vēl jauns būdams, kad dzīvoja kādā pārtikas noliktavā, kuras darbinieki izmisīgi cīnījās ar žurkām. Tajā viņu ģimene kopā ar citām dzīvoja ļoti pārticīgi. Visas žurkas bija noēdušās resnas un viņu mīļākā izklaide - ripināšanās naktīs pa nedaudz slīpo elevatora lenti. Smējās, ka tā izlīdzinot taukus pa visu ķermeni. Jaunie žurkulēni dienā nekaunīgi lēkāja pa to starp kastēm ar produktiem. Arī slēpās starp pudelēm un elevatora beigās leca laukā no kastēm. Tā bija sava veida jautrība un reizē risks, jo noliktavas sievietes spiedza, bet vīrieši sita ar to, kas pagadījās pa rokai.
    Lai gan Žurkuzēna tēvs pēc dabas bija lēns un prātīgs, reakcija - zibenīga, tomēr reiz misējās. Kāds jauns noliktavas darbinieks, kuram rokās jau bija kaste, to ar visu spēku trieca pret nākamo kasti, no kuras leca laukā Žurkutēvs. Tā nu viņš palika bez astes gala, kuru nocirta ar skārdu apsistā smagā kaste.
    Savukārt Žurkumāte savu ausi toreiz pazaudēja cīņā ar diviem noliktavas āra teritorijas sargsuņiem. Viņa, ziņkārības pēc, ielīda kravas automašīnā, bet nokavēja brīdi, kad tā piekrauta sāka braukt. Kad apstājās pie vārtiem, jaunā, vēl nepieredzējusī, Žurkumāte izlēca, bet, ai! Kā par nelaimi, tur saulītē snauda abi sargsuņi. Tas bija viens ņigu ņega mirklis, milzīga suņa rīkle un bēgšana. Viņai paveicās. Suņi nevarēja ielīst spraugā, kurā Žurkumātei izdevās paslēpties. Suņi ārdījās kā traki, kamēr tos atsauca sargs. Tikai atgriežoties noliktavā un nomierinoties, Žurkumāte pamanīja, ka viņai nokosta auss.
     Žurkuzēnam šobrīd bija tikai viens darbs – rūpēties par tēvu un māti, kuri jau krietnu laiku, kā nekur negāja un gaidīja, kad viņus pieņems citos medību laukos. Žurkuzēna brāļi un māsas jau sen bija aizgājuši savus ceļus. Tikai viņš bija palicis viens no pēdējā metiena.
     No mājas, kurā viņi dzīvoja, aizvācās cilvēki. Žurkumāte teica, ka nu namam beigas, jo esot caurs kā siets. Ja vēl mazliet pagrauztu, pats uz galvas uzkristu. Vecāki negribēja nekur iet un tāpēc arī Žurkuzēns palika.
    Ar katru dienu arvien grūtāk bija sameklēt ko ēdamu. Apkārtnē notika būvniecības darbi: vecās mājas vai nu nojauca, vai nu atjaunoja. Vienīgais labums, ka kaķu un suņu skaits samazinājās. Vairs nebija tik bīstami. Tikai maz cilvēku, maz miskašu un žurkas savā starpā sāka cīnīties par ēdienu.
     Kādu dienu Žurkuzēns miskastē atrada gaļas gabalu. Mazliet smirdīgu, bet ēdamu, lielu. Kā viņam gribējās to aprīt! Bet tēvs un māte? Jāpabaro! Tā nu Žurkuzēns stiepa savu atradumu uz māju. Bet, ak vai! Viņu pārsteidza nesagatavotu jaunie žurkuļi, kuru teritorijā iemaldījās: aplenca, novērsa uzmanību un nozaga. Žurkuzēns vilkās tālāk: izsalcis un nelaimīgs. Te pēkšņi no koka nokrita putnēns – nesen izšķīlies. Viņš to aprija un jau stingrākā solī devās meklēt citu miskasti.
    Gāja cauri māju pagalmiem, jo pa ielu iet neuzdrošinājās. Lai gan šis bija vecu ēku rajons, arī šeit, tāpat kā guļamrajonos, atkritumus jau vāca milzīgās miskastēs, kurās bija grūti iekļūt. Arvien vairāk māju remontēja, līdz ar to arī ūdensvadu šahtas un pagrabi kļuva arvien nepieejamāki. Pagrabos ēdamo vairs neglabāja. Tie bija kļuvuši par grabažu noliktavām.
    Tā nu Žurkuzēns lēnām virzījās pa ielas māju pagalmiem arvien tālāk no mājām. Atcerējās, ka drīz jābūt pamestai mājai – tādam pašam graustam, kā viņa māja. Izbrīns bija milzīgs, kad ieraudzīja to vietu nolīdzinātu. Viņš paslēpās pie kaimiņmājas žoga starp zālē ieaugušiem betona gabaliem un skumji raudzījās uz smilšaino laukumu, pa kuru skraidīja čurājoši suņi. Žurkuzēnam sirds sāka sisties stiprāk: kur tagad tās mājas žurku ģimene ar viņa iecerēto jauko Žurciņu? Viņš jau bija uzbūvējis sapņu pili, kurā abi veidotu kuplu ģimeni ar vismaz duci žurkulēnu. Ko nu? Sirds plīsa vai uz pusēm, ko darīt vispirms: meklēt pazudušo draudzeni, vai izpildīt pienākumu pret vecākiem? Viņš bija labs dēls un bija skaidrs, ka vispirms jāparūpējas par tēvu un māti.
      Tikmēr uznāca tumsa un nācās pārnakšņot tepat. No rīta viņu pamodināja divu suņu savstarpēja riešanās. Arī cilvēki sāka mosties, un pie tuvākās miskastes sākās rosība – tajā, pa ceļam uz darbu, tika izmesti atkritumi. Žurkuzēns labprāt vēlētos tajā iekļūt, bet tas nebija iespējams, jo pēc katra gružu nesēja tās vāks nežēlīgi aizcirtās. Viņš jau gatavojās doties tālāk, kad kādam no tiem nesējiem pārplīsa atkritumu maiss un saturs izbira uz takas. Kamēr vīrietis lamājās un plātījās ar rokām, tikmēr Žurkuzēns paķēra daudzsološi smaržojošu maisiņu un paslēpās tuvākajā krūmā. No maisiņa nāca gaļas, kartupeļu, dārzeņu un pat kūkas smarža.
     “Bet, kā tik lielu maisiņu nemanāmi dabūt mājās? Cerams, ka pa ceļam to neatņems vārnas, vai citas žurkas, ka nebūs pēkšņi jāpamet kāda satikta kaķa vai suņa dēļ,” bažījās Žurkuzēns. Atpakaļceļš būs grūts, bīstams, pinķerīgs un ilgs.
    Pirmā pagalma zāle bija paaugusies, bet ne visur nopļauta un gar žogu  palikušas skupsnas, aiz kurām varēja slēpties. Pārtikas maisiņš bija gaišs un smags – pusžurkas lielumā. Taču Žurkuzēns bija apņēmības pilns un, mezglu zobos sakampis, vilka sev līdzi, skriedams no viena zāles kumšķa līdz otram. Siekalas tecēja, maisiņš lēkāja pa kukuržņiem, kamēr atradās sprauga, pa kuru viņš nokļuva nākamajā pagalmā. Tas bija asfaltēts un bērni mētāja bumbu.
    “Ko nu?” domāja Žurkuzēns, “Jāriskē!” Te nebija šķēršļu, izņemot bumbotājus. Pagalma otrā malā stāvēja automašīnas, zem kurām varēja palīst. Viņš saņēmās un skrēja, cik jaudas, pāri laukumam. Bērnu bars brēkdams pajuka uz visām pusēm, atbrīvodams ceļu. Žurkuzēns laimīgi paspruka zem tuvākās automašīnas.
     “Tā – izdevās! Tagad jāatrod izeja uz nākamo pagalmu!” domas jau traucās tālāk. Tikmēr pagalmā klaigāja vecāki, iztaujādami bērnus, kuri no izbīļa rādīja katrs uz savu pusi, kur palikusi žurka.
     Nākamajā pagalmā bija kopts zālājs, māja un saimniecības ēka, pa kuras betonēto malu visātrāk varēja aizskriet, cerībā, ka neviens nepamanīs. Tikai nesamais aizķērās aiz kāju slaukāmā režģa. Kaut kur noklaudzēja durvis un atskanēja soļi. Žurkuzēns izmisumā pat nepaskatījās apkārt, tikai no jauna sakampa dārgo maišeli un skrēja.
     “Arī šoreiz paveicās, tikai mute sāp... Kas tas par troksni?” viņš ieklausījās skaņās aiz nākamā pagalma žoga. Tur kaut kas ņerkstēja, sprausloja un kārpījās.
     “Suns!” Žurkuzēns atcerējās, ka vienā no pagalmiem bija būda, kurā dzīvoja suns, “vakar izdevās klusi aizlavīties garām. Bet, ko tagad? Jāatstāj bez uzraudzības dārgais nesamais un jāiet meklēt citu ceļu.” Žurkuzēns devās uz ielas pusi, kur pāri žogam kārās koku zari. Tur viņš atrada spraugu starp dēļu žogu un starpā augošu koku. Izlīda ārpusē.
     “O! Dzīvžogs ar nelieliem robiem! Tomēr gana labs aizsegs nastas vilkšanai,” priecājās Žurkuzēns un aizskrēja pēc maisiņa. Kad atgriezās pie žoga ar nesamo, secināja, ka sprauga bija par šauru – kopā ar maisiņu neizlīst. Nu bija jāgrauž. Pa ielu skaļi brauca mašīnas. Neviens nedzirdēja, kā viņa zobos drupa jau patrunējušie žoga dēļi. Kad jau bija izgrauzis krietnu caurumu, caur to ieraudzīja vārnu baru, kuras ķircināja uz ielas esošo kaķi, cenšoties ieknābt kuplajā astē.
     “Viss pagalam!” Žurkuzēns sadrūma, bet, maisiņu zobos turēdams, parāvās atpakaļ un neviens viņu nepamanīja. Kaķis neizturēja vārnu teroru un ar lielu joni metās mukt un vārnas aizlidoja līdzi. Ceļs bija brīvs. Viņš veikli izspraucās uz ielas ar savu maisiņu un, iemucis apstādījumos, atviegloti uzelpoja.
    Izrādījās, ka krūmi apcirpti no abām pusēm. Starp tiem un ēku bija plaša eja. Žurkuzēns veiksmīgi aizvilka maisiņu ar ēdienu garām mājai, uzmanīgi apiedams kāpņu lieveņus.
      Viņu pamanīja tikai kāda veca tantiņa, kura lēni šļūca pa trotuāru un nospļāvās: “Tpu – tu, nešķīstais!”
     “Nu tā: apieti, jau vairāki pagalmi un arī māja ar suni. Apstādījumi beigušies. Priekšā zālains laukums ar retiem kokiem un krūmeļiem. Nenopļauts. Tas labi!” prātoja Žurkuzēns, “te varēšu līst pa zāli un krūmiem.” Pārvietošanos traucēja vecās zāles pinekļi un tajos ieaugušie krūmu zari, maisiņš nepārtraukti kaut kur aizķērās. Likās, ka diena jau pagājusi, kamēr tika tiem džungļiem cauri. Ceļā satika tikai pāris vardes, kuras lēkāja dīķa tuvumā.
      “Tālāk? Jātiek pāri šķērsielai. Bet, kā? Bez nesamā jau sen būtu pārskrējis pāri,” Žurkuzēns vēroja mašīnas, kuras kādu brīdi brauca, kādu brīdi nebrauca. Viņš vienlaicīgi centās arī atcerēties, kas bija otrā ielas pusē, kur tur varēja paslēpties.
      “Tai mājai bija kāpnes, kuras veda uz pagrabu. Nē!” viņš saprata, “tas neder. Tur nav ceļa tālāk. Kas vēl? Ā! Tur bija vārti ar apakšā izlauztu robu! Der!” Nogaidījis izdevīgu brīdi, Žurkuzēns metās pāri ielai. Maisiņš izturēja. Viņš ieskrēja mājas pagalmā, kur uz soliņa sēdēja divas sievietes un pļāpāja. Pāri pagalmam varēja tikt. Tā otra gala stūrī zem priedes saknēm bija laba eja uz nākamo pagalmu.
      “Nu tikai nesatikt kādu kaķi, suni vai vārnu! Bet tie cilvēki?” pēdējais ceļa gabaliņš bija tieši gar soliņa galu, bet Žurkuzēns, no piedzīvotā kļuvis drosmīgāks, ar maisiņu zobos  skrēja pāri pagalmam uz priedes pusi.
       “Tu ... Tu redzēji?” iekliedzās viena no sievietēm.
       “Ja-a... K-kas t-tas b-b-bija?” valodu raustīdama atsaucās otra sieviete.
     Tikai Žurkuzēns no tā neko nedzirdēja, jo veikli izpraucās pa eju, nokļūdams lielas daudzstāvu mājas milzu pagalmā, kurā visu laiku braukāja automašīnas. Lavierējot starp tām, viņš apņēmīgi devās tālāk. No kādas izvēlās smirdošs melnu dūmu mākulis, kas aizsita elpu un izraisīja tik briesmīgas šķavas, ka nesamais izkrita no zobiem un Žurkuzēns gandrīz pakļuva zem riteņiem. Atelpojās un turpināja ceļu.
     Pirms nākamās mājas pagalma, nācās ilgi slēpties zem automašīnas, kur tupēja sastindzis, un neviens viņu nepamanīja, kamēr divi suņotāji pļāpāja, un viņu rējēji draudzīgi skraidīja pa zālāju. Žurkuzēns bija pārguris, mute asiņoja, jo lūpas kaktiņš pārplēsts. Gribējās dzert, bet bija jāsamierinās un jādodas tālāk. Vecāki neēduši gaidīja jau otro dienu.
     “Nu, tad beidzot! Pagalms tukšs,” atpūties Žurkuzēns piecēlās. Maisiņa vilkšana bija sāpīga, bet pēdējo māju pagalmus vairs neatdalīja stingras sētas: vien šķības sapuvušu dēļu atliekas un sagāzušies drāšu žogi. Mājas arī noskumušas. Viena no tām, kurā cilvēki vairs nedzīvoja, bija apstiepta ar caurumainu tīklu, bet šajā pagalmā kaķis!
Pēkšņi  nodevīgi nočaukstēja maisiņš. Žurkuzēnam pamira sirds: “Beigas! Jāpamet ēdiens un jāmūk! Nē! Mammūūu!” Viņam paslīdēja kāja. Maisiņš zobos. Ar visām ķepām ieķērās tajā un ripoja, krita ...
       Žurkuzēns atvēra acis: tur - kaut kur augšā spīdēja saule.
      “Bedre! dziļa!” viņš saprata,  ķiegeļu sienas visapkārt. Par tādām jau agrāk bija dzirdējis, ka esot tādas - kaut kāda kara laikā izbūvētas. Par to žurku vecvecmāmiņas stāstīja, ka tādās pat mirušus cilvēkus atradušas.
       “Kaķis! Kur kaķis?” Kaut kur tur, kur bija saules gaisma skanēja suņu rejas.
       “Kur maisiņš?!” viņu pārņēma izmisums.
      Maisiņš gulēja uz Žurkuzēna vēdera un nekaunīgi smaržoja ... Žurkuzēns saņēmās un lūkojās, kā tikt ārā. Vienā galā ķieģeļi saplaisājuši, koka saknes tos cauraugušas, kas ļāva pakāpjoties uz gruvešu kaudzes, tajās ieķerties. Lai gan maisiņš traucēja, viņam izdevās izrāpties. Noguris, bet laimīgs. Ierakās sabirušu lapu, zaru, kaut kādu lupatu, dēļu un citu  drazu kaudzē atpūsties.
      Žurkuzēns pamodās: “Uz mājam! Pie tēta un mammas! Maisiņš? Ir!” Tad atcerējās par kaķi un suņiem. Neviena nemanīja.
    “Vārnas?” jautājums izskrēja cauri smadzenēm. Saule žilbināja. Kokā neko nevarēja saskatīt. Klusums. Brīdi nogaidījis, Žurkuzēns skrēja tālāk. Vārnu ķērcieni neskanēja.
       “Projām! Projām! Uz mājām! Mājām! Mājām!” viņš domāja.
      Žurkuzēns tuvojās savām mājām no sētas puses, priecīgi pukstošu sirdi, ka ir izdevies atnest ēdienu vecākiem. Kad spraucās cauri savas mājas žogam, pēkšņi atdūrās pret milzīgu metāla monstru: kaut ko līdzīgu mašīnai, bet savādāku, kurš ar garu roku, gariem nagiem grābājās pa drupu kaudzi, kas atradās viņa mājas vietā.
      Šausmās sastinga ķepas: “Kas noticis ar maniem vecākiem?” Tad, mazliet atjēdzies, Žurkuzēns paslēpās zem tuvākās tūjas un un vēroja, kā lielais metāla monstrs krauj mājas drupas milzīgā automašīnas kastē. Uznākot tumsai, gandrīz viss jau bija novākts. Žurkuzēns vakarā bezcerīgi izložņāja atlikušos gruvešus un atgriezās slēpnī, kur bija atstājis ēdamo. Saritinājās un, bēdīgas domas domājot, pārgurumā iesnaudās.
        Viņam likās, ka dzird tēva balsi: “Saožu ēdamo.”
        Uz ko atbildēja mātes balss: “Es jūtu mūsu Žurkuzēnu.”
        Žurkuzēnam likās, ka sapņo, līdz sānos iebakstījās divi purni. Viņš atvēra acis un blakus stāvēja vecāki. Dzīvi!