LAPSAS PASAKA PAR RAUSI

(autora skatījums no tautu pasakām par tēmu “Kukulītis”)

     Pa taku ripo Rausis un dungo:
"Vecmāmiņa izcepa un pie loga nolika,
Teica, lai nu atdziestu.
Vējš papūta aizkarus - mani zemē nogrūda,
Un nu projām ripoju.
Zālē vistas mani nenoķēra -
Lidod neprata un lēni skrēja ...
Gan no Vecmāmiņas, gan no Vectētiņa
Un no vistām aizbēgu..."
     Pretī nāk Vilks, gaisu ošņādams: "Jauna smarža, neparasta - mežam sveša."
     Uz takas satiekas Rausis un Vilks.
     "O! Kas tu tāds? Apaļš un smaržīgs?" vaicā Vilks.
     "Rausis! Bet, kas tu tāds, kas man traucē ripot?" uzrunātais atsaucas.
     "Esmu Vilks un gribu ēst. Apēdīšu!" Vilks tuvojas Rausim.
     "Vai! Es labāk ripošu mājās, man no tevis bail!" Rausis iesaucas.
     Vilks aizšķērso ceļu: "Nekur tu nemuksi!"
    Rausis iekliedzas: "Pagaidi, pagaidi! Es vēl esmu karsts! Mēli apdedzināsi! Es tev padziedāšu, kamēr atdzisīšu. Tikai pagriezies ar muguru pret mani, es kautrējos, ja uz mani skatās, kad dziedu."
    Vilks uzgriež muguru un pasmejas: "Ha! Gudrinieks! Varu tevi apēst arī ar aizvērtām acīm, bet karstums man nepatīk. Vienreiz purnu apdedzināju, kad zemē nomestu cigareti apošņāju."
     Rausis aizripo dziedādams:
" Vecmāmiņa Vectētiņam mani, Rausi, izcepa!
Es no viņiem aizripoju:
Vistas ķēra, nenoķēra;
Tagad Vilku piemānīju -
Es no visiem aizbēgu ..."
    "Ko! Ko teici!" Vilks iebrēcas un pagriežas, bet Rausis vairs nav redzams.
    "Ak, tu blēdis tāds! Gan es tevi panākšu! Bet... Bet, uz kuru pusi?" Vilks grozās un turpina, "kad viņš no manis nobijās, teica, ka ripos mājās. Ā! Šite!" Viņš aizskrien uz to pusi, no kuras Rausis atripoja.
     Rausis turpina ripot pa taku un dungot:
"Ha, ha, hā! Re, kā!
Vilkam tukšums vēderā!
Ripoju nu tālāk, tālāk,
Lai tik mani nepanāk ..."
      Uz takas parādās Mežacūka. Rausis viņu ierauga un dziesma apraujas.
      Rausis pārsteigumā iesaucas: "Vai! Kas tu tāds! Takai priekšā aizvēlies?"
     "Es? Es, vai! Kas ar mani runā?" Mežacūka ierauga Rausi, "Ā! Rausis! Un smaržīgs! Ēdams..."
      Rausis atsaucas: "Nē! Nē! Nē! Esmu vēl karsts! Tāpēc ripoju, lai atdzistu. Mēli apdedzināsi, ja tūlīt ēdīsi!"
     Mežacūka piekrītoši māj ar galvu: "Jā, jā! Reiz pie upes nobiedēju cilvēkus un apgāzu kaut kādu dzelzs gabalu, no tā aizripoja gaļas un dārzeņu gabali. Gribēju pagaršot, bet apdedzinājos."
      "Es tev, ko teicu?" Rausis piebilst, "karstu ēst nav labi. Vajadzēja papūst un tad bāzt mutē!"
      Mežacūka pēta Rausi: "Bet, ja es pūtīšu, tu aizriposi..."
      "Nevajag pūst!" Rausis atsaucas, "stāvi mierīgi un tev ripošu apkārt, kamēr atdzisīšu. Tikai aiztaisi acis, lai nenoreibst galva uz mani skatoties."
       "Labi," Mežacūka piekrīt, "dari tā! Tikai ātri, jo tu ļoti garšīgi smaržo."
       Rausis apripo ap Mežacūku un aizripo dziedādams:
"Vectētiņš un Vecmāmiņa
Pagaršot pat nepaguva,
Vistas mani nenoķēra,
Arī Vilks neapēda,
Mežacūku apripoju -
Arī viņu piemuļķoju ..."
     "Paga, paga! Ko tu te piemuļķoji?" Mežacūka grozās un meklē, kur palicis Rausis, "ak, tu melis tāds! Mani, Mežacūku, šitā piemānīt!”
        Viņa aiziet: “Ruk, ruk, ruk ...”
       Lapsa sēž uz takas un skatās uz vienu pusi, uz otru pusi: “Nu nekā te nav tajā pļavā! Garlaicīgāk nekā mežā. Tur vismaz naktī pūce brēc un dienā zaķi lēkā. Bet rauši gan laikam vairs pa takām neripo. Tas vecvecās lapsumāmiņas atmiņu stāsts laikam tikai tāda pasaka vien bija. Satikt pa taku ripojošu Rausi un to uzvilināt uz sava purna, lai apēstu. Ha! Ha! Ha! Gudra gan."
       Viņa atkārto dzirdētās pasakas vārdus (zemākā, it kā vecvecās lapsumāmiņas balsī): "Rausi! Rausi! Ko tu man tur stāsti? Es slikti dzirdu. Pakāpies uz mana purna. Būsi tuvāk ausīm. Tad arī saklausīšu, ko runā."
        Lapsa turpina tālāk savā balsī: "Jā ... Rausis pats no laba prāta kāpj uz purna un tad šo - hops! Pamet gaisā, atver muti - ams! Rausis ripo lapsai vēderā! Tā gan ..."
        Atlido Bite pie Margrietiņas:
"Zumm, zumm, zumm ...
Cik daudz ziedu putekšņummm ...
Dzeltenu un pūkainummm ...
Zumm, zumm, zumm ...
Es tos kopā savākšummm ...
Un uz stropu nesīšummm...
Zumm, zumm ..."
       Lapsa ierauga Biti: "Pastāsti, kas jauns apkārtnē. Varbūt rauši ripo? Ja ne pa šito taku, varbūt pa kādu citu vietu?"
        Bite uzgriež Lapsai muguru:
"Zumm, zumm, zumm ...
Neko tādu nezinummm ...
Tikai bites stāsta vecu pasakummm ...
Zumm, zumm ...
Kā reiz kāda lapsa rausi apēdusi mmm ...
Zumm, zumm ..."
      Lapsa tēlo aizvainoto: "Ha! Man no tevis neko nevajag! Lēkā vien pa ziedu galvām. Tu jau citu neko neproti! Un arī savas pasakas tev nav!"
        Bite pārlido uz nākamo Margrietiņu:
"Zumm, zumm ...
Apkārt tik daudz sliņķummm ...
Tikai traucē darbummm ...
Zumm ..."
       Lapsa viņai seko: "Tu dikti čakla esi? Vai tikai tēlo? Man garlaicīgi. Parunāsim. Tu arī esi dzirdējusi to pasaku. Gribi? Es tev vēlreiz pastāstīšu. Klausies! Dzīvoja reiz Vectētiņš un Vecmāmiņa. Vecmāmiņa izcepa Rausi un nolika uz palodzes, lai atdziest, bet Rausis aizbēga. Ceļā satika Vilku un no viņa aizbēga. Satika Lāci un arī aizbēga, bet tad satika Lapsu manu vecvecmāmiņu, kas viņu apēda, jo izlikās ka Rauša runu nedzirdēja ... Tu mani klausies, vai nē?" Lapsa pieliecas Margrietiņai ar Biti.
       Bite sadusmojas:
"Zumm, zumm, zumm ...
Lapsa nebāz degunummm ...
Es tev iedzelšummm ...
Daudz te tādu blēžu oranžummm ...
Zumm, zumm, zummm..."
       Lapsa pārvaicā: "Kā daudz blēžu? Kāpēc oranžu? Vilks ir pelēks. Lācis brūns. Kādi blēži? Viņus ir tik viegli ievilināt starp trim priedēm un likt meklēt ceturto priedi."
       Bite: "Zumm, zumm .. "
Lapsa vēro rosīgo Biti. Tad turpina: "Cik tas bija smieklīgi, kad redzēju, kā Lācis klamzāja starp trijām priedēm. Ar vienu ķepu gar vienu priedi, ar otru ķepu gar otru priedi un tā visas, pēc kārtas vairākas reizes apķerdams, teica, ka par daudz to priežu. Apsēdās un sāka sūkāt ķepu. Pēc tam piecēlās un uzrūca, ka esmu viņu piemānījusi, jo te ir daudz koku. Nosauca mani par rudo blēdi un aizgāja. Ha! Ha! Ha! Smieklīgi vai, ne? Ko tu nesmejies?"
       Bite draudīgi iedūcas:
"Liec man mierummm ...
Strādājummm ...
Zumm, zmm ...
      "Labi, labi!" Lapsa atbild.
     Paiet pa taku uz vienu pusi, uz otru pusi. Pagriežas pret Biti un turpina: "Bet Vilks! Tas nu gan! Skraidīja, skraidīja starp trijām priedēm, kamēr sāka riņķot ap vienu. Noķēra savu asti, iekoda tajā un kaukdams pazuda mežā. Saki, vai ar tādiem vērts draudzēties? Pat Rausis pasakā tādus piemuļķoja."
      "Tu jau arī esi oranžā blēde, zumm..." pateica Bite un aizlidoja.
      Lapsa paskrēja pakaļ, bet apstājās: "Ak, es tā blēde? Kāda blēde! Labi, oranža, bet gudriniece! Kurš vēl tik daudz viltību var izdomāt, kā lapsas? Paga, paga, Bite!"
       Lapsa aizskrien.
      Bite atgriežas pie ziediem:
“Zummm ...
Nu, re! Tā bezkauņa ir prommm ...
Zummm ...”
       Viņa turpina aplidot puķes:
"Zumm, zumm, zumm...
Cik daudz ziedu putekšņumm ...
Zumm, zumm, zumm ...
Vākšu kopā, stropā nesīšumm ..
Zumm, zumm ...”
      Atgriežas Lapsa un saldā balstiņā sāk slavēt Biti: "Cik tu skaista, cik tu strādīga. Vai! Es jau piekusu, kamēr tavu darbu vēroju."
      Lapsa paberzē kādu Margrietiņu un tad blēdīgi sauc: "Bite, Bite, lido šite! Paskat, ko es atradu! Vai to sauc par medus rasu? Tādu lipīgu un zeeeltainu, meeedainu ..."
     Margrietiņa sauc: "Bite, Bite! Neklausi Lapsu! Viņa mani apsmērēja ar sveķiem! Nelido pie manis! Pielipsi! Man jau lapas saķepa!"
      Lapsa dusmīgi uzsauc Margrietiņai: "Nodevēja! Gribēju tikai izjokot Biti. Atlidotu un pieliptu. Varētu kopā pasmieties! Tagad tevi noplūkšu un aizmetīšu."
       "Kam smiekli, kam asaras!" iesaucas Bite, "še tev, rudā blēde! Tas par puķi!" iekož Lapsai un aizlido.
      "Vai! Vai! Vai, kā sāp! Kāpēc purnā kodi? Kālab nekodi dibenā, tur bieza vilna, netiktu klāt. Ar asti tevi varētu noslaucīt!" Lapsa paskrien pakaļ Bitei.
      Viņa dodas atpakaļ pie Margrietiņas: “Es tevi tūlīt ...” un iebaksta, "ui! Kas ar manu purnu notiek? Sāp! Līp! Ui! Tie taču sveķi? Uz mana deguna! Ko lai dara, kā lai dabū nost? Ui! Un ķepas arī līp!"
        Uz takas parādās Rausis:
"Ha! Ha! Hā! La, la, lā!
Es no mājām aizbēgūūu,
Un no vistām aizbēgūūu,
Ha! Ha! Hā! La, la, lā!
Vilku, Mežacūku piemānīju -
Es no visiem aizbēgšūūu ..."
      Lapsa stājas Rausim ceļā: "Stop! Nekur tālāk! Tu skaisti dziedi. Gribu paklausīties skaļāk. Pakāpies uz mana purna, būsi ausīm tuvāk!"
       "Nekāpšu!" Rausis atbild, "esmu karsts! Apdegs deguns, apdegs ausis!"
       "Nu, nevar būt! Pārbaudīšu," Lapsa saka un ar purnu iebaksta Rausim, "Ai! Ai! Ai! Sāp!"
       Rausis vaicā: "Kas tev sāp? Zobi? Ausis?"
       Lapsa dusmīga: "Kādi zobi! Kādas ausis! Bite iekoda degunā!"
       "Tad jau labi! Ripošu tālāk!" Rausis priecīgi paziņo.
     "Nekur tu nemuksi!" Lapsa saķer Rausi un pārsteigumā iekliedzas, "vai! Tu man pielipi! Kā tāds dadzis!" un viņa nopurinās.
      Rausis aizripo tālāk no Lapsas un sauc: "Tev ķepas netīras un lipīgas. Tās jāmazgā!"
      Lapsa atbild: "Nolaizīšu un būs labi. Ui! Sāp! Deguns sāp! Nevar nolaizīt, laikam jāmazgā."
   Viņa pagrozās un, nu jau viltīgi, turpina: "Rausīt, bet tu taču mani pagaidīsi, vai ne? Es tev pasaciņu pastāstīšu. Apē ..." Lapsa apraujas pusvārdā un turpina, "apsēdīsimies, parunāsimies ..."
     "Labi! Labi!" Rausis atsaucas, "tikai ātri! Nevaru vien sagaidīt tavu stāstu."
      Lapsa aizskrien, saukdama: “Tikai sagaidi mani, mīlulīt. Tūlīt būšu atpakaļ!"
     "Skrien, skrien vien, rudā blēde. To pasaku tikko kāda maza lauku pele pastāstīja. Nu, jā pateicībā par to gabaliņu, kas man atlūza kūleņojot. Bet, nu gan mukšu!" Rausis aizripo.
      Nāk Lapsa dziedādama:
"Traļļ-ļa-ļā! Traļļ-ļa-ļā!
Rausis ripo manā vēderā.
Traļļ-ļa-ļā ... Āa .. Kur viņš ir?"
    Lapsa apstājas un grozās. Tad saldā balsī sauc: "Rausīt? Raauusīīt! Kur tu esīīi? Aiz kuras smilgas noslēpies? Nāc ārāāa! Es tevi tāpat atradīšuūū! Gribi? Paskaitīšu līdz desmit, ja jau tev padomā paslēpes paspēlēt?"
     "Ko nu, mās, māžojies!" pa taku nāk Lācis, "viņš jau manā vēderā. Saproti, tur, kur tās trīs priedes bija .... Sēžu, te pēkšņi kāds pret mani atsitas un bezkaunīgi sauc: "Eu, tu priede, paej malā, man no Lapsas jābēg!" Iedomājies! Pagriežos, bet tur Rausis! Gluži tāds pats kā tavas vecvecās lapsumātes pasakā!"
      "Un tu, ko tu? M ... ņam..." Lapsa norīstās.
      Lācis stāsta tālāk: "Ha! Ha! Ha! Es?! Atbildēju, ka esmu priede un varu no Lapsas paslēpt, tāpat kā viņa no manis noslēpusi ceturto priedi? Ha! Ha! Ha!"
       Lapsa jau žēlabaini: "Un ... Un tālāk?"
     Lācis turpina: "Teicu, lai rāpjas priedē. Šis saka, ka tik augstu netikšot. Pasniedzu ķepu un teicu, ka pretī zaru noliecu. Muļķa Rausis. Piespiedu pie zemes un apriju. Žēl, māsiņ, ka tik vēlu tevi satiku, būtu pacienājis."
     Lapsa dusmīga: "Rīma tāds! Es pirmā viņu satiku. Man bija jāapēd!" Viņa pagriežas un iet projām.
    Lācis dodas pakaļ, saukdams: "Tavā pasakā Lācis palika ar garu degunu, jo ļāvās Rauša pļāpām. Tikai nesaki, ka šitais tevi piemānīja, Ha! Ha! Ha! Ha!" un domīgi piebilst, "bet garšīgs gan! Lai gan muļķis bija. Hmm ... Lai gan Lapsu ... izskatās, ka viņai tā pasaka neko nav iemācījusi."